Par blogiem un motivāciju.

Pirms kāda laika valsts TV bija raidījums "Tieša runa" par populāru un nepopulāru politiku un politiķiem. Pamatdoma jau laba - ja stāsta visādas tautai tīkamas lietas, tad to stāstītāju mīl un ievēlē un ja sāks par daudz analizēt un gudroties, neievēlēs viss. Izvērtās diezgan saturīga saruna, kā visādi politiķiem jāmanevrē, lai veiktu tautai netīkamas, bet vajadzīgas reformas un tomēr paliktu pie varas, kā valsts pamanās pārspēlēt daļu savu funkciju pašvaldībām, ne vienmēr padomājot, vai tām būs līdzekļi. Tāpat interesanti bija tas, kā pašvaldības, cīnoties par mazām un neefektīvām iestādēm savā teritorijā, nedomā par ilgtermiņa izmaksām un faktiski bremzē daudzus pasākumus, kas būtu noderīgi visai tautai un valstij ilgtermiņā. Ūsainie pagastveči jūt tautas atbalstu un negrib zaudēt savu vietu pašvaldībā. Bija arī pozitīvs piemērs kā pašvaldības sadarbojas. 

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/08.02.2017-tiesa-runa.-cik-stipra-bus-politiska-griba.id90525/

Zinot žurnālistikas lomu visa kā pataisīšanai par melnu vai puspelēku un savu mīluļu un favorītu slavināšanai, komisks bija Bojāra bargulīgais jautājums - un ko tad jūs konkrēti jūs, politiķi. esat pieņēmis tādu tautā nepopulāru, bet ilgtermiņā vajadzīgu lēmumu un tad nu katrs saņemas, padomāja un vairāk vai mazāk veiksmīgi atbildēja. Neviens neiesmējās un nepajautāja - un kad tad jūs, mediji, esat kārtīgi skaidrojuši šos lēmumus, to īslaicīgos un ilgtermiņa efektus tautai vieglajā valodā, lai visi saprastu, kad notiek populistiska tautai tīkama vāvuļošana un kad īsta saruna. par reāliem procesiem. Vai varbūt pārsvarā esat dzinušies pēc lētam sensācijām, prezentejuši prastos melnbaltos skaidrojumus ar labajiem un ļaunajiem un apsprieduši personības, ne procesus. No otras puses - ko tad politiķi piedāvās, ja tas mediju un diskusiju process paliks kvalitatīvāks un ne tik primitīvs?

Pirms tam Harijs Tumans intervijā LNT bija arī šo to par tautu pateicis. Harijs Tumans, pēc 8.00 115 min

http://tvplay.skaties.lv/parraides/900-sekundes/815352?autostart=true

 Žurnāliste. Pēdējā laikā izvirzās nāciju priekšgalā cilvēki, kurus daudzi apšauba, gan kompetenci, gan viņu intelekta līmeni, gan spējas ieņemt amatu.Tomēr viņi izpelnas lielas sabiedrības daļas atzinību.

Harijs Tumans. "Trampa fenomens. Tam ir ļoti daudz aspektu, esam par to runājuši, dzirdējuši. ..... nobriedusi vajadzība pēc personībām. .... visi tādi pelēki, vienādi, runā kaut kādā savā politkorektajā putnu valodā, kas visiem ir jau pieriebusies, visiem jau, pirms cilvēks sāk runāt, ir jau skaidrs, ko viņš pateiks. Nu tā taču ir, tas tāds establišments tagadējais...

Un te, pēkšņi nāk cilvēks, kurš runā ar cilvēkiem viņu valodā, sauc lietas īstajos vārdos, labi, pārspīlē, protams, tas izraisa kaut kādas simpātijas. Tas uzrāda to, ka jāmaina paradigma." 

Par LTV raidījumu sabiedriskajā telpā gandrīz vispār nekādas reakcijas, nekā tāda - ei, viņi taču negvelž politkorektas, tautai tīkamas glupības tikai savas nelietības, ļaunuma vai stulbuma dēļ, viņi to dara arī tāpēc, ka mēs vēlētāji to no viņiem gaidām un nekādas ļoti advancētas ilgtermiņa ekonomikas, izglītības un citas kvalitatīvas diskusijas nemaz paši neuztvertu, mums vajag darbus - iedalīt kvotu miesta ceļam un ar to gandrīz pietiek. Vēl lai pasaka vienu konkrētu vainīgo, to mēs apriesim un miers.

