Raksti.

Kopējie runu rakstītāji. 30. sep 2007 
Nesen TV pavīdēja ziņa, ka Lielbritānijas premjers Brauns savā runā izmanto tekstus, kas reiz jau kaut kur dzirdēti - konkrēti ASV prezidentu runās. Izteicieni bija par ""pārlieku nopietnību"" un to, ka nevar ""neņemt vērā individuālās spējas"". Atklājās, ka runu rakstītājs ir viens un tas pats un nav papūlējies 2000. un 1995.gada tekstu vietā izdomāt ko jaunu. Ja individuālo spēju neņemšana vēra nebūtu tik aktuāla, teksts nebūtu 12 gadus vecs un dažādās variācijās atkal un atkal atkārtots arī Latvijas reālajā komunikācijā, tad varbūt nebūtu vērts par to runat un rakstit. Tomēr rodas jautājums - ar kādu vecu zupu var barot masu mediju patēretājus, reāli tomēr taču laikam neņemot vērā ""individuālās spējas"", bet tikai runājot un iztēlojot vēlamo par esošo. Ja jau vairak kā 10 gadus patērētājam var celt priekšā vienus un tos pašus tekstus, tad ne tikai politiskā atmiņa ir problēma bet arī vairuma patērētāju nespēja atšķirt retoriku no reālas darbības.
.....
Ja palasītu vecas Eiropas avīzes, gan jau kaut kādu 20 gadīgu retoriku, kas tikai tagad Latvija ir izspēlēta, arī varētu atrast.
 
Kūkas garā ēna.  2. jūn 2008
Pirms kāda laika kā bezgala svarīga un daudz apspriesta tēma vidējam mediju patērētājam tika piedāvats skandāls ar ministres dzimšanas dienas kūku. Kas un kad zināja, ka tā pirkta par nodokļu naudu, nevis ministrijas darbinieku samestajiem latiem - pirms vai pēc tam, kad tā jau tika apēsta lai paliek neuzzināts. Tāpat ministriju rīkotās sporta spēles ar lieliem budžetiem un mūsu valsts cienījamo mākslinieku honorāriem un iespējamo politiķu punktu vākšanu šajās spēlēs arī bija diezgan svarīgs temats, par ko lasīt, runāt un uztraukties. Ar to es negribu teikt, ka pasludinātās taupības apstakļos drīkst kūkot, rīkot pārāk dārgus pasakumus un braukt uz hokeja čempionātu. Tomēr ir notikušas vēl pāris svarīgas lietas. Latvijas televīzijā rīta raidījumā Izglītības un eksaminācijas centra vadītāja Agrita Groza atzina, ka skolās matemātika joprojām nav obligāts eksāmens (ka obligātais būs matemātika, to jau pirms vairakiem gadiem lēma valdība ), skolas fakultatīvi izvēlas mācīt vai nemācīt eksaktos priekšmetus un LTV7 skolnieku konkursā ""Eksperiments"" kurā skolnieki sacenšas savās zināšanas un prasmēs izmantot fizikas zināšanas, 2 komandas pēc kārtas uz jautājumu - cik tad dažādu atomu dabā ir, no variantiem apmēram 100, 1000, 10 000 izvēlējās divus pēdējos. Paskaidrojot, cik tas tomēr svarīgi, atgādināšu, ka šis fakts ir pamatu pamats uz kura vispār iespējams tālāk kaut ko mācīt dabaszinātnēs, apmēram tas pats, kas matemātikā reizrēķins. Vēl svarīgāku šo notikumu padara fakts, ka šīs skolas dodas uz konkursu, tātad tomēr izvēlas labākos pārstāvjus. Un tas, ziniet, ir daudz svarīgāk par kūkām.
Var saprast, ka varbūt skolu programmās kaut ka ir ieviesies pārāk daudz stāstāmgabalu un pazudis pamata un otrsķirīgo lietu metodiskais sadalījums. Tomēr nevar tālāk mācīties neko ne fizikā, ne ķīmijā, ja nav zināmi paši pamati. Un augstas pievienotas vērtības ražošana un Latvijas ekonomiskais uzplaukums tomēr var rasties, tikai ražojot preces ar augstu pievienoto vērtību, nevis tikai atņemot kūkas ministriem un aizliedzot reizi gadā paspēlet futbolu, kas vidējo latvieti, protams, interesē daudz vairāk, nekā kādas tur skolnieku zināšanas.
......
Tomēr tas, ka stastāmgabali ir aizvietojuši periodisko sistēmu ir smaga problēma un diez vai ar naudu vien to var atrisinat. kaut kas izglītības struktūrā ir sabojājies. 
Skumja aptiesība ir ta, ka 3 no 3 finālistiem visi kā viens vai nu salaida praktiskas shēmas uz īso, vai arī viss nedarbojas un neslēdzas kā nākas. tas nozīmē, ka uz vietas nav neviena, kas zina un neta arī atrast vēl jāmācās.
 
Ir doma dibināt nevalstisku organizāciju, kas šos jautājumus aktualizē un neļauj ierēdņiem gadu no gada stāstit, ka viss notiek un ari sabiedribai gulēt uz aktierīšu un politologu nākotnes paredzējumu lauriem.

Problēmas .
1. Zems eksakto priekšmetu prestižs, maz mācās, nav pedagogu, slikta - pārblīveta ar faktiem mācibu literatura.
2. Zema tehnisko un zinatnisko argumentu validitāte ( svars, ietekme) sabiedriskajā diskusiju telpā.
3. Nav pieejama nekāda 1995. gada kļūdas analīze.
4. Muļķīgas kļūdas ilgtermiņa lēmumos izglītībā, ekonomikā un pārvaldē.

Risinājumi.
1. Jautājumu aktualizēšana visos iespējamos veidos.
2. Mācību metodisko materiālu pirkšana, tulkošana, veidošana.
3. Problēmu analīzes, risinājumu un sabiedrisko diskusiju veidošana.
4. Sadarbība ar skolām, studentiem un augstskolu mācībspēkiem.
 
Stāsts jau ir par to, ka mediju patērētājam piedāvā čakarēt santīmu, nevis domāt par Latvijas nākotnei svarīgām lietām!
 
Darītāju koncepts izgāzies. Kurš to pateiks tautai?  11. aug 2008
Sarunās, medijos un interneta vidē nereti varam atrast jēdzienu - darītājs. Darbs un darītājs tiek pretstatīts slinkumam, garai runāšanai un parasti tiek saprasts kā konkrēta, visiem pamanāma darba veicēja devums. Nereti to saprot ar pavisam konkrētu un aptaustāmu rezultātu - salabotu ceļu, jaunu soliņu parkā vai skolai ieliktiem logiem. Intelektuāls, garīgs darbs vairāk gan tiek novērtēts kā izklaides produkts -- koncerts, aktieru uzstāšanās, tautas amatnieku izdoma un tamlīdzīgi darbiņi. Savukārt, piemēram, laba skolotāja veikums var tikt nepamanīts, ja tas pārāk izaicina apmācamā iedzimto slinkumu, nevēlēšanos domāt un mācīties, gudra, tālredzīga saimniekošanas pieredze arī maz pieejama, tāpat vidējam pilsonim ir maz pieejami kritēriji un sabiedriskas diskusijas par kaut vai valsts ilgtermiņa plānošanas kvalitāti, vai ārzemju padomu hronoloģiju un vērtību atskatoties pēc kāda laika un izvērtējot, kas tad bija, kas nebija pareizi. Tā vietā parasti piedāvā labo un slikto tēlu galeriju. Šajā rāmī arī notiek visas politiskas un sabiedriskas dzīves kolīzijas.
Tomēr reizēm vidējā pilsoņa pieķeršanās darītāja tēlam ir kas cits kā loģiska vēlme pēc reālas un pārbaudāmas vērtības. Tā var būt nevēlēšanās domāt, analizēt notikušo, jo tad būtu jānonāk pie sev nepatīkamiem atklājumiem. Tāpat tā var būt vēlme diskreditēt kādu viedokli, nosaucot to par nepraktisku muldēšanu. Un protams, ja , lai iekļautos vietējā kontekstā ir nevēlami būt pārak gudram, tad jādzied vien kopusdziesma par labajiem darītājiem un riebīgajiem teorētiķiem.
Ekonomiskās krīzes apstākļos nav grūti izdarīt dažus vienkāršus secinājumus.
Valsts dzīves plānotāji ne tikai reizēm ir savtīgi, par daudz skatās mutē visādiem padomdevējiem un par daudz strīdas saeimā, bet reizēm arī pieņem muļķīgus, stulbus, netālredzīgus lēmumus, par spīti tam, ka savā dzīves vietā vēlētāju priekšā visu it ka bija izdarījuši pareizi -- salabojuši parka soliņus, uzlikuši skolai jaunu jumtu vai pozitīvisma kampaņā radījuši vismaz 5% pieņemamu tēlu. Neviens neprasīja nevienu jautājumu par nevienu ilgtermiņa lēmumu, jo tas nav populāri. Būtu grūti nepiekrist apgalvojumam, ka ilgtermiņa plānošana, tālredzīgi lēmumi un spēja analizēt un apkopot faktus tautā netiek cienīti un tieši tāpēc mums arī tā iet, kā iet. Glābēju retorika tālāk par ""sadosim tiem tur"" arī nav izaugusi.
Darītāju koncepcija tās vecajā izpratnē ar primitīviem, visiem saprotamiem vērtešanas kritērijiem uz šodienas ekonomikas un paredzamo problēmu fona ir bankrotējusi. Jauna piedāvājuma nav. Un neviens tautai nesaka, ka vecā tipa darītāji neko labu nesaveidos. Arī tie, kas izliekas par jaunajiem.
 
..................
 
Nu medijos jau ir dažas iecienītas mēbeles, kuras izliekas par domātajiem.
Koncepts, ka domas jaapasniedz jau sakošļāta, apžļembāta un sajaukta ar svešu kuņģa sulu ari, manuprat ir aplams. Ta gan dara žurnālisti ar 1/2 savu darbiņu.
 
Nē, viņi nevēlas izaicinat demokrātiskā vairākuma domāšanas veidu, kas ir cēlonis gan ekonomiskajai, gan politiskajai realitātei. paiiekt simtiem tūkstušu, ka viņi domā nepareizi, ka nenovērtē domāšanu un analīzes spēju kā vērtību nozīmē izsaukt daudz emociju.
Nu skaidrs, ka vajag pateikt, citādi tā domā pa vecam. Žurnālisti jau neiedos jaunus kritērijus.
 
Vispār jau doma bija nevis par personām, bet
par domāšanas veidu, kas ir bankrotējis.

Balsot par frizūru vai labi sakārtotu parciņu taču ir viens un tas pats.
 
Vai LU rektors pateiks, ka atļauja nemācīties eksaktos 1995.gadā bija milzīga kļūda?  21. sep 2008 
 
Domburšovā notika šāda diskusija knl.l v/raksti/517/?raksti/517 (norakstīta no kastes ieraksta):

""Domburs: Par saturu pasakiet vienu savu redzējumu. Tagad nu tas ko ministres kundze lepojās pašā iesākumā ISEC ietvaros ilgstoši tapušais, uztapušais beidzot jaunais modelis dabaszinātnēs, varbūt tai kontekstā, varbūt pavisam citā kontekstā - vai tas produkts, skolēnu produkts, ko Jūs augstskolā dabonat no vidusskolām šobrīd, nu, cik Jūs varat izmērīt, viņš tā ka uzlabojas, mēs esam kaut kādā tur konkurētspējas līmenī , jeb visai tautai taisnība , kas pasaka - pasliktinās...

Auziņš: Šie skaitļi mani nedaudz pārsteidz, ko es redzu pašreiz ekrānā, es gribētu teikt, ka pirmkārt, izglītības kvalitāte vidusskolā ir labi mērāma un ir dažādi projekti, OECD valstu ietvaros veikti projekti, kuri mēra izglītības kvalitāti Latvijā, vidusskolā, pēc šiem datiem izglītības kvalitāte Latvijā nav slikta, viņa ir vidējā līmenī, pozitīva ir tendence, ka teiksim, valodu zināšanas no divtūkstošā uz divtūkstošsesto gadu būtiski ir uzlabojušās, matemātikas zināšanas ir nedaudz, bet ir uzlabojušās. Es droši vien būšu nedaudz atšķirīgās pozīcijās, kā daži mani kolēģi augstskolās un es teikšu, ka patiesībā tie jaunie cilvēki, ko augstskolas saņem no vidusskolas, ir pietiekoši labi sagatavoti studijām augstskolās. Ka viņu motivācija....

D.: Jau... tad jau nevajadzēja jaunos standartus nemaz tur pārtaisīt?

A.: Jaunos standartus, protams, vajadzēja, process ir nepārtraukts, bet kvalitāte ir relatīvi laba, jo tas, kas augstskolās mūs visvairāk interesē, ne tik daudz konkrēto zināšanu kopums, kas ir jaunam cilvēkam, atnākot no vidusskolas, bet viņa māka mācīties, motivācija mācīties, prasmes, kas manuprāt ir normālā Eiropas līmenī un šeit man atkal ir varbūt viens ļoti individuāls piemērs no manas pieredzes darbojoties kādu brīdi Berklijas universitātē Kalifornijā, kas ir viena no spēcīgākajām universitātēm pasaulē. Es saviem kolēģiem teicu viena sarunā apmēram tā - redziet, cik jums ir laba situācija jums ir absolūti izcilākie jaunie cilvēki no visas pasaules, cik jums ir viegli strādāt. Tie bija fiziķi, jo pēc izglītības es esmu fiziķis. Kas mani pārsteidza, ko man teica mani kolēģi, viņi teica - tu zini 30% no tiem, kas atnāk studēt fiziku Berklijā, fiziku skolā nav mācījušies. Priekš mums tā nav problēma. Ja viņš ir motivēts, ja viņam ir interese, ja viņam kādas konkrētās zināšanas no skolas pietrūkst, to mēs augstskolā iemācīsim...

D.: Tad jau mēs te par skaļu kliedzām pēdējos gadus par to eksakto problēmu, ne?

A.: Nu, tā ir mana sapratne un mans redzējums.

D.: Ir par jaunajiem standartiem vēl kas piebilstams, nu, kas ir mērķis, kas ir uzstādījums, jeb visi ir priecīgi, visi ir saskaņojuši un mēģinās tagad kaut kā savādāk tos skolēnus iesaistīt un padarīt interesantāku fiziku vai ķīmiju.

Vasmanis : Nē nu tieši par to, kā padarīt interesantāku tieši šo mācību procesu, jā nu es ļoti ceru, kad tā pieredze, kas ir iegūta tajās pilotskolās, ka viņa realizēsies arī pārējās un cik es zinu, ka arī paši skolēnu atsauksmes liecina par to pašu mācību procesu, ko viņi ir baudījusi šī projekta laikā, ka nu viņas tomēr ir ļoti pozitīvas un arī, teiksim, galā šie eksāmena rezultāti arī uzrāda ...

D. : Vai mums nedraud, vai mums nedraud, nedraud šobrīd nelīdzsvarotība, tās skolas kuras dabū pirmo dabaszinātņu jauno kabinetu aprīkojumu, tie, kas bija pilotskolas šajos te projektos, Kohvas kundzes skola tajā skaitā, viņi, nu tā kā tiek jaunā līmenī un pārējie nu kaut kā ir pāris soļus, ja ne pāris līmeņus zemāk.

V. : Nu tā gluži nav, nu, teiksim, tos materiālus, ko sagatavoja šis projekts, tos saņēma pilnīgi visas skolas, tāpatās arī tālākizglītību ... visi šis nozares pedagogi saņēma pilna apjomā visās skolās. Protams, kas attiecas tieši uz kabinetu varbūt labiekārtošanu atbilstoši mūsdienu prasībām, nu tur protams visas skolās tas vēl nav kārtībā, bet nu tur tomēr pašvaldības ļoti aktīvi iesaistījušās.

D.: Nu cerēsim...