Uz Tumana tekstu gan bija reakcija, piemēram uz viņa izteikumu, ka studentiem jātaisa vieglāki uzdevumi, jo tie vairs netver pārāk sarežģītus jautājumus.

Uz profesora ideju, ka liberālisms ir tā kā aptaisījies un jāmaina paradigma, kā mēs domājam un ko mēs darām, gan nebija nekādas reakcijas, pat interneta diskusiju līmenī ne. Mediji draudzīgi diendienā mūs informē par Trampa konfliktiem ar brīvo presi un to, ka populisms un nacionālisms ir problēma, bet jel kāda apjausma, kā tad liberālisms šitā izgāzās, tā arī nepienāk pat vārdos ne. Liberālais populisms ar izdabāšanu pūļa instinktiem vispār netiek apspriests.

Jāteic, ka biju vīlies, vismaz jel uz kādu atblāzmu  diskusiju raidījumos cerēju.  
 
Nu jā, tad nu mēģinām kaut ko rakstīt un ārpus oficiālās mediju informācijas lauka blogot un cerēt, ka tas kaut kā to kontrolēto mediju sabojāto vidējo patērētāju ieinteresēs. Ja daudzmaz reāli ir mēģināts bīdīt kadu projektu, ierosināt idejas un mēģināt jel kādu informēt, izglītot un kritizēt pastāvošo kartību, domājošs indivīds agri vai vēlu nonāk pie dažām atziņām. Vispirms jau  - parādās gana daudz demotivējošu faktoru, jo rakstot esi aizskāris visādus ievēlētos, ieceltos un tad nu nāaks lasīt visādas lamas, melus un izdomajumus, pārsvarā, protams, par traucētāja personu. Katram tomēr ir sava dienaskārtība un lielais kopējais mērķis neinteresē, vēl vairāk, katrs to iztēlojas savādāk vai arī ir tikai par sevi. Tautu interesē īstermiņa problēmas - alga, zemes nodoklis, mediju iedvestā pārliecība, ka nauda jau ir, tik vajag sadaliīt, vajag atrast dažus vainīgos. To panāk ar intereses trūkumu par reāliem procesiem un mediju politiku. Politiķiem parsvarā ir divas problēmas - pirmā - tikt ievēlētam, dēļ kā ir visādi jāmelo, jāslēdz kompromisi un jābremzē jau pieminētie nepopulārie lēmumi un otrā - pareizi samenedžēt lemumus starpvēlēšanu un pirmsvēlešanu laika, lai noturētos pie varas. Dažiem ideālistiem vēl ir kādas ilgtermiņa idejas, kuras tie visā tajā kompromisu, dezinformācijas un nesapratnes vidē mēģina reāli ieviest. Medijiem interesē peļņa, troksnis un sensācijas patērētāja piesaistei un savu nedraugu nomelnošana un saimnieku un atbalstāmo izcelšana un slavināšana. Pa vidu tam visam gadās saturīga diskusija un derīga informācija, galvenokārt tāpēc, ka ir patrāpījies uz raidijumu uzaicināt vai nointervēt kādu reāli domājošu un uz ilgtermiņa procesiem orientētu viesi.
 
 
Ko tad liberālā mašinērija izmanto pret visādiem pašpasludinātiem interneta blogotājiem, kas atļaujas rakstīt kaut ko par sistēmiskām problēmām.
 
1. Aizmuguriski, anonīmi netīkamo autoru visādi apsaukā un liek tam visādas birkas. Te varētu līdzēt tikpat anonīma labu skaidrojošu materiālu gatavošana, kurai šī iespēja uzķēzīt autora personībai tik viegli nav iespējama. Ja meklejam kādu autoru veikumu interneta meklētājos, tad kaut kā tā sanāk, ka tie labākie, apjomīgākie un grūtāk apstrīdamie raksti vai nu vispār neparādās, vai parādās kaut kādā piektajā meklētāja lapā, toties priekšgalā ir kaut kads anonīms ķēzījums autora pesonai, kura izlasīšanai konkrētā adrese nemaz nav jāver vaļā, turpat pie adreses tas jau ir citēts. Twitter paaudze un tās paradumi. Pie viena tas parāda patērētāja līmeni.
2. Veido pseidonotikumus un pseidodiskusijas ar jau iepriekšzināmu galveno domu, kura slinkiem patērētajiem varētu iepatikties. Pamatideja - labo un slikto tēlu cīņa, nekā pelēka, viss notiek tāpēc, ka ļaunie ir ļaunprātīgi, nevis tāpēc, ka "labie" ir stulbi, nekoordinēti un viegli iesaistāmi šajā labo un ļauno tēlu cīniņā un laika apjaust sevis paša un tautas kvalitātes nepaliek nemaz.
3. Visādos veidos tieši un aizmuguriski apkaro jel kādu norādi un ideju, la pastāv universālas zināšanas un to apguves kritēriji. Šī iemeslā dēl savišķi nemīlētas ir dabaszinātnes, eksaktās zinātnes, jo tur pastāv tāds domāšanas veids, kas relatīvisma un atiieksmju piesātinātajā liberālajā vidē ir traucējošš.
 