Un šodien Auziņs atgādināja, ka LU nodrošina lielāko daļu Latvijas Zinātnes notikumu. Tomēr gribētos uzzināt attieksmi pret šo:

Tre Sep 13, 2006 1:50 pm Komentāra virsraksts: Kas strādās ar tehniku? TV1 29.aug.7.50 Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un skolu departamenta vadītāja Modra Jansone
Skatītāja jautājums: Sakiet, lūdzu, kā vispār varēja notikt tā, ka nav šo eksakto zinību skolotāju, vai tie 20Ls pielikums to jautājumu atrisinās un vai tas ir normāli, ka šis jautājums .. ir tik nesvarīgs, salīdzinot ar citiem jautājumiem un vispār - kā tas varēja notikt, ka šo eksakto zinību pieļāvums to nemācīties - ka to nepamanīja ne skolnieki (nu, protams), ne skolnieku vecāki, ne ražotāji – darba devēji, ne augstskolu mācībspēki, ne kas. Kā tas fenomenoloģiski varēja notikt 1995.gadā, ka mēs šādu kļūdu pieļāvām. Paldies. Žurnālists. Paldies jums.
Jansone: Tā ir zināmā mērā visas mūsu sabiedrības kļūda, tādēļ, ka es arī tajā laikā strādāju skolā - skolas administrācijā un skolās bija brīvā priekšmetu izvēles sistēma. Varēja izvēlēties tos, kurus gribējās, zināmā mērā nu un gan vecāki gan skolnieki pieprasīja un izvēlējās vairāk humanitāros priekšmetus, visi gribēja vairāk mācīties vēsturi, kultūras vēsturi un tāda rakursa priekšmetus. Un protams, ka fizikas skolotājiem un ķīmijas skolotājiem slodze palika maza, viņiem vairs skolās nebija darba skolās palika maz šo skolotāju un viņi sāka meklēt darbu firmās Tā tas arī notika - skolās palika maz šo skolotāju - nu lūk ir pagājuši vairāk kā 10 gadi, un, teiksim, sabiedrības domāšana veidojās savādāk, ir pieprasījums pēc eksaktajiem priekšmetiem, bet cilvēki ir aizgājuši, viņi ir savās citās darba vietās un skolās mums trūkst šo skolotāju un, savukārt, nu, skolnieki ne labprāt dodas uz šīm specialitātēm, jo viņi ir redzējuši, ka viņu skolas laikā, kamēr viņi mācījās, šie priekšmeti tika atstāti otrajā plānā. Žurnāliste: Sakiet, atgriežoties pie specializētajām skolām, vai Rīgas dome kaut kādā veidā nosaka, kādas skolas būtu vajadzīgas, jo mēs VISI zinām , ka ir kaut kādas noteiktas profesijas, kas mums trūkst, tad varbūt būtu vērts attīstīt jau no mazotnes jau kaut kādas skolas, kur bērni varētu... jeb tas notiek pašplūsmā, pēc skolu brīvas izvēles.. Jansone: Tas notiek pēc skolu brīvas izvēles .. jo tā situācija jau nav tik vienkārša - pirmām kārtām skolai jāgrib attīstīt šo virzienu, jāpiesaista pedagogi, jāveido materiāli tehniskā bāze - tas nav tā no augšas nosakāms , bet tā pozitīvā ziņa ir tāda, ka īstenībā šīs izglītības programmas - tur fizika, matemātika, ķīmija ir pilnā apjomā vai pat matemātika un datorzinības padziļināti - viņa pēdējo 3-4 gadu laikā iegūst arvien lielāku atbalstu no skolniekiem, viņi izvēlas viņas - īpaši par vidusskolas posmu sakot, un, protams šīs programmas tiek arī atbalstītas - ir nacionālā programma izveidota valstī - tieši eksakto zinātņu attīstībai skolā. No Rīgas ir 8 skolas šajā programmā iekļautas, tur ir gan valsts finansējums, gan pašvaldības finansējums, lai attīstītu šajās skolās materiāli tehnisko bāzi, lai skolniekiem būtu interesanti mācīties fiziku un ķīmiju.
Žurnālists: Lieliski, nu ar šo pozitīvo ziņu arī atvadamies...

Tad tā bija vai nebija liela miljardus izmaksājoša kļūda????
 
 
......
 
no 100.panta
...kas valstij jau izmaksā un izmaksās miljardus. Paldies.
Godmanis: Es varu atbildēt - tā problēma (bija) ātrāk, tad kad es biju pirmo reizi premjers un izglītības ministrs bija cienījamais komisārs Piebalgs - mēs vēl nesen pārunājām visu to jautājumu. Tieši tajā laikā parādījās brīvā izvēle, tas nav deviņdesmit piektajā gadā, tas jautājums bija, gan vērtējums, gan brīva izvēle un es esmu runājis ar viņu, viņs arī ieņēma ļoti atbildīgu posteni, mēs tā mēģinājām atcerēties, kā vispār tas bija, jo es tā īsti neatceros, kāpēc tādu lēmumu pieņēma. Izrādās, viņš man teica : Tas spiediens no sabiedrības bija tik milzīgs, vēlme pēc brīvības, pēc brīvas izvēles, tad daudzās valstīs Eiropā tas jau bija, šinī ziņā nebija ne kaut kāds īpašš gājiens, lai to izdarītu un rezultāts ir tāds, kāds viņš ir.
 
Ne tikai atļauj... saka, ka tas nekas slikts nav... Un tauta piekrīt... un iekrīt uz ekonomikas burbuli....
 
Nevarētu taču būt, ka kāds nezina tās labākās metodes? Tad gan ir jautājums - kāpēc tiek izmantotas ne tik labas metodes? Katrā ziņā internetā var daudz ko atrast.
keveney.com/Engines.html
bestanimations.com/Science/Chemistry/Chemistry.html
physics-animations.com/
zuters.com/courses/ecpp/ecpp.html
openbookproject.net/projects/
openbookproject.net/books/socratic/doc/topical.html
 
 
Labi labi bet ir cilveeki, kuriem ir speejas bet kuri pavilkaas uz bara slinkumu un tagad ....

vai pusaudzim vajag tik buutiskos jautaajumos izveeles briiviibu?

un vai LU rektoram fizikjim tomeer nav jaabuut eksakto preikshmetu maaciishanas pusee?
 
It kā kombonācija - potenciāli gudrs un spējīgs eksaktajaš zinātnēs, bet aplami informēts nebūtu iespējama. Un diemžēl pa kādam talantam ir arī mazajās lauku skolās. Tur, iespējam eksakto priekšmetu līmenis ir zems. Vēl izglītības sistēma ir pamatīgi iztīrīta no veciem entuziastiem. kas atteicas uz ASV piemēru -
Lielu valstu desmitu simtu miljonu tautu izlase, kas nāk mācīties uz vienu no labākajām mācību iestādēm pasaulē tomēr nav adekvāts Latvijas modelis. Tur ir pa kādam īpatnim ar eidētisko atmiņu, spēju produktīvi mācīties un koncentrēt uzmanību pa 16 stundām dienā un vizuāli iztēloties telpiskas bioķīmiskas reakcijas un sazin ko vēl, pie tam daudzi no viņiem no bērnības ir radināti nekaunēties par savām spējām. Pats rektors atzina, ka pēc ārzemju pētījuma skolnieku spējas caurmerā ir vidējas. Aplams modelis un viss.

Daži secinājumi
Ka fiziķis uzskata, ka skolās var nebūt fizika dēļ Bērklijas apmeklējuma.
Ka var neuzdot jautājumu CIK ir pilotskolu?
Ka Latvijai vajag savus pētījumus un datu apstrādi un ka uz ārzemju pētījumiem ne vienmer var paļauties, kā gadījumā ar piekto gadu.
Ka labi mācibu materiāli ir pietiekamā skaitā jāgatavo ārpus izglītības iestādēm.
Ka ilgtermiņa lēmumi, kam būtu jābūt valsts prioritātem tiek daļēji pārnesti uz pašvaldību gudro pleciem, kuri var dažas nianses arī neuztvert.
 
 
Latvija 2030.gadā - forums vai prezentācija?
10. oktobrī Ķīpsalas hallē notika forums. Tomēr forums laikam tomēr ir domu apmaiņa, un ne tikai ar atlasītiem speciālistiem, no kuriem lielākā dalā ir stratēģõjuši jau gadus 10 vismaz, nevis tikai 4 klausītāju jautājumi kaut vai izglītības foruma sadaļas beigās. Protams, lapeles, uz kuram rakstīt ierosinājumus bija, taču uz inovācijām un augstas pievienotas vērtības ražošanu balstītas gudras sabiedrības nākotnes stratēģiem jau nu vajadzētu saprast, ka ideju autoru komunikācija ar lielajiem stratēģiem nebūs savstarpējas cieņas un tolerances paraugs, ja ideju lapeles kārtos sekretāres, metīs papīrgrozā un labākās pēc gadiem 20 tiks uzdotas par stratēģu domām. Vai tas tādā gadījumā bija forums? Tāpat pietrūka normālas analīzes par to, kas tad nu galu galā šajā stratēģiju laukā ir paveikts un kāpēc kaut kas nav tomēr nav izdarīts, ieskaitot to pasu eksakto izglītības krīzi.
Ķīlis daudz un atraktīvi stāstīja par indivīda un mājsaimniecības lomu, paaudžu līgumu, solidaritāti labāku mērķu vārdā un bijusī Stratēģijas komisijas vadītāja Ozoliņa pieminēja demokrātijas attīstību un aktīvu iesaisti sabiedrības pārvaldē, kā arī runāja par nepieciešamo izglītības ( ak, kāds svešvārds, tā vieta lai pateiktu - mācieties domāt un radīt zināšanas) paradigmas maiņu. Tikai, kas tika darīts ilgajos stratēģošanas gados? Pārsteidza Rivža, kas noslēgumā uz pat neuzdotu jautajumu teica, ka: ""man tad, kas es biju ministre, ...bija diskusija , sasāpējusi par to, ka mums skolā bija izvēle, kādus priekšmetus mācīties, kādus nē, ja grib mācīties tālāk medicīnu, un viņam nav ķīmija, vai Tehnisko Universtitāti, un viņam nav fizika, un tad es satiku Piebalga kungu un prasīju, kādi bija toreiz tie motīvi, ka deviņdesmito gadu sākumā mēs ...izvēlējāmies šos priekšmetus ... demokrātija, izvēles brīvība, personības attīstība, ka tad mums...ka tas ir jauns laiks, ka jauna pieeja, ka tā bija revolucionāra pieeja... nu un pagāja 10 gadu un izrādījās, ka tai revolucionārajai pieejai ir daudz risku Acīmredzot katru jaunu ceļu ejot izglītībā, mums šie riski ir jāapzinās. Ne velti zināma stagnācija ietver sevī daudz ko pozitīvu."" Rivža pēdējā laikā jau ir otrā , kas norāda uz Piebalgu un brīvību no zināšānām alkstošo tautu kā malējo, pirmais bija Godmanis pēdējā pusstundas 100. pantā. Par šo eksakto krīzi, kas vistiešākajā veidā nosaka ekonomikas realitāti, sanākušie 97% humanitāro profesiju pārstāvji varēja spriest vismaz pusi Izglītības foruma sadaļas laika, bet nekā.
Savukārt jaunais un pozitīvais nākotnes celmalauzis Čeksters, cita starpā starp pareizām tēzēm par veco izglītības sistēmu, kura maz rosina domāt un radīt, bet gan tikai atbildēt uzdoto, pamanījas uzburt utopisku gandrīz vai visu sabiedrības īpatņu pilnīgu radošumu un domāšanas maiņu dažos gados, pie viena pieķerot matemātikas ne tādu mācīšanu, kā vajag un akcentējot komunicēšanu. Doma par to, ka labus izglītības materiālus var sagatavot un par velti publicēt visiem pieejamā formā internetā gan ir laba un atbalstāma.
Enerģētikas foruma daļā kaut kā ierosinājums caur izglītību tiekties pēc tā , lai palielinātos cilvēku skaits, kas spēj ražot augstās tehnoloģijas enerģētikas un ģenerācijas iekārtas un kritēriju izstrādi, cik tad iesaistīto megavati un kalorijas kaut ko nozīmē un nozīmēs pēc 20 gadiem saprašanas līmenī, neguva atsaucību, pie tam moderators mēģināja strukturēt atbildi pa savam. Gatavu iekārtu pirkšana var būt tikai daļējs risinājums. Ja pēc 20.gadiem Latvijā uz vietas neražos tehnoloģiskas ģenerācijas, apkures, tranzporta vai to komplektejošās daļas, programmējamās elektronikas iekārtas, tad gaidāmā uzplaukuma vietā var sagaidīt vēl lielākas problēmas ekonomikā, demogrāfijā un cilvēku dzīves līmeņa jomā. Mani secinājumi gan atšķīrās no moderatoru optimisma un domāju, ka lielu daļu veco stratēģu vajag turēt pa gabalu no jebkādu stratēģiju izstrādes, tāpat jaunapmācītie komunikatori, psihologi - valodu pratēji biznesmeņi - lingvisti diez vai spēs to nākotni labāku organizēt. Ir vajadzīga cita pieeja. Proti, dažiem simtiem radošiem talantīgiem cilvēkiem nevajag traucēt attīstīt savas spējas tos pieņemosā , atbalstošā un jaunas zināšanas efektīvi izmantojosā vidē.

P.S. Interesants bija Ķīļa kunga komentārs TV3 :
""Jaunrade ir opcija un tā ir pierādījusi sevi dažādās valstīs kā attīstības faktors - pašvaldību, reģionālo, municipālo līmenī ... Lūdzu! negribi? Būs citi. Es domāju, ka tā ir ideja, kas lido, līdz ar to, ja jūs negribat piesaistīties viņai, jūs nelidosiet kopā ar viņu...""
Var tikai piekrist, izņemot to, ka šī komanda, kas jau ir veidojusi stratēģijas vairākus gadus, ir vienīgā autoritāte, kas noteiks, kas ir un kas nav laba stratēgija. Kas ir forums ar arī neērtu viedokļu apmaiņu, un visu izteikto domu pieejamību visiem, šī komanda nezina.
 
 
knl.lv/raksti/611/
 
Par samērības principu.
Krīze ir. Pat mediji tagad jau saka - krīze ir visā pasaulē. Taču ne tik sen vidējais pilsonis no tiem varēja saprast, ka pie visa vainīgi ir tie, sliktie, kas mums te uzkrita no Marsa un visu sacūkoja. Arī tūkstošlatu egles izmaksas tiek apspriestas jau trešajās ziņās pēc kārtas un uzņēmumu padomju algas un darbinieku partijas un radu raksti ir katru ziņu galvenais temats. Un kā pavisam īsa ziņa pavīdēja informācija, ka tagad, krīzes laikā kāda banka cels sev augstceltni 800 darbiniekiem. Vai te vien netiek apgrozīti daudz lielāki līdzekļi, kurus savā dāsnumā vairumā gadījumu neiegādājoties neko tādu pārāk vajadzīgu, esam uzdāvinājuši? Cik mēs, gudrie vidējie latvieši esam paņēmuši bezgala vērtīgos tikpat vērtīgo īpašumu, preču, pakalpojumu kredītus, ka spējam to visu un vēl vairāk apmaksāt? Tādu īpašumu, kuru vērtiba tāda arī paliks, kuri ir realizejami tirgū iztiekot bez apkaunojošā kredīta bez iegādāta īpašuma. Cik tur aiziet naudas un spēka, cik tās aiziet no valsts? Cik no šiem kredītiem ir veicinājuši gudru saimniekošanu, enerģijas taupīšanu, radījuši jaunas darba vietas, paaugstinājuši konkurētspēju un eksportu? Šādi skaitļi nav pieejami. Šāda informacija ir neērta. Tā pasaka pārāk daudz ne tikai par mūsu ""tālredzīgajiem" deputātiem, bet arī par mums pašiem, mūsu glābējiem, ārzemju draugiem, ārzemju latviešiem, politologiem, stratēģiem un visu tautu. Tas nav patīkami un tāpēc mēs par to nerunājam.
 
 
Padomdevēju un gudro speciālistu koncepts arī ir izgāzies. Vai kāds izdarīs secinājumus?
Nesenie notikumi ar banku, parādi un kredīti, izcilie nākotnes stratēģu redzējumi un vienas un tās pašas speciālistu un analītiķu sejas medijos man lika padomāt, vai nebūtu laiks kaut ko mainīt. Un proti, ar uzmanību un aizdomām klausīties to pašu mediju iemīļoto gudrinieku tekstus par Latvijas nākotni, visādiem citu uzdotiem "" mājasdarbiem"" un beidzot pašiem sākt domāt un mainīt informācijas avotus. Pirmais solis varētu būt vēl pieejamajos interaktīvajos medijos skaidri un atklāti paust uzskatu, ka informācijas saturs ir pliekans, auditorijai izdabājošs, saudze vidēja patērētaja jūtas, nesniedz būtisku informāciju, neanalizē iepriekšējos pieejamos datus un laiku pa laikam paprasīt, ko konkrētais sabiedrības informācijas pīlārs ir teicis par šodien aktuāliem jautājumiem. Palasot kaut vai 2004. gada avīzes par lēto kredītu naudu un to, kādi cilvēki ko ir teikuši par tuvākajiem gadiem NEKĀDA KRĪZE NETIKA PAREDZĒTA. Nekādas problēmas ar patēriņu kredītiem arī.
Tad nākamais solis varētu būt reāls forums, konference vai kas tamlīdzigs, kurā godīgi, plaši iesaistot pilnīgi citus cilvēkus, veidot diskusiju un plānošanas vidi valstij būtiskiem jautājumiem. Nākamais varētu būt process, kurā notikumu plānošana un analīze gan pēc atbildības, gan amata prestiža tiktu pielīdzināta visaugstākajiem valsts amatiem. Ar visām garantijām, interesu konfliktu novēršanu un pārējiem atribūtiem.

Ja jau pieminēju mājasdarbu, tad ieteikšu kādu vērtīgu darbiņu. Paņemiet un palasiet 2-3-5-10 gadus vecas avīzes. Un padomājiet!
 
Labdari un pārējie.
Pēdējā laikā, laikam jau tādēļ, ka ir krīze, medijos atkal un atkal parādās izvērsti prātuļojumi par to, cik viss ir slikti, cik politiķi ir visu salaiduši dēlī un cik inteliģence, mākslinieki, labie mediji un vienkāršā tauta ir sirdsškīsti un nevainīgi. Protams, politiķi un ierēdņi nav daudz ko pamanījuši un izdarījuši, bet vai tikai viņi? Pēdējā laikā vērojam gan vairākstundu televīzijas tiešraides no Saeimas, gan iespēju mīļotajai tautai uzdot jautajumus TIEŠAJĀ ēterā premjeram, gan laiku pa laikam parādas sen nedzirdēti jēdzieni un to skaidrojumi. Nepopulāri, bet vajadzīgi lēmumi, kredītu izsniešanas toreizējie un tagadējie nosacījumi, valsts budžeta veidošanas saskaitāmie, to vai citu procesu ietekme uz ekonomiku un citi sen nedzirdēti un visai interesanti sižeti. Tad nu - kur Jūs bijāt agrāk? Vai pirms kaut vai 3 gadiem bija iespēja diskutēt par kredītņemšanas paradumiem vai par valsts kopējo ārejo parādu? Varbut valsts medijos bija iespējas vismaz pāris reizes nedēļā baudīt izvērstu speciālistu diskusiju par patēriņa un attīstības kredītu atšķiribām un ietekmi uz tautsaimniecību? Varbūt kāds no tautas mīluļiem publiski aicināja tautu nedaudz piebremzēt ar aizņemšanos? Vai tie, kas aicināja, ir apzināti? Vai šo problēmu pieminēšana izvērsās par vismaz pāris papildu jautājumiem vai arī tika veiksmīgi noairēta uz citiem, it kā bet tomēr ne daudz svarīgākiem un interesantākiem jautājumiem?
Pēdējais gadījums ASV ar 70 gadus veco biržas darbinieku, kurs uzbūvējis 50 miljardu shēmu piramīdu, kurā iebrukusas lielas bankas, liecina, ka vienkāršs konservatīvisms un piesardzība noder arī ekonomikas speciālistiem ar desmitiem gadu ilgu pieredzi. Latvijas gadījumā starpība starp kredītos nomaksājamo un patieso vērtību iegādātajiem īpašumiem un mākslīgo histēriju aizņemšanās veicināšanai tomēr bija daudz vieglāk pamanāma. Jebkuram. Arī labajiem tēliem. Novērtēsim ne tikai politiķu devumu krīzes attīstīšanai, bet arī savu, savu paziņu, mīļoto mediju, mākslinieku, ekonomikas speciālistu un citu labdaru devumu. Būtu taču visai neloģiski, ja tāds, kurs pēdējo pāris gadu laikā aizņēmis 10 stundas mediju ētera laika ar saviem tekstiem no šīs krīzes iziet ka viedais speciālists ar tautai patīkamu un pieņemamu viedokli vēl uz nākamajiem 10 gadiem. Arī biznesa izglītība, kas pieejama vietējiem nākamajiem specialistiem laikam tomēr tālāk par vidēji sarezģītu lokālu procesu menedžēšanu nepavelk. Taču pie šādas sabiedriskas diskusijas līmeņa ar konkrētajiem vienīgajiem vainīgajiem ir šaubas, vai kaut ko iemācīsiem mēs, kā tauta un tie, kas vadīs valsti nākamajos 10 gados, gan par pašu gudrību, gan ārzemju padomu kvalitāti gan pirms, gan pēc krīzes.
 
 
Čuksti Freimanim.
Sociologs Freimanis pirms vecā gada vakara LTV 100.pantā par tiem, kas esot brīdinājuši sabiedrību, ka kredītu struktūra un dzīvošana uz parāda nav tas labākais saimniekošanas veids un var būt krīze, teica:
""... ""mēs to runājām, mēs (par) to brīdinājām pirms gada, mēs teicām - tā būs, pirms diviem gadiem"" - tāda sajūta, ka tie cilvēki ir iezīmējuši teritoriju, kā zināms, dzīvnieki to dara - čukstus, iezīmējuši teritoriju divus gadus iepriekš - ar domu, lai mēs tagad varētu atsaukties uz tām zīmēm, ko mēs esam atstājuši tur, kuras noteikti var atrast Letas un BNS ziņās, ka viņi tā ir teikuši, ka viņi ar to ir biedējuši, vai piesaukuši, bet vai no tā ir kaut kas mainījies - gandrīz vai tāda fatāla nolemtiība, ka mums visiem kopā bija jāiet uz šo krīzi, jo neviens nelika uz galda savu amata nosaukumu, neviens skaļi nekliedza, tie bija tādi čuksti un tā ir arī viena problēma, kas ir raksturīga visai mūsu politiskajai elitei kopumā. ""
Savukārt jau 2004. gada Dienas Biznesa 19.augusta 2.lpp. - varēja lasīt, ka inflācija Latvijā ir trešā lielākā Eiropā, uz augošas kreditēšanas fona un 28. oktobra 6. lpp. par finansēm, ka banku bizness sasniedzis rekordpeļnu, kreditēšana nerimst un līdz šā gada septembra beigām bankas aizdevušas 4 miljardus latu. Kredīti augusi par 34.1%, privātpersonu hipotekārā kreditēšana par 60% un komercbanku pārstāvji apgalvo, ka viss ir kārtībā un peļnas bankām ir desmiti miljonu jau 2004. gadā. Gan pirms , gan pēc tam diezgan daudzi dažādu nozaru pārstāvji norādīja, ka nav pareizi visu ekonomiku balstīt uz nekustamo īpašumu bumu un vēl vairāk tādu, kas to ignorēja, atzina par mazsvarīgu vai arī kritizēja kā nepareizu attieksmi. Dažādus uzvārdus nemaz nepieminot, ne visi bija sajūsma par parādos dzīvojošo tautu.
Interesanti, kam gan citam, ja ne dažādiem stratēģiem, politologiem, antropologiem un citiem speciālistiem šie ""čuksti"" bija jāizceļ no kopējās mediju kakofonijas fona? Kam gan bija jāuzdod daži interesanti jautājumi vai jāatbalsta jau izskanējušie viedokļi, ka cenas nekustamajiem īpašumiem, iespējams, tiek mākslīgi uzpūstas un tie (īpašumi) , iespējams, nesegs ķīlas vērtību un atdodot visu iegādāto, vēl būs jāpiemaksā? Kam bija jāinteresējas par to, ka zemnieku ņemtie Eiropas kredīti negarantē neko patēriņa tirgū? Kaut vai par to, ka izglītības struktūra joprojām par daudz ražo pirkšanas/pārdošanas speciālistus un par maz eksakto zinātņu pārstāvjus. Izskatās, ka visi šie speciālisti ir iezīmējuši paklāju, pa kuru staigādami medijos vairākas stundas mēnesī izteikuši dažādas prognozes un kuru tagad par visām varēm cenšas noliegt kā savu profesionālo panākumu pēdējos 5 gados. Zīmes ir šo jautājumu ignorēšana, noniecināšana vai arī tad varonīga kritika un tagad ""savlaicīga"" pamanīšana"" .
 
 
Maldu mācības kļūdas.
Atgādināšu dažas, manuprāt, katram domājošam cilvēkam viegli saprotamas patiesības.
1. Demokrātisks vairākuma pieņemts viedoklis VAR nebūt pareizs.
2. Tas tāpat var nebūt pareizs un arī ne ilgtermiņā vajadzīgs konkrētajai sabiedrībai.
3. Populārs, atbalstīts viedoklis VAR būt kaitīgs gan ilgtermiņā, gan īsāka laika posmā.
4. Galēji nepopulārs viedoklis savukārt VAR būt pat ļoti pareizs un vajadzīgs.
5. Primitīvi, visiem saprotami un pieņemami teksti visticamāk NESATUR nekādas vērtīgas idejas un risinājumus.
6. Savukārt vērtīgo un vajadzīgo ideju saturu var būt grūti vai pat neiespējami izskaidrot vairākumam un panākt tā atbalstu.
7. Kāds, kas saka Tev patīkamas un pieņemamas lietas, var nebūt Tavs draugs.
8. Savukārt kāds, kurš reizi pa reizei tevi kritizē, varbūt tiešām to dara tāpēc, ka zina labāk.
9. Spīdīgi ārējie atribūti, frizūras, leksusi, dejošana ar zvaigzni un labs darbs no malas kontrolētā biznesā nenozīmē kompetenci ilgtermiņa procesos un valsts pārvaldē.
10. Prasme lietot modernās dzīves piedāvāto infrastruktūru ( datorus, internetu, mašīnas, komunikāciju) automātiski nenozīmē kompetenci un radošumu.
 
 
Kādu informāciju saņemam?
Pirms stundas (20.janvārī 13.00) noklausījos Latvijas radio diskusiju par politikas aktualitātēm. Neiztika bez aicinājumiem beidzot kaut ko darīt, dažādi vērtējumi politiskajai situācijai, mājasdarbu pildīšanai un domām par Saeimas atlaišanu. Raidījums, kas pretendē uz politisku analīzi, iztika bez neviena skaitļa. Latvijas kredītņēmēju atklātajā vēstulē (apollo.l v/portal/news/articles/146864 ) gan daži skaitļi ir - šobrīd Latvijā esot ap 500 000 kredītņēmēju, kuru kopējās kredītsaistības ir 15 miljardi latu, 40 000 mājsaimniecību draudot bankrots un mājokļa zaudēšana jau tuvākā gada laikā. Interesanti, cik no šiem miljardiem ir iepūsts burbulī - proti - pārmaksāts - gan bankām, gan pēc ķīlas vērtības. Skaitļi gan bija arī agrāk, piemēram, Dienas bizness jau 2004. gada ceturtdienas 28. oktobra ""Dienas biznesa"" 6. lapā rakstīja: Finanses: banku bizness sasniedzis rekordpeļnu. Kreditēšana nerimst. Līdz šā gada septembra beigām bankas aizdevušas 4 miljardus latu. Kredīti pieaug par 34.1% privātpersonu hipotekārā kreditēšana par 60% . Citā tā gada numurā - par inflāciju, kas Latvijā ir 3-ā lielāka Eiropā..Savukārt citā raksta rakstīts par to, ka liela daļa kredītnēmeju ir aizņēmusies savam materiālajam stāvoklim neatbilstoši dārgas mantas un ir ap 300 000 parādu lietu. (apollo.l v/portal/news/articles/14634
Tāpat var pieminēt Ošleja rakstu, kur diezgan vieglā valodā apskaidrots, kā tās krīzes rodas un starp citu, pieminēts, ka tādas krīzes, bijušas jau agrāk.( politika.l v/index.php?id=16961)
Kaut kādas nesaprotamas sakritības dēļ visi šie materiāli, izņemot Dienas Biznesu, ir interneta raksti. Nu un kādu viedokli tad veido plaši pieejamie mediji, neminot skaitļus un neanalizējot notikumus secīgi, pārdomāti un kvalitatīvi. Kādu viedokli un saprašanu izveido vidējais mediju patērētājs?
 
 
Par kādu 4 gadus vecu rakstu un mediju atbildību!
2005.gada 20. maija avīzē ""Bauskas dzīve"" uzrakstīju šādu rakstu:
""Vai tiešām nesvarīga tēma?
Latviešu biedrības namā 9.maijā tika rīkota konference diskusija "'Viens gads Eiropā - sasniegtais un izaicinājumi"". Piedalījās Andris Gobiņš, Aigars Kalvītis, Andris Piebalgs, Edvards Kušners, Aigars Freimanis. par izaicinājumiem un plāniem runāja ekonomikas ministrs Krisjānis Kariņš, Māris Sprindžuks - Nacionālā attīstības plāna koordinators - un citi. Par šo pasākumu plašsaziņas līdzekļos bija ļoti skopa informācija, piemēram, radio bija fragmenti no A.Piebalga intervijas.
Tajā pašā laikā diendienā dažādu līmeņu gan politiski ievēlētas, gan ieceltas amatpersonas izsakās par attīstības vīzijas un naudas trūkumu, tagad arī par darbaspēka aizplūšanu uz Eiropu un Ameriku. Vai tieši pašlaik nebūtu īstā reize, kad žurnālisti varētu paši saprast un saviem lasītajiem, klausītājiem un skatītājiem pārādīt, kā domā par Latvijas nākotni tautas ievēlēti politiķi? Kaut kādu iemeslu dēļ par šo tēmu ir ļoti nekvalitatīva sabiedriska diskusija, lai gan iespējas uzdot jautājumus un sagaidīt būtiskas atbildes ir liela.
Konferencē Uldis Osis atzina, ka, piemēram, lieliskais iekšzemes kopprodukta pieaugums patiesībā balstās uz tirdzniecības centriem, nekustamo īpašumu un kredītu izsniegšanu. Tātad pievienoto vērtību nosaka nevis kaut kādas augstās tehnoloģijas, ko Latvijas iedzīvotāji ir spējīgi saražot, bet galvenokārt, piemēram, nekustamo īpašumu cenas celšanās, kas šajā gadījumā ir pievienotā vērtība.
Kāds augsto tehnoloģiju pārstāvis atzina - lai gan formāli valsts ir pateikusi par orientāciju uz eksakto izglītību, praksē nereti notiek kaut kas cits. Piemērus varētu minēt vēl, bet raksta mērķis ir rosināt domas par to, kāpēc tiek uzskatīts, ka vidējais masu plašsaziņas līdzekļu patērētājs nav pelnījis par šīm tēmām uzzināt. Vai viņš visu zina, vai viņu nedrīkst lieki satraukt? Vai tiek uzskatīts par muļķi?
Katrā ziņā ir viens pilnīgi neapstrīdams fakts - visas pārtikušās demokrātijas ražo preces ar augstu pievienoto vērtību. To dara izglītoti un profesionāli cilvēki, kas tiek labi apmācīti jau skolā, tālāk profesionālas izglītības vai augstakās izglītības sistēmā. Protams šīs sarunas var atklāt mūsu pašu ievēlēto politiķu kompetences robežas un arī mūsu ne vienmēr objektivos izvēles kritērijus. Ja kāda televīzija, radio vai avīze nedaudz pakritizēs vidējo pilsoni un viņa ievēlētā politiķa spējas redzēt tālāk par četriem valsts nākotnes gadiem, vai tad vidējais pilsonis vairs plašsaziņas līdzekļus nepatērēs?
Nemaz tik ilgi nav jāgaida vēlēšanas. Kāpēc gan lai mēs nepieprasītu reāli pārbaudāmus solījumus?  Kaut kādas prognozes jau ir, piemēram, ārstu algas pēc dažiem gadiem sasniegs tagad pieņemamo 500 latu robežu. Tas netieši liecina, ka politiķi kalnus gāzt negrasās, un ne vēlētāji, ne žurnālisti to pat nemēģina prasīt.""