Šo papildināšu vēlak, tagad par interneta satura, komentāru un atsevisķu blogu kvalitāti. Tie, protams, ir dažādi. 

Daži blogi raksta par hobijiem, daži par dzeju vai virtuvi un receptēm, daži dalās ar lasītājiem ceļojumu aprakstos. Ir arī tādi blogi, kas mēģina kaut kā līdzsvarot mainstrīma mediju vienveidīgo un paredzamo tekstu plūdumu. Reizēm gadās tā, ka kāds blogotājs, kas raksta kaut ko par biznesu vai dzīvi citā valstī, uzraksta kaut ko diezgan politiski vai sadzīviski asu un kritisku.

https://bergsblogo.com/  

 Problēma manuprāt ir tur, ka tā saukti brīvības sludinātāji paši nekādu īpašo brīvību nepieļauj, tikai kontrolētu paļurnāšanu par vispārīgām lietām. proti, par sadzīviskiem sizetiem tv un radio sarunas var iesaistīties jebkurš. Bet tiklīdz parādītos iespēja uzdot būtiskus, analītiskus jautājumus, kaut vai, piemēram, par mediju selektīvo dabu, par mūsu valsts ārējām ietekmēm, par kvalitativu notikumu(BBaltija, padomi 10 gadu laikā, ekonomikas situācija, ārzemju bankas un kredītu politika, ārzemju mediju īpašnieki, cilvēku politiskās slepkavības - tā uzreiz šos jautājumus kaut kur ieslauka pagulte vai arī par tiem labi nostādītā baritonā runā safrizēti politologi. Tātad, lai būtu vismaz kaut kada kvalitāte, nepieciešams kaut kads normāls VIDĒJAIS līmenis. Notikumus jau nenosaka domu vai ideju kvalitate, to loģiskais pamatojums vai ilgtermina izdevīgums tautai, valstij vai individiem. Notikumus pārsvarā nosaka tas, par ko IR IZDEVIES pārliecināt kaut kādu vairākumu, kas kopā firmāli sastiķē varu un kopa vienus jautājumus aktualizē kā svarīgus un citus ignorē un noliedz. Piemēram, ja vairākums ignorē to, ka laiku pa laikam pazūd cilvēki, tsk žurnālisti, reliģisko autoritāšu tuvinieki, krimināllietās iesaistītie iespējamie liecinieki, tad vairākums dod varai atlauju tā turpināt. Tas pats ir ar manipulācijām ar sabiedrisko domu - ja vairākums pieļauj muļķibu tiražēšanu, nepieprasa manipulāciju analīzi, tad lai cik gudrus tekstus mēs te uzrakstitu, vienmēr varēs pateikt, ka tā doma tikai TU. Mērķis uz ko tiekties varetu būt maksimali mēģināt vidējo Grietu un Pēteri apgaismot par to sakaru, kāds ir viņa pensijas ceinerim un aprūpes kvalitātei ar kaut kāda tur pretīrunātāja pazušanu vai tautas seriālu skatīšanas paradumiem. .... un tā atskaņas ir tipisks piemērs manipulatīviem medijiem.

 