Tas ir interesanti, tad pētīju avīzes un skatījos valsts un komerciālās televīzijas un tiešām - nu netika uzvērts tas , kas tika aktualizēts šajā konferencē. Interesanti, kāda tad ir mediju atbildība par krīzi? Televīzijas varētu patīt atpakaļ vecos sižetus, kur tās šos akcentus ir padarījušas pieejamus saviem mīļajiem skatītājiem un avīzes - atrast rakstus un intervijas, kur tagad pietiekušies lielie speciālisti un krīzes analītiķi jau tad saka - uzpūsta mums tā ekonomika, neko pārāk reālu neražojam, pūšam burbuli. Kur tas ir? Vai mediji spēj atskatīties 4 gadus atpakaļ?
Vai tauta ies uz bibliotēku un skatīsies 4 gadus vecas avīzes un izdarīs secinājumus?
 
Vai Latvijā var saņemt labu atsauksmi par labām, pareizām un savlaicīgām idejām?
Ja kāds pirms gadiem 3 vai 4 stāstītu zemniekiem, ka pārtika Eiropā ir pārprodukcija, brīvais tirgus ir urbānais mīts, valstis aizstāv savus tirgus kā vien māk un jāiegulda enerģētikā, energoekonomijā un biodegvielās, vai šādam prognozētājam kāds pateiks vienkārši paldies - kāds, kurš nav iebraucis kredītos? Vai varbūt ja ir gadiem atgadināts, ka izglītības eksaktā dezorientācija ir valsts nākotnei ļoti svarīga problēma, vai varbūt tas ir kaut kā pamanīts un pozitīvi novērtēts?
 
 
Sargā privātumu!
Pirms kāda laika sanāca nejauši kādā pasākuma novērot šādu ainu - viņš, viņa un kāda persona, kam bija kaut kāda ietekme uz VIŅIEM, it kā draudzīgi tusēja kopā, taču bija pamanāms, kad šī trešā persona attālinās no VIŅIEM, attiecības it kā atplaukst, par to pašu tēmu pārrunātā sarunā parādās pavisam citi akcenti, citas emocijas un ABI pārmaiņus modri seko, lai šī komunikācija nekādā veidā netaptu zināma šai trešajai personai. Vienu brīdi bija sajūta, ka šis pāris spēj notēlot jebko, lai tikai kāds no malas viņu privāto laimi ne tikai neizjauktu, bet neuzzinātu pat ne vismazāko sīkumu, uz kura pamata varētu kaut kā ietekmēt viena domas par otru vai mainit VIŅU mērķus vai domas. Epizode gan ilga tikai dažas minūtes, bet nepameta sajūta, ka profesionālu aktieru vai spiegu izlikšanas un tēlojums, lai saglabātu pareizos priekšstatus ir daudz sliktāk motivēta, kā šo divu cilvēku ikdiena. Attiecību vērtība un tas, kā VIŅI tās sargā, bija kā meistara glezna, kurā tas ar skopiem otas vilcieniem uztvēris skaistumu un lietu būtību!
 
.....
 
Nu vareja būt da jebkas, kaut vai kāda cita tuva radiniece, jo svarīgakais šeit ir pilnīga neatpazīsatmība šo rakstot un tas, kā viniem pasu attiecības ir svarīgaaks par jebko citu un tas, ka tas ir kas cits kā tagad kultivētajais dzelteno žurnālīšu stiliņš - - viss tiek izpļāpāts.
 
 
Biju domājis to, ka šiem diviem nevajag no parējiem NEKĀDU vērtējumu, atbalstu un saprašanu viņu attiecībām, ka viņi uztver savas attiecības kā vertibu, kā kaut ko svarīgu un trešais visticamāk bija viņa vai viņas māte.
 
Tas nav joks!
Šorīt Latvijas televīzijā notika intervija ar Latvijas radio ģenerāldirektoru Kolātu. Uz jautājumu, vai mediji kaut kā ir līdzatbildīgi pie krīzes ar zemo izglītojošo un patiesi analītisko radījumu īpatsvaru un atgadinājumu, ka pats raidījuma viesis pirms dažiem gadiem atļāvas nepamanīt diezgan interesantas lietas, ko tiešajā ēterā raidījumā Valsts pirmās personas tolaik sarunāja toreizējais premjers Kalvītis (par megavatu 10 gados kā mājsaimniecības enerģijas patēriņu), kaut kā gribētos tomēr vairāk nopietnības no valstij būtiska medija vadītāja, nevis jokus un atvēcināšanos. Tagad, kad visiem ir skaidrs, ka enerģētikas jomā ir pietiekami daudz problēmu gan ar taupīšanu, gan atjaunojamajiem resursiem, gan līgumiem, atgādinjums, ka norāde uz iespējamo kļūdīšanos valsts medijos bija jau pirms dažiem gadiem, manuprāt ir īsti vietā. Astoņarpus kilovatstundas mēnesī noteikti nav pareizais skaitlis. Tad nekāda nopietna izvērtēšana nenotika. Valsts medijiem tomēr vajadzētu šos jautājumus izprast un analizēt nopietnāk.
 100. pants un mediji.
Satversmes 100.pants noteic: ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.
Pirmdien Latvijas televīzijā bija pēdējais raidījums ”100.pants”. Bija jau nu gana interesants, jo raidījuma formāts bija žurnālists ar saviem labāk vai sliktāk sagatavotajiem jautājumiem un raidījuma viesis – parasti kāds politiķis, ierēdnis vai kādas intereses, vērtību vai organizācijas pārstāvis. Raidījuma formāts – 2 cilvēki 25 minūtēs bija visai izdevīgs mediju patērētājam, jo ļāva uztvert domas attīstību, sarunu, reizēm pat strīdu, jautājumu un atbilžu piemērotību, jo nereti par kādu problēmu mediji jau bija sagatavojuši pāris kvadrātmetrus rakstīta teksta un desmitiem minūšu audio un video materiāla, taču situācijas pārzinātājs nereti īsi un skaidri paskaidroja KĀ IR. Ar skaitļiem, faktiem, skaidru paskaidrojumu, kas ir svarīgs un kas nesvarīgs un nepamatoti pārspīlēts. Šādu ieskatu reizēm var atrast tikai starp daudzajiem interneta komentāriem, kad reizēm viens no 50 komentāriem tiešām paskaidro, kas ir un kas nav patiesībā un nekāds redaktors pa vidu nemaisās. Taču tas ir internets, bet raidījums „100.pants” bija Latvijas Televīzijas auditorijai domāts. Tā tomēr bija kā viena no nedaudzajām iespējām saprast kaut ko vairāk par slikto un labo tēlu nemitīgo cīņu, tā bija iespēja internetu nelietojošai publikai saprast kaut ko vairāk. Tieši šādā situācijā jau tas 100.pants var izpausties – valsts medijā uzaicinātajam ir iespēja ne tikai atbildēt un pāris jautājumiem, ko kāds ir izvēlējies, ko pēc viņa domām tā kā vajadzētu, bet atbildot, skaidrot arī savu nostāju, uzskatus un pieredzi. Valsts medijs, valsts nauda, vēlēta, iecelta amatpersona vai dažādu uzskatu dažādas jomas pārstāvoši cilvēki, kam ir iespēja pateikt ko vairāk par redakcionālo saturu.
Zināmā mērā raidījuma viesis reizēm bija tas, kas noskaidr
 
Manuprāt, viss ir diezgan vienkārši. Pieņemsim, ka kādam vidējam latvietim ir daži nelāgi paradumi - piemēram, tieksme uzklāt zviedru galdu plašai publikai ar biznesa dokumentiem, bankas kartēm, kodiem un biznesa plāniem, vai grābjot pārmērīgus kredītus uz trekno gadu pieprasīto profesiju pamata, vai skolā lepni noraidot visādas kaitinošas matemātikas un fizikas, dodot priekšroku stāstāmgabaliem. Nu un tad, pieņemsim, ir kādi labdari, ka humānistisku, radniecisku vai politisku iemeslu vadīti sāk nepatīkami uzvesties, bilst, ka tā darīt nevar, ka tā nav pareizi, ka vajag darīt citādi, savukārt labie ļaudis nemitīgi atgādina, kas viss ir labi, tā būs ilgi, lai skatās, uz tiem un tiem piemēriem, nevis klausās nepraktisku muldēšanu. Tai otrajai komunikācijai ir nenormāli resursi un iespējas izplatīt sev vajadzīgo informāciju un troksni, ja pirmie paliek par skaļu, vai tiem uz krīzes fona parādās pārāki argumenti, kurus teorētiski neietekmētā komunikāciju vidē varētu saprast kritiski liela vidējo pilsoņu masa. Vai tad viss notiksies, vidējais pilsonis sapratīs, kas un kāpec notika un tā vairs nedarīs? Diez vai. Trokšņu mašīna radīs bezgala interesantu pseidosvarīgu informāciju gūzmu, arī par tiem riebīgajiem kritiķiem, kas tie tādi, vai tik nav no silei pietuvinātajiem, kādi viņiem varētu būt slikti nodomi, kā varētu garšīgi interpetēt viņu nepareizo tieksmi visus te pamācīt, kur tie ballējas, ar ko ir vai ir bijuši pazīstami un tamlīdzīgi. Savukārt labie, nekaitīgie tēli, profesionāli pareizi norūpētām un saviebtām sejām gudri un galvenais, visiem saprotami klārēs vienkāršotas versijas, kuras ir patīkamas un neizaicina vidējo pilsoni. Tie iedrošina vidējo latvieti uz jauniem varoņdarbiem - klausīt tikai skaļāko, biežāk atkārtoto un labāk iepakoto stāstu un pašam piedalīties informatīvā trokšņa radīšanā, atkārtojot gatavas iemācītas frāzes un stāstus citiem. Kopēja pazīmē šai informācijai - neko analītisku, pamācošu vai sliktu par vidējo statistisko latvieti tā nesaka, tā ir saudzējoša un izdabājoša, vainīgie ir tur - ārā.
Protams, ka šādi saimniekojot, rodas problēmas. Pēksņi izrādās, ka visi, kas gribēja ir sabūvējušies, ka kaut kas ir jāzin no riebīgās fizikas, ka citas valstis tās pašas preces ražo lētāk. Un tad vienā brīdī izrādās, ka ar šo jauko, mīļo sistēmu kaut kas nav labi. Vainīgi, protams, ir riebīgie gudrinieki, kuri nespēja pārbļaut troksni, kuri vispār ir riebīgi teorētiķi, ir prom no tautas domām un jūtām, nevienu nemīl, nesaprot, nespēj saprast, uzklausīt un tā. Un atkal - dati, fakti un patiesa notikumu analīze nav pieejama no izdabājošiem vai politkorekti pareiziem "draugiem", bet gan no riebīgajiem gudriniekiem. Protams, ka netiek uzdots jautājums: interesanti, kāpēc šie gudrinieki nav mediju topā, kāpēc viņu notikumu analīze netiek labi apmaksāta un nav pieejama valsts medijos tikpat plaši, kā "labo draugu"" padomi.
Visā šajā procesā ir daži maģiski brīži, kad saprotot, kas ir troksnis un kas nav, ir iespējams gandrīz jebkuram saprast, kā tas darbojas un ka meš visi tur piedalamies. Ignorance, noliegums un ramtairīdi.
 
 
Mistērija atrisināta! To taču nevar tautai paust -
apollo.l v/portal/news/72/articles/177329/0
 
 
Pārdomas par 2.decembra Dombura raidījumu par 2010.gada budžetu un pārējo.

 

Laiku pa laikam šajos masām pieejamajos raidījumos nejauši ir izskanējušas visai prātīgas domas un tā gadījās arī šoreiz. Viena no raidījuma pērlēm bija atziņa, ka dzird jau tikai tos, ka bļauj visskaļāk. Tas, vai viedokļa plaša demokrātiska pārstāvniecība garantē tā kvalitāti un ilgtspēju gan īpaši netika apspriests.Tāpat izskanēja viedoklis, ka jau 20 gadus esam diskutējuši un runājuši par visu ko, bet diezgan daudz no tā nenotiek tā, kā gribētos un ka tomēr mūsu pašu ievēlēti politiķi, izrādās, ir smagi kļūdījušies.
Vēlos atgādināt vienu sen zināmu patiesību - tad, kad visi saprot, ka ir slikti, ir jau par vēlu. Simboliskie Latvijas veselīgās sabiedrības Tālavas taurētāji savu tiešo pienākumu - brīdināt sabiedrību par briesmām tad, kad vēl var ko glābt ar daudz mazākiem pūliņiem, ir vai nu atzīti kā nevajadzīgi vai arī vienkārši nepatīk plašām tautas masām kā nūģi un runātāji, ne darītāji, vai arī jau sen, izmantojot citur nederīgas metodes, nepareizi apmācīti vai atrodas interešu konfliktā. Ir gan vēl otrs variants - apkārt valda tāds troksnis, ka sabiedrībai labsaimnieku sakārtotājtēli, frizūrpolitika un dzeltenie stāstiņi ir pārmākuši jebkādas vajadzīgas informācijas uztveri. Katrā ziņā tagad jau arī demokrātiskais vairākums saprot, ka īsti labi nav un kaut kas nav pareizi un atkal šis vārds - kaut kas ir jādara.

 

 

Šīs domas saistās ar raidījumā izteikto atziņu, ka lūk, vajag demokrātiski noskaidrot, ko saka un kam piekrīt pietiekami lielas sabiedrības daļas (studenti, skolotāji, motociklisti, darba devēji, ņēmēji, arodbiedrības vai profesionālās asociācijas). Jo lūk, šis demokrātiski paustais lielo grupu viedoklis tad nu varēs lepoties ar plašu pārstāvniecību, tāpēc būšot leģitīms un vērā ņemams. Pēc noklusējuma - plaša pārstāvniecība masās ir kvalitātes garants. Izskanēja gan aicinājums izbeigt garo apspriešanos, jo šī pieredze Latvijai ir negatīva un vajagot prezidentālu atbildību un skaidrus lēmumus, ar piebildi, ka tā gan esot loterija un iznākums neesot paredzams.

 

 

Problēma ir tur, ka akcents primāri ir uz plašu pārstāvniecību, ne ideju kvalitāti un to novērtēšanas praksi tajās pašās plašajās tautas masās. Jo labas idejas jau ir bijušas, tik tās nezkāpec to plašo pārstāvniecību nav spējušas aizraut un ieinteresēt. Katrs sava lauciņa rāmī ir darbojies pēc it kā pareiziem kritērijiem, kas ilgtermiņā un kopumā Latvijai visi kopā tomēr izrādījušies ne tik pareizi. Tādējādi šīs labās idejas ne tikušas savlaicīgi pieprasītas no politiķiem, ne arī virzītas no tām plaši pārstāvētajām organizācijām. Daļa no plaši pārstāvētiem viedokļiem pārstāv kategoriju - ir slikti, vajag kaut ko darīt! Labi, labi, tas mūs, protams, neinteresē.
Latvija pašlaik ar SVF aizdevumu atrodas zināmā pata situācijā, kad īpaši daudz izvēļu jau nav, bet valsts pati tomēr fukcionē uz aizņemtās naudas pamata. Šādā situācijā runāt par ilgtermiņa pasākumiem, kļūdu apzināšanos un izvērtējumu, kad ir bezdarbs un daļa tautas skaita santīmus, izklausās bezmaz vai kā zaimošana. Piebildīšu gan - visu sabiedrības grupu kļūdu - arī mediju, arī politologu, arī pašas tautas. Lai gan kādi tur ilgtermiņa risinājumi, kādas inovācijas, kādas vidēja vēletāja domu analīzes, ja gribās ēst! Par ko vai pret ko varētu vienoties visa sabiedrība šādos apstākļos? Tika gan pieminētas citas valstis, kur sabiedrība tomēr spējusi vienoties un iziet no krīzes, lai gan sabiedrības grupām esot bijis visai daudz ko teikt vienam par otru un turpināt nevienoties ne par ko!

 

 

Pirms pāris dienām Latvijas radio Krustpunktā Tomsona intervijā ar Stendzenieku, Liepnieku un Meļniku izskanēja vairākas šo tēla veidotāju un tautas domu gājiena pazinēju speciālistu atziņas, no kurām viena bija tā, ka pastāv uzskats, ka būt bagātam ir slikti, bet nabagam un žēlojamam - labi. Jāsaka gan, ka tika atgādināts, ka paši bagātnieki ar savu ietekmi uz politiku, zīmēšanos un izteikumiem tracina tautu, nenodarbojas ar labdarību un nevienam nabagam nepalīdz. Tāpat tika apspriesta doma, ka daļa sabiedrība uzskata, ka nauda rodas bankā un problēma ir tur, ka neizsniedz tik, cik vajag. Šajos stāstos kā pavediens vijas cauri pamatdoma - atrodam kādu slikto, kārtīgi uzvelkamies par tā sastrādāto, izlādējamies līdz nākamā objekta padošanai uz skatuves. Izskanēja viedoklis, ka jebkurš, kurš tik mēģinātu parādīties un teikt, ka jādara tā vai šitā, uzreiz saņemtu kārtīgu dubļu porciju, arī Dombura raidījumā tika atzīts, ka tie jaunie, perspektīvie nemaz ar tā neraujas pēc tautas vērtējuma un neesot jau ko vēlēt.
Ko tad vajadzētu darīt? Domburs atļāvās pieminēt, ka maza daļa aizņemtās naudas tomēr aizejot uz zviedru bankām. Tā kā TAUTA ir tā, kas kaut kādā veidā to aizņēmumu un parādus, sevi ierobežojot, maksās, būtu vēlams noskaidrot, cik tieši maksās un vai maksāšanas termiņi nav par straujiem. Varbūt tur ir desmitu miljonu, bet varbūt pāris simtu miljonu rezerves gadā?! Ja atgriežamies pie tēmas par sabiedribas sadarbību, tad, cik zināms, graudu cenas šogad esot visai zemas. Varbūt ir vērts visai sabiedrībai solidāri organizēties lētas maizes vai putras kampaņā, atbalstot vietējos zemniekus un iztiekot no saviem produktiem, atsakoties no nabagu dāvanām. Tikpat labi izmantojot jenkuru citu vietejo resursu.

 

 

Tāpat nevienam nav noslēpums Latvijas iedzīvotāju blīvums, kas ir mazs uz katru kvadrātkilometru, energopatēriņš apkurei, kas ir daudz lielāks par labi sakārtotu siltinātu māju apkuri un būtu iespējas ietaupīt, un apmēram miljons neapstrādatu hektāru, kas viss kopā dod iespējas vietējo resursu plašai izmantošanai un to nepirkšanai no citām valstīm ilgākā laika posmā.
Izglītības sistēmā jāatrod gan aplamie padomi no malas, gan vietējo censoņu sastrādātās muļķības un jāapzin, kā tas te mums tā sanāca, ka mūs tik skaisti ekonomiski un politiski apmānīja, par spīti visādiem speciālistiem, vai varbūt mēs paši sevi apmānījām. Uz šo secinājumu pamata kapitāli mainīt šo sistēmu, kas tad nu būtu vērsta uz pārbaudāmu rezultātu.
Tāpat vajadzētu pārbaudīt un "auditēt" ne tikai to vai citu līdzekļu izlietojumu, bet arī sabiedrības spējas un prasmes. Tas varētu būt pamats ekonomikas saiknei ar izglītības sistēmu un raidījumā pieminēto inovāciju ekonomiku. Piemēram, pārbaudīt spēju rēķināt skolas programmas līmenī vai spēju projektēt mehānismus vai mājas pēc augstiem standartiem vai arī vienkārši strādāt pēc kvalitātes kritērijiem. Jāpiebilst, gan saviem, savas valsts labāko cilvēku radītiem, ne tikai Eiropas nu jau atceltā līkā gurķa standarta!
Sabiedrība, kas vienotos par svarīgo un mazinātu troksni, varētu vienoties par kopīgām vērtībām. Tāpat tā pārāk nepavainotos par norādem uz kļūdām un no tām mācītos. Tagad un turpmāk.
 
.....
zrādas , ka demokrātijai ir dazi niķi - piemēram, kam ir daudz piķa, tas nopērk mediju un taurē ausī, kamēr aptaurē to tautu. Sovjeti šito risināja ar info aizliegšanu, taču tagad ir jautājums - kurā medijā vispār ir pieejama neatkarīga, vēlētāju izglītojoša analīze.

Demokrātijas paradokss ir tas, ka no vienas puses it kā vairākums izlemj, kas viņus vadīs un rūpesies par valsti. Taču vairums vēlētāju neko daudz nesaprot no sarežģītiem pārvaldes un ilgtermiņa pasākumiem, tāpēc tiem vajag saveidot PR teātri, ko tie saprot un pieņem un savas saprašanas robežās sabalso.. Atbildīgs politiķis, kurš pēc tam , balstoties uz zināšanām, kompetentu komandu un ilgtermiņa analīzi pieņem NEPOPULĀRUS lēmumus, kas ilgtermiņā tomēr ir pareizi, faktiski rīkojas PRET vēlētāju ĪSTERMIŅA interesēm.

Paradokss ir tur, ka savu tautu cienošs un tai labu vēlošs politiķis patiesibā ir spiests dzīt sviestu, lai tiktu pie lēmumu pieņemšanas un tikai tad pieņemt tos labos un pareizos lēmumus, kas demokrātijā tam lielākajam cilvēku skaitam dos to lielāko labumu.
 
tieši par to ir raksts - vairākums tās intereses savalaicīgi nav spējīgs ne noteikt, ne pamanīt jebkādā piedāvājumā, ne pieprasit, ne par tām novēlēt. Mediji nodarbojas ar populismu un ar lēmumu ilgtermiņa analīzi neaizraujas. Politologi, PR viedotāji jau sen ir izdarījuši secinājumu, ka pārāk sarežģītas lietas, kas ietvertu jebkādu vairākuma kritiku - nekotējas un netiks pieņemtas. Visādas organizācijas, profesionālās asociācijas savu interešu rāmī jau sen netver koppainu, kā vajadzētu sadarboties un risināt kopējus ilgtermiņa jautājumus. Politiķi balansē no pensiju piesķiršanas plus Ls10 līdz pensiju nesamazināšanai vai mazākai atņemšanai, kā politiskie konkurenti. Kaut kādi tur inovāciju vai izglītības jautājumi tagad ir vēl mazāk aktuāli vairākuma domās, kā kredītu buma augstākajā punktā. Katrā ziņa ar to nevar savākt nekādus punktus ne politiķis, ne žurnālists, ne PR speciālists (izņemot virspusēju pačalosanu par tēmu, ne jau pilnīgu analīzi).Visādi stratēģi, stratēģijas komisijas pilnīgi neko nav darījuši, lai savalaicīgi apjēgtu ne aizņemšanās riskus, ne nenormalas kreditēšanas un sapūsto cenu iznākumu ilgtermiņā, ne kaut vai prezentētu elementārus ciparus, no kā tad īsti sastāv tie mūsu parādi. Un tas atkārto to, kas notika pēc Bankas Baltija - netika izdarīti 3 galvenie secinājumi - valsts nespēj uzraudzīt privāto biznesu, lai cik tas būtu bīstams ekonomikai, ārzemju padomdevēji auditori dod aplamus padomus un latvietis vidējais procentpeļnas , tagad kredītkārais savās ekonomiskas komeptences uzbudinājumā ir jāierobežo. Skolas nauda - ap Ls180 miljoni tika samaksāta, bet secinājumi izdarīti netika.
rezultāts - atkal uzraudzība par banku biznesu nekāda, atkal zaudēti nu jau miljardi, atkal arzmeju padomu kvalitāte netiek izvērtēta. Ka notiks pēc 5 gadiem?
 
 
Politkorektā inde.

Vispirms par dažiem faktiem, kuri ir vairāk vai mazāk zināmi un ir balta patiesība. Latvija ir viena no "rekordistēm" vēža izplatības jomā, tajā skaitā arī jauniem cilvēkiem un bērniem. Ir arī labi zināms, ka zinātniski pierādīti argumenti lielai sabiedrības daļai neko nenozīmē - to lieliski ilustrē cilvēka spējas sev kaitēt par spīti informācijai, kā to nedarīt un grūtības pietiekami lielam cilvēku skaitam jebko ieskaidrot - piemēram par skaidri pierādīto ādas vēžu saistību ar solārijiem. Reklāmās un žurnālīšos viss taču izskatās labi, tāpēc tādi argumenti daudzus neinteresē!

 
Tāpat nevienam nav noslēpums, ka latvietis vidējais mīl dedzināt gan kūlu, gan arī, kas ir mazāk zināms un plaši apspriests - dažādus atkritumus un reizi pa reizei saindējas ar dūmiem, sadeg vai apdeg pats. Piemēram, vakar bija 70 kūlas ugunsgrēki, ir degušas ēkas un ir arī 12 maldinājumi. Mazāk zināms, bet arī ir patiesība un speciālisti to zina, ka sadedzināt plastmasu, PET pudeles vai sintētiskos audumus nenozīmē, ka sadegšanas produkti izgaist un neko ļaunu nenodara, bet gan rada veselu buķeti dažādu indīgu vielu. Ugunsdzēsēji zina, ka ugunsgrēka upuru liela daļa nosmok, saindējoties ar dūmiem, nevis sadeg. Sintētiski audumi, PET pudeles, polietilēns, celofāns, da˛ādas plasmasas nedeg tik jauki un skaisti, kā koku zari. Šo atkritumu pirolīze ir pietiekami sarežgīts tehnoloģisks process, pareizi notiek augstās temperatūrās un nekādā gadījumā. Šie atkritumi pilnībā nesadeg zaru, slapju lapu un vecu bumbiereņu kaudzē. Šie nepilnīgas sadegšanas produkti tiek ieelpoti, nogulsnējas augsnē, ūdenī un saindē vidi. Tāpat jāatceras, ka interneta vidē nonākušās ziņas ir vismaz simt vai tūkstošreiz mazāk pieejamas vidējam mediju patērētājam (un līdz ar to vidējam latvietim dedzinātājam), kā tradicionālie mediji - tv, radio, avīzes. Tādējādi vēlme uz talkas emocionālā pacēluma fona aktualizēt šo svarīgo problēmu valsts medijos ir vienkārši saprotama. Pirms talkas iepriekšējā dienā vides ministrs Vējonis LNT "Tautas balsī" teica: Sadegot atkritumiem, rodas bīstamas vielas, kā dioksīni, un tie savukārt ir bīstami cilvēkam, bie˛i vien daudzas vielas ir vēzi izraisošas.
Doļģe piebilda: Tāpēc atceries - nekādā gadījumā savāktos atkritumus nededzini, bet gan talkas maisos atstāj talkas vietās."
Tas nu tā, jauki, saprotami, zinātniski un pamatoti. Tomēr atcerēsiemies solāriju problēmu! Par to arī speciālisti onkologi runā un stāsta jauki, inteliģenti un pamatoti! Un kas no tā? Sauļojas un pārsauļojas tāpat! Kā tad būtu par to jārunā, lai pamanītu?
Tomēr par to šoreiz runā valsts varas līmenī. Medijos tas ir izskanējis. Atkārtošana taču tikai nostiprinātu šo domu.

Piektdien no rīta LTV1 talkas organizatore Vita Jaunzeme jautāta par to, kā tautai varētu ieskaidrot, ka dedzināt atkritumus ir slikti, atbildēja tā: Nu jā, bet es teikšu - atbilde ir viena - es neteikšu nededziniet to, es vienkārši pateikšu to, ja jūs dedzināsiet, tad jūsu bērni būs impotenti, iespējams homoseksuāli, iespējams reproducēties nespējīgi, iespējams slimos ar visām iespējamām alerģijām, astmām, sirdskaitēm un tā tālāk un jūs paši protams arī un te ir tas, un kaimiņi pie tam un daudzas lietas. Man jāsaka arī - tas ir cilvēka izvēlē, vai viņš sagandē sev veselību (Žurnālists: Un citiem arī) un pēc tam maksā ārprātīgas zāles, lai tiktu no tā visa vaļā, jo tās sekas ar tiem dioksīniem, kas tur gaisā sadeg un kas pēc tam zemē, gaisā un plaušās - tās ir neprognozējamas, līdz ar to, nu, cilvēka brīva izvēle, nu dedziniet. Redzat. ka pasaulē lielākie zinatnieki un vides speciālisti ir atzinuši- planēta ir pārapdzīvota. Nu, dedziniet, pārējiem būs tīrāks gaiss, nu man jāsaka tas ir tāds absurds, ka cilvēki, nu zāģē to koku, uz kura viņi sēž, paši patiesībā sevi gandē."
Toksisku vielu ietekme uz veselību, uz vēža attīstību un iedzimtību ir pierādīta un nav un nevar būt strīdus objekts. Strīdīgais apgalvojums ir par homoseksualitāti, jo tas, ka toksiskas vielas ietekmē cilvēkus vispār, nav apstrīdams.
Un tad tik sākās! Interneta portālos viens pēc otra tapa raksti ar galveno uzsvaru uz to, ka "kā tā var", ko viņa atļaujas", runājot tiešajā ēterā jāuzņemas liela atbildība, publiska persona šādus izteikumus atļauties nedrīkst, normālā valstī viņa uzreiz tiktu atlaista no amata, kāpēc žurnālists viņu uzreiz tiešajā ēterā neapsauca un tamlīdzīgi. Jāpiezīmē, ka žurnālists pats bija stingri pārliecināts par dedzināšanas kaitīgumu un vairākkārt pirms un pēc TĀ IZTEIKUMA aicināja nededzināt. Daži paziņoja, ka talkā nepiedalīsies, ja jau talkas organizatore tā viņus apvaino. Tāpat Jaunzeme noteikti daudz ko jaunu uzzināja par sevi ne tajā patīkamākajā veidā un saņēma "laba vēlējumus" gan sev, gan saviem tuviniekiem tagad un tuvākajā nākotnē. Gandrīz pilnīgi pazuda galvenā doma - cilvēki paši ar savu aplamo rīcību reizēm rada sev veselības problēmas, kuras var izpausties ilgākā laika posmā gan pašiem, gan citiem. Internetā diskusijas turpinājās visu dienu, parādījās da˛ādi argumenti - kur tad tos atkritumus lai liek, atkritumu apsaimniekošana dārgi maksā un tamlīdzīgas muļķības, tad jau slapju malku un ogles arī nevarot dedzināt, kā arī visādi joki par to, kāda orientācija ir kūlas dedzinātajiem, ko darījuši viņu vecāki un tamlīdzīgi. Bija arī reālistiski komentāri par to, ka dedzinātāji jau apdraud arī citus, ne tikai sevi, cik Latvijā apdeg vai sadeg cilvēku, nodeg māju, me˛u, cik slimo ar vēzi un citām slimībām, kuras ir vai varētu būt izraisījis piesārņojums, tika atgādināti arī medicīnas statistikas dati. Pat regulāras pasīvās smēķēšanas ietekme ir objektīvi pierādīta, un proti, elpojot gaisu vienā telpā, kurā kāds lieto legālu veikalā pērkamu produktu (tabaku), ir pierādīti līdzīgi veselības traucējumi, kā pašam produkta pircējam un lietotājam.


Kas tad notika tautai plaši pieejamajos medijos, kuru auditorijas ir desmiti un simti tūkstošu? Tur šī vēstījuma daļa pazuda. Tika rādīts, ko un kā kur savākuši, tāpat atgādināja, ka kara laika lādiņi, toksiskas vielas un medicīniskie atkritumi, piemēram šļirces, nav pašiem jāvāc, bet jāinformē organizatori. Aicinājums nededzināt atkritumus pazuda. Rādīja, kā tauta braši vāc vecos zarus, šur tur dedzina tos vai vāra zupu un atpūšas pēc simtiem pašu kaimiņu piedrazoto maisu savākšanas. Izdevās nofilmēt arī atkritumu izgāzējus notikuma vietā! Talkas info telefons uz jautājumu par iespēju dedzināt atkritumus paskaidroja kā par likumisku aizliegumu un saskaņojamu ar vietējām autoritātēm, nevis nepiedodamu rīcību. Arī īpaši pārjautājot par plastmasu dedzināšanu - saskaņojiet ar vietējām autoritātem, ar ugunsdzēsējiem un viss. Konkrēta ieteikuma nededzināt plastmasu nekādā gadījumā nav. Ka tik ko nepadomā! Atcerēsies vēl Jaunzemes teikto!
Nepolitkorektais ar strīdīgo homoseksuālisma izcelšanās interpetāciju saistītais vides piesārņošanas jautājums mīļā miera labad tikai veiksmigi noairēts no mediju vides - ka tik kāds kaut ko nepadomā. Toksisko vielu ietekme uz cilvēku veselību gan ir pierādīta. Tomēr izskatās, ka jebkurš jautājums, lai cik tas būtu pamatots un cik liela iespēja plašas auditorijas ietekmēšanai gan nebūtu, ja kaut kādā veidā no iepriekšējas informācijas ( konkrēti Vitas Jaunzemes izteikumiem) varētu tik asociēts ar kaut ko politnekorektu, tad tas ir jāaizvāc komplektā ar jebkuru citu informāciju, lai nekādi neietekmētu kaut cik plašu sabiedriskas domas tīklu. Un tieši šeit jau sabiedrībai parādās bīstamība. Gan tāpēc, ka tā tiek indēta ar ķīmiskiem substrātiem, ko pati nezināšanas dēļ rada, gan tāpēc, ka ir saindēta informācijas aprites sistēma.
Informatīvā sistēma var pamelot, paklusēt, var rakt un var nerakt. Modernajā demokrātijā uz šāda fona var iedomāties politkorektu onkologu vai politkorektu ķīmiķi, kurš, labi zinot faktus, nevis izvēlas stāstīt tautai par cilvēku rīcības kaitīgumu, bet gan stāsta kaut ko citu, piemēram, tāpat kā internetā, apspriež iedomātā mīļā miera traucētāja personību. Jāpiebilst gan, ka pirolīzes reakcijas māca (vai vajadzētu mācīt) skolā, tā kā zinātāju skaitam teorētiski vajadzētu būt pietiekami lielam.Tāpat brašie lauku pagastveči un tantes reti kad ir ar specifiskām zināsanām un ja arī viņiem tās zināšanas arī būtu kā mediķim, ķīmiķim vai vienkārši normāli izglītotam pilsonim, šādos apstākļos ir jāpadomā, vai pēc kārtīga polikorekta uzbrēciena no centrālās partijas pārvaldes vai pareizās domas virzības kantora šis tautas pārstāvis atgādinās saviem vēlētajiem - neindējiet paši sevi un citus vai arī tomēr miera labad to nedarīs? Ironiskā kārtā varbūt viņš tieši tāpēc ir ievēlēts, ka nekad vēlētāju izziņas robežas nav izaicinājis un nekad tos nav pamācījis vai diskutējis ar tiem par strīdīgiem jautājumiem, bet gan stāstījis tiem to, ko tie grib dzirdēt.
Informācijas (ne)izplatīšanas motīvi varētu būt dažādi. Varbūt Vējonis ir nepareizajā partijā? Tad jau viņš pēc definīcijas nevarētu pateikt neko pareizu un tautai derīgu! Vai varbūt labie mediji ir nabagu pusē un ja tas grib ieekonomēt pāris latus, lai iznāk papildus maizei vai varbūt 2 litru alum, nevis noīrēt konteineru, tāpēc, ja ar pārliecību, ka nekas slikts tas nav, dedzinās uz velna paraušanu, tad medijs šo pārliecību neizaicinās. Nevienam taču nepatīk visādi pamācītāji! Vai varbūt pagurušo Latvijas ekonomiku visai drīz plāno stutēt ar kādu videi stipri kaitīgu ražotni?
Motīvs tāpat varētu būt jau pieminētā vēlme neradīt nevēlamas asociācijas, kas ir vēl bīstamāk. Ka tik viņi nepadomā tā, ka tik nepadomā šitā, neatceras to vai nepiemin šito. Tad kāpēc viņiem vispār jādomā, MĒS PATEIKSIM, KĀ IR!!!
Bieži lasām vai dzirdam, ka politiskā vara dara ko grib, neieklausās, melo, stāsta pasakas un neievēro nekādus aizrādījumus no sabiedriskajam organizācijām un vēlētājiem, ir sevī noslēgta, manipulējoša un pašpietiekama un tautu nekādā vērtē netur tik vien kā ar reklāmām manipulējamu vēlētāju kopu. Taču vai politkorektuma aizstāvji arī neuzskata to pašu tautu tik vien par nedomājošu masu, kurā nedrīkst rosināt nevēlamas pārdomas, un, ja vien ir kaut mazākā iespēja, ka tauta kaut ko pārpratīs, tad jāaizvāc visa kaitīgā infromācija, norādījumi vai kaitinošās pamācības.
No otras puses vairums negrib dzirdēt neko strīdīgu, informatīvu vai dies pasarg, pamācošu. Tomēr izskatās, ka populisms, prastums un polirkorektums ir pārņēmis arī visu sabiedrību un informācijas aprites sistēmu. Nu nelasa tauta organiskās ķīmijas grāmatas un netic kaut kādiem tur nepraktiskiem zinātniekiem, bet TV taču skatās. Ir nožēlojami, ka aicinājums nepiesārņot vidi ar it kā neredzamu indi kaut kā izpalika tieši tad, kad tam varēja būt vislielākais efekts. Šāds politkorektums indē sabiedrību. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Politkorektums mediju, politologu, reklāmistu un citu speciālistu vidē nekad nav bijis un nav plaši apspriesta tēma. Šis gadījums pierāda, ka tādam tam tomēr vajadzētu būt. Politorektums indē sabiedrību. Skaidrā un pamatotā doma, ka cilvēki paši ar savu rīcību indē sevi un kaimiņus mīļā miera labad pazuda no mediju vides.
Šādi speciālisti brī˛os, kad uz emocionāla pacēluma vai skandāla fona ir pieejama simttūkstošu auditorija neizmantos to, lai beidzot tautu kaut nedaudz izglītotu par tēmu - mēs paši sev radam veselības problēmas. Diemžēl politkorektumu šajā gadījumā pastiprina mediju populisms, kas stāsta tautai pārsvarā tai viegli saprotamus, nekritiskus, pieņemamus, diespasarg ne jau nu pamācošus (vēl apvainosies), muļķību neizaicinošus pekstiņus par ļaunajiem un labajiem tēliem, lai nu kādi tie kuro reizi pēc mainīgās politiskās un ekonomiskās konjunktūras arī nebūtu.
Uz cigarešu paciņām dažādās valstīs raksta brīdinošus uzrakstus vai liek šokējošas bildes ar slimību bojātiem cilvēka orgāniem. Uz polikorektuma un populisma toksiskā maisījuma mediju vidē, kas mediju un speciālistu līmenī uzskata, ka tautai var stāstīt tikai tai pieņemamus, viegli saprotamus un neizaicinošus pekstiņus - uz šāda maisījuma jābūt brīdinošam uzrakstam kā uz cigarešu paciņām vai zīmei ekrāna stūrī - kā pieaugušo un vardarbības filmām un brīdinājumiem, kaššī informatīvā produkta lietošana dezinformē un rada smagas sekas gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā.
Žurnālistam interneta komentāros pārmeta, ka viņš ļāvis Jaunzemei runāt un nav asi reaģējis un pārtraucis viņas izteicienus. Šis aicinājums rosina uz pārdomām vispirms par to, ka šie komentatori apzinās, ka vairums patērētāju nekādu citu infromācijas avotu, kā vien mīļotie mediji, nelieto, pārdomas par mediju ietekmi un vārda spēku šādā informācijas fonā un arī par to, ka laikam taču labs žurnālists, kurš var dabūt un saglabāt darbu valsts medijos, ir tāds, kurš pēc kaut kādiem standartiem ievēro politkorektuma aizstāvjiem zināmus principus. Vai to darbības veidi un darba pienākumi ir aprakstīti NACE klasifikatorā un ir uzzināmi plašākai publikai? Ka tik kāds ko nepadomā! Kā varētu saukties šādas specialitātes apraksts? Kur mēs to agrāk varētu būt dzirdējuši? Padomju cenzūras apstākļos reizēm radās sajūta, ka tv komentē it kā atbildes uz neuzdotiem jautājumiem un stāsta - tā ir, bet tā nav, tā domā tikai sliktie, bet šitā domā labie, bet šito oriģinālo domu esi izperinājis tikai tu un tāpēc tā nemaz nevar būt pareiza. Jebkura nevēlama doma vai viedoklis, kurš varētu iepatikties tautai un pārāk plaši izplatīties, tika pareizi paskaidrots, KĀ IR PATIESĪBĀ! Kāds zina labāk, kā IR! Tu NEZINI, KĀ IR! Tāpēc mēs tev pateiksim, kā ir!

Ļaunas mēles gan melš, ka tagad Latvijas un vidējā latvieša problēma esot pārmērīgs izpildīgums un nemitīga vēlēšanās izpatikt visādiem ārējiem padomdevējiem, arī politkorektajiem.
Padomju realitātē savā laikā bija ideoloģiski nepareizo indivīdu tiesību ierobe˛ojumi strādāt noteiktās profesijās. Laiku pa laikam kāds publiski izsaka gana strīdīgus apgalvojumus par da˛ādam jūtīgām tēmām, un būtu vēlams papētīt, vai pēc šīm atklāsmēm nejauši nerodas kādas nevēlamas sekas arī Latvijas modernajā demokrātijā!
Toksiskas vielas izraisa vēzi. Parasta normāla šūna sadarbojas ar citām organisma šūnām, saņem no tam vai ražo tām enerģiju, uztver vides apstākļus, pārvada iorromāciju un izvada atlieku vielas. Vēža šūna pēkšņi vairs nestrādā visam organismam, bet gan strādā tikai sev un sev līdzīgo atražošanai, pastiprināti veicina asinsvadu augšanu, lai nodrošinātos ar barības vielām un pakļauj un censas monopolizēt organisma resursus. Tās aug, izdala toksiskas vielas, traucē organisma darbību. Arī politkorektums rada metastāzes. Sabiedriskais organisms vairs nezin, kas viņš ir, sāk šaubīties, ka varbūt vinš nav gana labs. Pēksņi sabiedriska sistēma vairs netiek galā ar sabiedrības funkciju nodrošināšanu, atdod resursus, imunitāte tiek sagrauta. Ārējie slimību ierosinātaji viegli tiek iekšā. Tā kā pretestības sistēmas ir defromētas, tad visai drīz šie ierosinātāji sajūt savu ietekmi. Quorum sensing. Nu tie var izpausties. Organisms ir slims un novājināts. Slimības ierosinātaji ir stipri.
Vēl dažas informatīvas piebildes. Šajā talkā iezīmējās jauna tendence - kāds pašvaldības vadītājs laikam bija paziņojis, ka viņi laikam tomēr nav cūkojuši un nav ko talkot. Cerams, ka citu gadu tādas būs vairākas pašvaldības un varēs palīdzēt tām, kurās turpinās cūkoties.
Vēl jāpiemin, ka Eiropas atbalstītā simtlatnieku programma ir labs atspaids bezdarba nomāktajiem cilvēkiem. Taču, ja par Eiropas naudu šie cilvēki it kā sakopjot Latviju, patiesībā minēto darbību dēļ piesārņo vidi, tad traģiski ironiskā veidā sanāk, ka Eiropa maksā par to, ka mēs par tās naudu indējam sevi un savu vidi. Līko gurķu standarts gan tika atcelts, lopu labturības noteikumi pastāv, taču toksisko banku kredītu ierobežojums nekad nav bijis un specifiska aizlieguma nepiesārņot vidi arī nav. Tā jocīgi sanāk!
Jaunzemes kritiķiem internetā, kuri savus oponentus nosauca par nemoderniem lauķiem, kuri neko nejēdz no modernas 21. gadsimta realitātes, vēlētos atgādināt, ka piesārņojums ir kopēja problēma un vietējais homofobais lauķis, sakaunējies pēc Jaunzemes izteicieniem, varbūt nepiesārņos vietējo vidi un arī kāds no minorotāšu pārstāvjiem atradīs laimi pilsētā, nesaslimis laukos ne ar astmu, ne vēzi, ne sirdskaiti.
Ja nu par toksisko vielu ietekmi uz dzimumuzvedību, tad dažām sugām tāda ir novērota. Piemēram, augļu mušām. Tāpat cilvēktirdzniecības speciālisti šo to zina par smagajām narkotikām.

.....

var arī īsāk:
1.Vairums izmanto tikai un vienīgi teļļuku un radio kā zināšanu avotus.
2. Šie aptver 100 reiz vairāk tautas, kā internets, tāpēc šajos pateiktajam ir daudz lielāka iespēja nokļūt pie vairāk ļaužu.
3. Ir tādi vīriņi un sieviņas, kas uzpasē, ko, kā un kad teikt un kad neteikt un kā teikt.
4. Šoreiz šie izvēlējaas lieki neatgādināt, ka indīgas vielas, ko rada PATS TALCINIEKS un sakopējs var nodarīt skādi gan paša, gan citu veselībai.
5. Tāpēc vismaz pāris simtus vēžu gadā no tiem 10 000, kas katru gadu ir no jauna, var pierakstīt medijiem un to politkorektajiem uzraugiem, kuri negribēja lieki atkārtot neko pārprotamu un divdomīgu.
6. Savukārt LTV rīta programma piektdien, jautājuma teicējs, Jaunzeme un žurnālists, kurš nevienu neapsauca, izglāba pāris simtus ļaužu no vēža.
7. Bet laiks ap 8 no rīta nav tas, kad TV sevišķi daudz skatās, nav (prime time) un ja arī skatās gana daudz, lieks atkārtojums neindēt sevi un citus neskādētu.

 

Tā bija tiešraide bez laika aiztures un bez speciāli trenēta uzraugoša žurnālista. Mediji pakāsa iespēju sasaistīt apkartnes kopšanu ar atkritumu nededzināsanu. Ta kā Latvijā ir ap 60 000 onkoloģisko slimnieku un 10 000 katru gadu tiek atklāti no jauna, tad var teikt, ka , neizmantojot tauats interesi par talku un neinformējot prime time par dedzināšanas kaitīgumu, kā arī pa info telefonu, politkorektu apsvērumu dēļ vismaz pāris simti potenciālo vēžinieku neuzzināja būtiksu informaciju - vides piesārņojums ir kaitīgs veselībai.

 

Stāsts ir par to, kā politkorektums noairē to, kam ir tiešām pierādāms sakars - vēzim un citām slimībām. Tāpat sākumā ir minēts piemērs par tīņu sauļošanos un nekādu ūberkompetento speciālistu neņemšanu vērā. Tādejādi sādu publiku varētu pamācīt vai nu uz talkas kopistiskā emocionālā pacēluma fona vai arī uz skandāla fona. Tā nav labu skolas eksakto izglītību baudījusi publika vai ķīmijhas vai medicīnas studenti! Tiem neko nenozīme tiem nesaprotami ķīmijas vai medicīnas termini.Tāpēc kā galvenais tiek aprakstīts sabiedriski - politisks fenomens - politkorektums, nevis ķīmiski, medicīniski vai jebkādi citi faktori. Šajā gadījumā - mediji politkorektuma apsvērumu dēļ, labi zinot, ka tautas lielākai daļai galva ir televīzorā un rāāadio un tā principā nekādus medicīniskos, ķīmijas vai vides zinātnes opusus nelasa, tāpēc, ka talkas organziatore saistījusi piesarņojumu ar nepolitkorektu homoseksuālisma izcelšanās skaidrojumu, braši no publiskā ekrana aizvāc VISU.

Ķimijas terminoloģijā - tāpēc, ka laborants ielēja reaģentu nemazgātā mēģenē, laboratorijas vadītājs izgāza 20 litrus vesela gada darbam paredzēta dārga substrāta un aizkavēja paredzetos pētījumus uz ilgāku laiku.

 

Par 26. maija "Kas notiek Latvijā?" un lielo spēli ar tautu!

Trešdienas "Kas notiek Latvijā?" studijā bija visai interesantas sarunas. Uzaicinātie politiskās realitātes un tautas noskaņojuma eksperti visai uzmanīgi pieskārās dažiem diezgan interesantiem jautājumiem, piemēram, cik tad no visas vēlētāju masas klausās argumentos un analizē, cik no tiem ir pieejams un vispār interesē kas vairāk par tv un radio, un, vai salīdzinoši maza šo domājošo pārstāvniecība ir pietiekama, lai tos izglītotu ar labu un neietekmētu žurnālistu kvalitatīvu un analītisku izziņas materiālu un no tā būtu jēga. Jāteic gan, ka šie ieskati dažu vēlētāju grupu būtībā bija visai uzmanīgi un it kā garāmejoši, jo var jau saprast, ka noskaņojumu pētnieki, kuri skaidri un konkrēti pateiks , ko viņi patiesībā domā par tā vai cita vēlētāja vai pat vēlētāju grupu domu gājienu, riskē ar savu kantoru krišanu tautas nežēlastībā un nākamās aptaujas iekrāsos negatīvs fons. Tieši tāpēc nav īsti skaidrs, kāpēc šo lomu neuzņēmās ne pats Domburs, ne augstskolas mācībspēks Kreituse vai arī kāds cits pieaicināts personāžs. Domburs gan visai precīzi norādīja uz žurnālistu ietekmējamību un tās mehānismiem un Kreituse - uz interneta un citu izziņas materiālu nepieejamību vēlētāju vairākumam, lai cik tie labi nebūtu.

Tāpat kaut kā un kaut kur pazuda atziņa, ka tautas nosakņojuma veidošanā jau nepiedalās tikai politiķi, un viņu padarītie un nepadarītie darbi un nedarbi, bet arī mediji. Dažādās aptaujās ir redzams, ka tautas uzticība medijiem ir daudz augstāka, nekā politiķiem un ja nu esam sadzīvojuši miljardiem lielus parādus, tad vai tad tautas un tas uzticības personu padarītais arī nebūtu nedaudz jāpapēta? Te gan traucēklis ir dažādu domas aptaujas kantoru iecienītais pieradums pārsvarā aptaujāt tautu pēc vieglās valodas principiem - ko jūs domājiet par to vai citu politiķi, par ko balsotu, vai ticat tam vai šim, vai pērkat to vai citu produktu un ļoti maz ir cita materiāla - ko jūs zināt par to vai citu lietu, vai protiet meklēt informāciju, vai zināt to vai citu valodu, vai skatāties izglītojošus raidījumus, ja jā, tad kādus, vai orientējieties dabaszinātņu pamatos, dažādās nozarēs vai notikumos un tamlīdzīgi jautājumi, kas parāda pašas vēlētāju masas kvalitātes. SKDS šefs Kaktiņš gan izteicās, ka ja jau kādu neciena, tad neklausās , ko tas saka! Taču ir tādi, kurus ciena un klausās, tos pašus medijus un sabiedriskās domas pētniekus, un te jau nu gan būtu jāpapēta, kāpēc reizēm salīdzinoši it kā visiem zināma un derīga informācija nu nekādi nenonāk pie vidējā pilsoņa, lai cik tā aktuāla un noderīga nebūtu un ir jāizvērš dārgas kampaņas, lai pārliecinātu kaut vai nededzināt kūlu un atkritumus, šķirot plastmasas un papīru vai vakcinēties. Šo medaļas neredzamo pusi atklāj tieš šie otrā veida jautājumi - vai zināt, vai protat, kas ir šis vai tas, vai mācieties utt. Tāpat pilnīgi neapzināts palika cits jautājums - vai tik nav tā, ka primitīvo priekšvēlēšanu tekstiņu saturu un zombējošo reklāmu panākumus tik nenosaka pats statistiski vidējais vēlētājs - un proti - arī labais, gudrais, strādīgais, godīgais, inovatīvais un uz zinātni, ražošanu, valsts budžeta pildīšanu un vispār labo nākotni vērstais gaišais tēls pārāk sarežgītu tekstu savās runās nemaz nevar atļauties, jo tauta nesapratīs un uz to pārāk nepavilksies balsot. Vai tad statistiskā vidējā pilsoņa izglītošana tā kā nebūtu žurnālistu un sabiedriskās domas ekspertu sabiedrībai derīgais uzdevums, līdzīgi kā policisti ieteic, kā pareizi uzvesties šaubīgos apstākļos, ārsti - kā neielaist slimības un skolotāji - kā un no kādiem materiāliem pareizi mācīties mājās?

Jebkurā gadījumā stāsts par to, ka riebīgie simts gudrie no kaut kurienes uzradās un visu sacūkoja, atbilst visai primitīvam domāsanas veidam un liela daļa no tā riebīgā simtnieka uzradās arī otrreiz 2006. gada beigās pēc tam , kad bija kārtīgi izreklamējušies, saflīzējuši celiņus parciņos, pielikuši pensijas un pa prasto stāstījuši tautai apmēram to, ko tā grib dzirdēt - kā viss iet kalnā, gāzi grīdā un cik būs labi un trekni. Tomēr reklāmas pasākumā piedalās reklāmas pasūtītājs, reklāmas speciālists un reklāmas patērētājs. Reklāmas pasūtītāji medijos tiek kritizēti, viņiem tiek uzdoti neērti jautājumi, reklāmas speciālisti - jau mazāk, bet reklāmuzņēmīgais vēlētājs - gandrīz nemaz. Lai gan interaktīvajos medijos laiku pa laikam kāds vidējais vēlētājs dalās savās pārdomās, par ko ir balsojis, kāpēc tā domājis un kā nu ir izdomājis tagad. Kāpēc tādu vidējo vēlētāju tomēr nevarētu nointervēt un izzināt tā domu gājienu par mācību citiem? Lai gan tagad jau ir cita realitāte: vēlētājs it kā vēlēs - taču daži jautājumi tagad nemaz netiek uzdoti - kā tad galu gala funkcionēs vēlēta pārvalde miljardu parāda ēnā?! Kas un kā pieņems saimnieciskos un politiskos lēmumus? Varbūt ieteikums nedot naudu sportistiem tad liksies mazākais ļaunums? Par stratēģijas plānotāju veikumu pēdējos 5 gados labāk gan neko nerakstīšu! Tāpat nav skaidrs, kāpēc uzņēmēju grupas stratēģiskais plāns, kurā ir pieminēta gan ekonomika, gan izglītība, gan vide, gad darba attiecības, medijiem ir šķitis galīgi neinteresants.

Tomēr situācijas traģikomisms slēpjas faktā, ka nevienā saimnieciskā, biznesa vai sadarbības pasākumā - līdzīgi ka tautas dialogā ar politķiem, nevar nepārtraukti uzturēt pozitīvu noskaņojumu, kura viena puse nemitīgi izdabā un tad 4 gadus dara to, ko grib vai ko nu kuram vajag, kaut kad jāpienāk laikam arī problēmjautājumu apspriešanai, strīdiem un argumentu vērtēšanai, piemēram tajā pašā 2006. gada ļoti būtu noderējis, ka tautai saprotamā valodā kāds speciālists būtu skaidrojis, ko nozīmē pāris procentu budžeta deficīts, cenu pūtiens mājām un zemei un cik ļoti tas līdzinās notikumiem pirms 1992. gada Handelsbank krīzes un kā tas pēc pāris gadiem izpaudīsies Latvijā! Nevis vervelēt par valdības aplamo fiskālo politiku! Tagad mums ir fiskālais ietājies! IMF -

It`s Mostly Fiscal
* Un, protams, šim reālajam, problēmjautājumu dialogam ir jānotiek PIRMS problēmas ir tā samilzušas, kā tagad! Un, pilnīgi noteikti, šādi dialogi satur kritku abām dialoga pusēm. Diemžēl Latvijā šādi dialogi nav pienācīgi uzturēti ilgtermiņā, bet gan notikuši visai maz un kampaņu veidā. Vai maz vispār ir iespējama pēc šādu problēmu diskusijas un strīdiem pozitīva risinājuma pieredze?

Vēsturiskā atkāpe uz 2006. gada "Kas notiek Latvijā?" raidījumu gan bija. Lai gan citos raidījumos šo gadu ierakstos ir vēl interesantāki dažādu speciālistu ekonomikas redzējumi! Apmēram to pašu interesenti gan var atrast arī vecajās avīzēs - cik viss ir jauki, cik labi aug ekonomika un kā dažādi speciālsiti, arī tādi, kas tagad runā un raksta pavisam ko citu, slavē brašo Latvijas izaugsmi!

Pēc raidījuma palika sajūta, ka ar tautu notiek tāda ļoti uzmanīga spēle. Sliktie visu sačakarēja, labie iedos, bet mēs visi esam labi un gudri! Mums nu pilnīgi nekas nav jāmaina ne savā domāšanas veidā, ne autoritāšu sarakstā, ne labo tēlu galerijā! Mēs visu protam, daudz ko zinām un mums nu pilnīgi nekas nav jāmācās!

Laikam jau ir jāpasaka dazas vienkāršas lietas. Nu nesanāk mums kā tautai kopā saveidot mehānismu, kas rada un uztur kvalitatīvu sabiedrību un labu diskusiju par tiešām svarīgām lietām. Mums pārāk patīk sensācijas un seriāli. Mums nepatīk domāt. Mēs arī neesam pārāk prasmīgi un mūsu izglītība nav nemaz tik laba. Mēs varbūt protam labi izpildīt, bet neprotam plānot un paredzēt. Mēs neprotam sadarboties. Mēs drīzāk pēc desmit gadiem šo visu atkārtosim atkal, nekā no tā mācīsimies.

*Tas ir galvenokārt fiskāls! Kontekstā ar valūtas fonda prasībam un cipariem.

.....

Kargo kults (angliski cargo cult – kravas pielūgšana), saukt arī par lidmašīnu pielūdzēju reliģija ir pseidoreliģiska kustība Melanēzija. Kargo adepti uzskata, ka visas labās preces (kargo) ir radījuši senču gari, un tās ir domātas saliniekiem. Taču baltie cilvēki pār tām ir negodīgā veidā ieguvuši kontroli. Lai šo priekšmetu kļūtu vairāk, kargo kultā veic rituālus, kuri ir atdarina ASV militāristu darbības
Kargo kulti plaši izplatījās Otrā pasaules Kara laikā un neilgi pēc tam. Pirms tam, daži salinieki varēja sastapt angļu plantatorus, taču vairākums nebija redzējuši rietumniekus. Viss izmainījās ASV militārās kampaņas laikā pret imperiālistisko Japānu. Šajā laikā uz salām tika desantēts milzīgs daudzums kravu. Apģērbi, konservēta pārtika, teltis, ieroči, nauda un milzum daudz citu vērtīgu lietu parādījās salās, gan armijas nodrošināšanai, gan kā dāvanas saliniekiem, kuri kalpoja par ceļvežiem džungļos. Bagātības burtiski krita no debesīm.

Kulta kalpotāji ticēja, ka amerikāņiem ir īpašas attiecības ar senčiem, kuri šiem dāvina visādus labumus. Lai saņemtu kargo, salinieki sāka atdarina karavīru darbības. Melanēzieši no palmām taisīja lidmašīnas. No koka darinātos skrejceļos ar lāpām atdarināja lidmašīnu nosēšanās signālus. Izgismoja skrejceļus un bākas. Paši maršēja kā karavīri, un aprakstīja savus ķermeņus ar mistisku abreviatūru USA. Bet visi viņu centieni, diemžēl, izrādījās veltīgi. Kargo kā nenāca, tā nenāca
Visbeidzot salinieki pilnībā atteicās no vecajiem, pirmskara uzskatiem, un sāka vēl cītīgāk pielūgt lidlaukus un lidaparātus
Pēdējo 75 gadu laikā lielākā daļa kargo kultu ir izzuduši. Tomēr, uz Tanna salas Vanuatu joprojām pastāv Džona Fruma kults (iespējams no John from "America" )
Cargo cult

 

Vajag mācīties no kļūdām un tas arī viss. No kļūdām nevar mācīties, ja tev pietaurē pilnu prātu ar mazsvarīgām muļķībām. Tāpat no kļūdām nevar mācīties, ja viss aktuālais notiek šeit un tagad un nekas netiek domāts par 3-5-10-50 gadiem uz priekšu. Visai apšaubāmi kaut ko var mācīties tādi, kas skolā nav iemācījusies dažādu zinātņu pamatu pamatus. Tāpat tauta pilnīgii neko nevar iemācīties, ja tā domā par izklaidēm. Tāpat procesam traucē troksnis, šajā gadījumā informatīvais troksnis. Vēl atgādināšu, ka zināmā attīstības posmā cilvēks sāk saprast, ka viņu piemulķojā tāpēc, ka ne tikai ļaunie bija nelietīgi, bet arī pats indivīds nebija pārāk gudrs. Tāpat visi apčakaretie ar savu stāstu nedalās un ļaunie savu pasākumu var atkārtot. Arī tas, ka cilvēks labu gribēdams, var dabūt sūdus uz galvas arī nav nekāds jaunums. Šis komplekts tad arī nosaka to, ka jaukie, gudrie, jaunie un spējīgie nemaz ar neraujas neko mainīt.

 

Latvijas vidējo vēlētāju vajag izglītot. Te ir pāris mēģinājumi - šoreizi desmittūkstošu auditorijai piejamā formātā..
100.pants. Kristaps Pētersons: DNBNord banka teikusi, ka vairāk nekā puse uzskata- lielākas problēmas tikai priekšā politiķi - zemakais punkts saniegts, 72 % aptaujāto - valsts ekonomika nepareizā vizrzienā. Raidījumā piedalās New Century Holding vecākais viceprezidents Kārlis Cerbulis.
Jautājums: Es gribēju paprasīt tādu lietu - nu bija taču Āzijas krīze, bija Handelsbank krīze pašiem zviedriem 1992. gadā....nu taču nebija normāli, ka te maksaja hektārs dārgāk, nekā apelsīnu birztaliņa Spānijā, vai ne. Nu sakiet, kā ta varēja būt, ka mēs šitā te iegrābāmies ar tiem 16 miljardiem - tauta aizņēmās visam kam, un nu kā, kāpēc tauta nemācījās un ārzemju latvieši, kuri to bija piedzīvojuši , piemēram Kaža un Veinberga Stokholmā, nu nebrīdināja tos bāliņus, ka nevar šitā grābt, kaut ko runāja par Kalvīša fiskālo politku, nu ko tauta saprot no fiskālās politikas, nu!
Pētersons: Labi, paldies par zvanu!
Cerbulis: Nu, trāpīgs jautājums, bet es gribētu teikt - ja ir ņēmējs, bet tad tātad ir jābūt tam devējam. Ko es nesaprotu - kāpēc zviedru bankas, kas pašas tiešām bija piedzīvojušas šo 1992. gadā Zviedrijā, kāpēc viņas pieļāva, kāpēc viņas deva šo naudu tik brīvi ....
Pētersons: Bija pagājuši 7 gadi!
Cerbulis: Bija pagājuši vairāk kā 7 gadi, jā. Bet... es par to ļoti, ļoti brīnos, tātad..... es tiešām nebrīnos, ja ir tik daudz brīvi līdzekļi, tad ņem. Bet tas ... un tiešām atkal paies 7 gadi, un būs labi 7 gadi un atkal būs kaut kādas mazākas krīzes. Es domāju, ka mēs vairs nepiedzīvosim 20 gadus vismaz tik dzīļu krīzi Tāpat, ka Zviedrija pati nepiedzīvo tagad tik dziļu krīzi un Somija nepiedzīvo , ja lasa, teiksim aprakstu par Somiju, par 1992. gadu - viņš identiski skan, kā Latvija, viņai.bezdarba līmenis gandrīz bija identisks ..... bija jānoraksta aptuveni līdzīgi daudz teiksim banku portfeļi, īpašumu cenas kritās par 50% vai vairāk. Tātad viņi ir to piedzivojuši. Viņas sev nepieļava, bet mēs varbūt kopīgi ar viniem ticējām, ka mēs teiksim daudz atrāk attīstīstīsiemes....Nu, es nezinu, es tiesam nevainoju cilvekus, kas ņēma ...es varbūt vainoju spekualntus, kas domāja, ka šis ies mužīgi, bet nu indivīdus, kuri ņema, teiksim priekš saviem dzivokļiem, kur dzīvot, un mājas.un tamlīdzīgi, nu es nevaru vainot ......

Tre Sep 13, 2006 1:50 pm Komentāra virsraksts: Kas strādās ar tehniku? TV1 29.aug.7.50 Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un skolu departamenta vadītāja Modra Jansone
Skatītāja jautājums: Sakiet, lūdzu, kā vispār varēja notikt tā, ka nav šo eksakto zinību skolotāju, vai tie 20Ls pielikums to jautājumu atrisinās un vai tas ir normāli, ka šis jautājums .. ir tik nesvarīgs, salīdzinot ar citiem jautājumiem un vispār - kā tas varēja notikt, ka šo eksakto zinību pieļāvums to nemācīties - ka to nepamanīja ne skolnieki (nu, protams), ne skolnieku vecāki, ne ražotāji – darba devēji, ne augstskolu mācībspēki, ne kas. Kā tas fenomenoloģiski varēja notikt 1995.gadā, ka mēs šādu kļūdu pieļāvām. Paldies. Žurnālists. Paldies jums.
Jansone: Tā ir zināmā mērā visas mūsu sabiedrības kļūda, tādēļ, ka es arī tajā laikā strādāju skolā - skolas administrācijā un skolās bija brīvā priekšmetu izvēles sistēma. Varēja izvēlēties tos, kurus gribējās, zināmā mērā nu un gan vecāki gan skolnieki pieprasīja un izvēlējās vairāk humanitāros priekšmetus, visi gribēja vairāk mācīties vēsturi, kultūras vēsturi un tāda rakursa priekšmetus. Un protams, ka fizikas skolotājiem un ķīmijas skolotājiem slodze palika maza, viņiem vairs skolās nebija darba skolās palika maz šo skolotāju un viņi sāka meklēt darbu firmās Tā tas arī notika - skolās palika maz šo skolotāju - nu lūk ir pagājuši vairāk kā 10 gadi, un, teiksim, sabiedrības domāšana veidojās savādāk, ir pieprasījums pēc eksaktajiem priekšmetiem, bet cilvēki ir aizgājuši, viņi ir savās citās darba vietās un skolās mums trūkst šo skolotāju un, savukārt, nu, skolnieki ne labprāt dodas uz šīm specialitātēm, jo viņi ir redzējuši, ka viņu skolas laikā, kamēr viņi mācījās, šie priekšmeti tika atstāti otrajā plānā. Žurnāliste: Sakiet, atgriežoties pie specializētajām skolām, vai Rīgas dome kaut kādā veidā nosaka, kādas skolas būtu vajadzīgas, jo mēs VISI zinām , ka ir kaut kādas noteiktas profesijas, kas mums trūkst, tad varbūt būtu vērts attīstīt jau no mazotnes jau kaut kādas skolas, kur bērni varētu... jeb tas notiek pašplūsmā, pēc skolu brīvas izvēles.. Jansone: Tas notiek pēc skolu brīvas izvēles .. jo tā situācija jau nav tik vienkārša - pirmām kārtām skolai jāgrib attīstīt šo virzienu, jāpiesaista pedagogi, jāveido materiāli tehniskā bāze - tas nav tā no augšas nosakāms , bet tā pozitīvā ziņa ir tāda, ka īstenībā šīs izglītības programmas - tur fizika, matemātika, ķīmija ir pilnā apjomā vai pat matemātika un datorzinības padziļināti - viņa pēdējo 3-4 gadu laikā iegūst arvien lielāku atbalstu no skolniekiem, viņi izvēlas viņas - īpaši par vidusskolas posmu sakot, un, protams šīs programmas tiek arī atbalstītas - ir nacionālā programma izveidota valstī - tieši eksakto zinātņu attīstībai skolā. No Rīgas ir 8 skolas šajā programmā iekļautas, tur ir gan valsts finansējums, gan pašvaldības finansējums, lai attīstītu šajās skolās materiāli tehnisko bāzi, lai skolniekiem būtu interesanti mācīties fiziku un ķīmiju.
Žurnālists: Lieliski, nu ar šo pozitīvo ziņu arī atvadamies...
___________
no 100. panta, 14.10.2008 18:36
""...kas valstij jau izmaksā un izmaksās miljardus. Paldies.
Godmanis: Es varu atbildēt - tā problēma (bija) ātrāk, tad kad es biju pirmo reizi premjers un izglītības ministrs bija cienījamais komisārs Piebalgs - mēs vēl nesen pārunājām visu to jautājumu. Tieši tajā laikā parādījās brīvā izvēle, tas nav deviņdesmit piektajā gadā, tas jautājums bija, gan vērtējums, gan brīva izvēle un es esmu runājis ar viņu, viņs arī ieņēma ļoti atbildīgu posteni, mēs tā mēģinājām atcerēties, kā vispār tas bija, jo es tā īsti neatceros, kāpēc tādu lēmumu pieņēma. Izrādās, viņš man teica : Tas spiediens no sabiedrības bija tik milzīgs, vēlme pēc brīvības, pēc brīvas izvēles, tad daudzās valstīs Eiropā tas jau bija, šinī ziņā nebija ne kaut kāds īpašš gājiens, lai to izdarītu un rezultāts ir tāds, kāds viņš ir. ""

Stāsts ir par procesu, kas notiek pašlaik. Vienkāršots skaidrojums:
Psiholoģiskā funkcija.
Kaut kas nav labi. Tiek analizēts notikušais un attieksmes. Nonāk pie dažādām atziņām, arī ne pārāk glaimojošām sev pašiem, saprot ārējos faktorus un paša kļūdas. Maina attieksmi. Vairāk tādas kļūdas nepieļauj. Saprot, kas norāda uz pareizu procesu virzību, kas uz nepareizu. Zaudē ilūzijas par savu kompetenci, maksātspeju un pielienošo padomdevēju kvalifikāciju. Uz šī pamata maina savu ieprieksējo domāšanas veidu.

Surogātfunkcija.
Kaut kas nav labi. Saņem manipulatīvu skaidrojumu par vainīgajiem. Uzbudinās, izdziedas, izlādejas, izdancojas, nekādas izmaiņas savā pasaules uztverē neveic. Nākamreiz atkal izdara tās pašas kļūdas. Atkal saņem manipulatīvu skaidrojumu... circulus viciosus. Burvju loks.

 

Pārāk grūtais 2010.gada 9.klases matemātikas eksāmens.

Matemātikas eksāmens 9.klases skolniekiem sabiedrībā jau ir izraisījis visai karstus strīdus. Tas esot pārāk sarežģīts, labie skolnieki ar labām atzīmēm mācību gada laikā šajā eksāmenā esot saņēmuši tikai apmierinošas atzīmes, tie, kas matemātiku gada laikā it kā mācījušies sekmīgi, liela daļa eksāmenu nav nokārtojuši, eksāmena jautājumi esot pārāk sarežģīti, uzdevumu "knifiņi" neatbilstot skolas mācību vielai, kādam par šo eksāmenu un skolnieku maldināšanu esot jāuzņemas atbildība un tamlīdzīgi apgalvojumi. Daži apgalvo, ka reālam, praktiskam darbarūķim matemātika vispār neesot vajadzīga. Ministrija arī esot sabojājusi

visu izglītības si
s
tēmu - gan skolotājiem
esot
jāvergo par kapeikām, gan skolniekus nespēj
ot
motivēt mā
ties, gan pats izglītības saturs ar gadiem kļūst
ot
arvien stulbāks
. Tā gan laikam esot arī
ES un SVF griba - jo Vecajai Eiropai jau gudrus kalpus nevajag
ot
!
G
alvenais, lai tie
būtu
čakli un daudz nerunā
tu
pretī
!

 

Mazāk pārstāvētā pretējā puse gan apgalvo, ka nekas īpaši grūts jau tajā eksāmenā neesot prasīts, visas formulas esot priekšā uzrakstītas uz eksāmenu lapas, mācību stundās visa gada laikā vajagot mācīties, nevis stundās spēlēties ar mobilo telefonu un gurķoties, pirms laba laika nekādu formulu eksāmenā priekšā neesot bijis un uzdevumi esot bijuši daudz grūtāki. Ir arī tādi, kas atgādina, ka vispār jau skolās vajadzētu mācīt dažādu formulu un izteiksmju piemērošanu reālu uzdevumu risināšanai, nevis tikai rēķināt uzdevumus, kā neko neizsakošu skaitļu un formulu virkni vai apvilkt pareizo atbildi, un tad jau neesot ko brīnīties, ka nesanāk. Tāpat pieminēts, ka "labajās dabaszinību skolās" skaista interaktīva tāfele neko neatrisina, ja skolās nav intereses par mācībām un laba mācību darba. Ir arī pārmetumi skolotājiem, kuri neprotot mācīt un atrast individuālu pieeju katram skolniekam.

 

Tad nu intereses pēc atradu tos briesmīgos eksāmenu uzdevumus * un nedaudz parēķināju. No pirmā līdz desmitajam uzdevumam tiek prasīts atcerēties matemātikas pamatjautājumus - zināt kaut vai procentu aprēķināšanu, noapaļot skaili līdz simtdaļai vai atminēties ģeometrisku figūru īpašības. Skolniekam, kurš ir mācījies tie visi ir atbildāmi jautājumi. Skolniekam, kurš ir labi mācījies un gada laikā regulāri saņēmis labu atzīmi tie visi ir 100% atbildāmi jautājumi. Nākamie desmit jautājumi jau prasa pielietot zināšanas uzdevumu risināšanā, piemēram, izrēķināt 6% no 23 000, atņemt no kutera ātruma straumes ātrumu vai veikt darbības ar skaitļiem skolā mācīto matemātikas likumu robežās, piemēram, darbības ar kvadrātsaknēm, skaitļu pakāpēm vai vienkāršām varbūtības teorijas sakarībam ( ar uzdevumu lapas beigās sarakstītām formulām, kuras gan jāprot piemērot). Cik liela iespējamība, ka uzkritīs spēļu kauliņa viena skaldne, ja tās pavisam ir sešas, ko? Cik nulles jāraksta un kur komats jāliek, dalot skaitli ar 1000. Nu apmēram tā!

Tad nāk 5 trigonometrijas uzdevumi. Nu šī zinātne ir jāmācās, bet formulas taču joprojām ir priekšā. Varbūt tie vietējie pagastveči, kas tā lepojas ar no jauna iekārtotajiem dabaszinību kabinetiem un interaktīvajām tāfelēm varētu vienreiz noorganizēt no krāsota finiera gatavotus trijstūrus, apļus, trapeces, līnijas un tamlīdzīgus uzskates līdzekļus, lai tās leņķu, paralēlo līniju, līdzīgu trīsstūru un tamlīdzīgas lietas tomēr tiktu skaidras. Kopš neatminamiem laikiem aplim joprojām ir 360 grādi un 360 - 100= 260 un punkti par to tiek ieskaitīti un sekmīga atzīme ir tuvāk. Daudzi, kuri to nesaprot no formulām, saprot no uzskates līdzekļiem. Kā un kur jāsaskata tās diviem trijstūriem līdzīgās vai kopējas malas, paralēlu taišņu krustošanās leņķi un tamlīdzīgi.

Tad nāk sarezģītākā daļa. Te nu ir jāprot tās sausās formulas izmantot, pielāgot reālam uzdevumam vai izdomāt citu, savu risinājumu un atrast atbildi. Un tomēr - vai tad tādi uzdevumi visu gadu nav jārisina, vismaz labajiem skolniekiem ar labo atzīmi gada beigās? Varbut tad tiktu kaut kā nekorekti apcelti tie ne tik labie un mīļā miera labad tiem labajiem neko tādu risināt neliek? Šī tiešām varētu būt mācību metodikas problēma,  jo no teksta uzdevuma saprast kuru iksu kur jāliek, nozīmē tiešām pārvaldīt matemātikas instrumentus un tos lietot. Lai gan eksāmena sastādītāji paredzējuši dot punktus par jebkuru posmu, kas atbilst pieņemtajai stratēģijai, par jebkuru izteiksmi, kas atbilst risinājuma gaitai, var dabūt punktu vai maksimālo punktu skaitu - par savu risinājumu. Te arī varētu meklēt iespējas uzlabot metodiskos materiālus un mācību procesu, mācot meklēt vairākas pieejas uzdevuma risināšanai. Piemēram, uzdevums ar 30 lapām, kuras iedod katrai skolēnu grupai, kopā to skolēnu 25 un vienai grupai katram par lapu mazāk. Var akadēmiski pareizi ņemties ar iksiem un izteikt visus x un 25-x, iegūt vienādojumu, bet var arī apskatīties, ka skaitlis 30 dalās tikai un vienīgi ar 2,3,5,6,10,15 un kurus 2 saskaitot tad dabū 25? Un kuri 2 tad nāk viens aiz otra un atšķiras par 1? Pēc tam jau var arī formulas pielietot un atrisināt pareizi. Vai sistēma iedrošina uz saviem risinājumiem? Draugos domubiedru grupā, kurā jebkurš var uzdot jautājumu par neskaidriem uzdevumiem kaut kā nav manīti šādi uzdevumi, interesanti, kāpēc?

Labi, ka šis ir tikai 9.klases eksāmens, jo kaut kad jau sabiedrībai jāsaprot, ko zinām un ko protam (un ko pratīsim pēc 10 gadiem) un labāk, ka vēl ir pāris gadi laika pamācīties. Tas ir labāk, nekā trešdaļu studiju laika pirmajos kursos augstskolā mācīties skolas vielu un tas arī nākotnē palīdzēs saviem kredītiem rēķināt rigiboru, eiriboru un pereboru ** , biznesa iespējas un citus interesantus uzdevumus, kā arī labāk saprast 21.gadsimta realitātes. Matemātika tomēr ir indikators eksakto zināšanu līmenim sabiedrībā. Tā ir arī pamats fizikai un ķīmijai. Var arī veidot neatkarīgu izglītības kvalitātes sistēmu un interneta laikmetā - labus individuālus mācību materiālus, ja nu par pareiziem atzītie nenodrošina zināšanu apguvi. Anonīmie jebkuras idejas portālu kritiķi mierīgi varētu doties uz šķūnīti un dabā no finiera saveidot bezgala sarežgīto 7 punktu vērto otrās daļas 5.uzdevumu, atrast tajā trīsstūrus ar kopēju malu, piemērot Pitagora teorēmu diviem trīsstūriem, izteikt kopējo malu, tikt pie kvadrātvienādojuma un visu jauki atrisināt. Un tad apdomāt, vai tomēr var to iemācīties vai ne vismaz 50% skolnieku. Ja paši neprotiet, tad varbūt draugi, ar kuriem esat pazīstami, prot. Ja nu nē, tad nu neko. Protams, ja mācību metodikas dēļ šādi uzdevumi nav skolā mēģināti, tad ir, kā ir. Tāpēc jāsaprot, cik svarīgi ir savlaicīgi atgādināt sabiedrībai tās vispārējo zināšanu līmeni, spēju to novērtēt un uzlabot. Šodienas eksāmena licēji pēc gadiem 5-10 taču kaut ko gribēs darīt arī valsts labā! Ar kādam pamatzināšanām un cik labi viņi to spēs?

 

.....

Kā jau teicu - šis eksāmens uzrāda sistēmiskas problēmas - jo klases labajiem 3-5 tāds jāliek uz 7-10.
17. martā, šodien LNT Tautas balsī 19.15 būšot sižets par pārāk grūtajiem 2.klases matemātikas uzdevumiem. Cik manīju pieteikuma sižetā, tur bija šāda tipa uzdevumi a :2 = 5 un no tā otrklasnieka laikam grib, lai šis tādu rēķina. Par to it kā varētu vēl pastrīdēties, vai 8 un 9 gadīgais šādu abstrakcijas līmeni uztver, taču nākamais apgalvojums gan bija labs - šitos uzdevumsu esot grūtības risināt arī augstas skolas beigušiem pieaugušiem.
Paskatamies, ka tur īsti būs, pagarinājums Dūles projektam vai kas?

https://boot.ritakafija.lv/forums/index.php?/topic/127839-gr%C5%ABtais-2010gada-matenes-eksis/page/2/

skat usver komentā skolu rezultātus Pievienots 19 June 2010 - 17:17

 

Problēmas apzināšanai pastāv secīga spriedumu rinda - vai vispār ir problēmas ar pedagogu kontingentu, vai ir sevišķas problēmas ar eksakto pedagogu kontingentu, vai piektais gads ienesa izmaiņas pedagogu skaitliskajā sastāvā un vīriešu/sieviešu proporcijā, vai paāmācīts piektklasnieku dabaszinībnieks/ce var mācīt eksakto priekšmetu, vai jauninājumi - metodikas, krustvārdu mīklas , tekstu pārrakstīšana, klases atmosfēra ietekmē rezultātus, vai sabiedrībai ir svarīgs vidējais līmenis vai ir iespējas attīstīt arī augstāko līmeni un tā tālāk. Kas maksā par pēcstundām ( sorrry, konsultācijām) vidējiem skolniekiem un kas par papildus darbu ar labākajiem. Kādi ir sasniegumu kritēriji, vai tos pieņem visi iesaistītie vai arī ir strīdi par kritērijiem. Kādas ir ārpussistēmas apmācības un kvalitātes kontroles iespējas, vai tās ir atzītas?

Vai arī ļaļa ļa - ka tik sēž stundā un kaut ko formāli dara un neprotestē.