 
Turpmāk vēl. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Ievadot meklētājā manu vārdu un uzvārdu, pirmajā lapā parādās šādas adreses
www.delfi.lv/aculiecinieks...  ar turpat, neko neverot vaļā esošu komentāru - Feb 6, 2008 - "Varētu virsrakstu turpinot vēl jautāt - vai ir arī cilvēki, kas spēj tādu veidot, mediji un politologi, kas prastu tādu atpazīt un tauta, kas novērtētu ..."   Manis rakstīta teksta citāts.
www.delfi.lv/aculiecinieks... ar komentāru - Jun 18, 2010 - "Matemātikas eksāmens 9.klases skolniekiem sabiedrībā jau ir izraisījis visai karstus strīdus. Tas esot pārāk sarežģīts, labie skolnieki ar labām ..."   Arī manis rakstīta teksta citāts.
Autors: Raimonds Meikša www.tvnet.lv/author/132274 ar atsauci uz rakstu www.tvnet.lv/5606515/parak...  un nezin kāpēc šādu komentāru - Jun 19, 2010 - "Man nav vienalga, ka manu māju jau rītdien var sabombardēt un krievi kliegs, ka esmu fašists. Es tāpēc izvēlējos doties karot." (Es neesmu autors. Tas, ka es esot autors, tiek īpaši uzsvērts.)
Tad ir twitter konts, mana niekošanās ar mūzikas mašīnu www.soundtrap.com/ raksts par e- veselību - http://veselam.la.lv/e-veseliba-pr... , Satori profils, Tauta Runā profils un citas atsauces.

Kādā ...... veidā tas tvneta komentārs ar man piedēvēto tekstu, ko es nekad neesmu ne teicis ne rakstījis, tur ir! Ātrajā interneta steigā visādi ļautiņi skatās tikai googles pirmo, varbūt vēl otro lapu! Līdzīgas muļķības jau ir bijušas, izcelts manis nerakstīts teksts vai kāds īpaši riebīgs komentārs pie maniem rakstiem. Ir bijusi prasta apsaukāšanās pirmās google lapas trešajā adresē, sagrozīts teksts, personas dati, kuriem tur nevajadzētu būt, dažāda rakstura aizskaroši komentāri no 3-5-10 gadus veciem rakstiem. Pie tam lielākā dala no tiem visiem .... ir anonīmi, bet man te jāaizstāvas personiski. 

No sērijas - tu apzagi vai tevi apzaga, bet kaut kas tur par tevi ir! Jo diezgan daudzi veido savus priekšstatus no interneta atsauču druskām, nelasot ne pilnos tekstus, ne vispār labākos tekstus.

Metode ir - sagrupējam esošo, priekšplānā uzsveram nebūtisko, piemetam klāt ko pavisam stulbu un pārprotamu. Kas tur ko vairs atšķirs!

Daži labi teksti
https://boot.ritakafija.lvforums/index.php?/topic/167011-rēdera-žurnālistikas-paraugstunda/
Google - Rēdera žurnālistikas paraugstunda.
Citāti: Manā izpratnē establišments veido visa notiekošā fonu, ietvaru, vidi.
Piemēram, TV diskusijā tas ir raidījuma vadītājs ar noteiktiem uzskatiem un vienu vai diviem vai vairākiem viesiem, kas ir apmēram ar tādiem pašiem uzskatiem un demokrātijas imitācijai ir pieaicināts kaut kāds cits viedoklis, kuru neviens a priori netaisās ne ņemt vērā, ne nopietni izskatīt argumentus, jo pastāv vienošanās, kā ir pareizi. Pastāv atkarības, hierarhija, barības ķēdes un tiek spēlēta demokrātija, kuras nav un ideju apmaiņa, kuras netiek izmantotas, tik vien, lai izdomātu, kā tās labāk apkarot.
Šo modeli var piemērot gan klasei, kurā notiek mobings gan situācijai darba vidē, gan visam kam citam.

Maza atkāpe par novērotāja pozīciju. Teorijā tā tiek vērtēta kā personības sasniegums, kā vērtība, kā iespēja saprast un novērot notiekošo, neiesaistoties emocijās.
Individuāli katrs var pamēģināt sev tādu izveidot, ja neiesaistās emocionālos konfliktos, bet mēģina saprast, kādas emocijas un kāpēc cits indivīds vai establišments mēģina izraisīt. Arī tad, ja šīs emocijas jau ir izraisītas, tomēr var saprast, kā tās rodas, kāpēc un vai tās ir vajadzīgas.

Diagnožu uzstādīšanai ir arī padomiskais ekvivalents tā laika establišmenta cīņai ar citādi domājošiem. Tā kā sistēma balstās un lojalitāti, ne kompetenci, tad ir neizbēgami, ka viss kas notiek. (Tulkojums - vispār jau tā nav, bet ja biedrs galvenais saka, ka ir, tad jau laikam ir. Pieņemšu pareizo viedokli, lai kāds tas nebūtu un man būs mazāk problēmu.)
Ja mēs paņemam to pašu Lienītes mobinga modeli un definējam pašu vidi kā aplamu un nepareizu, tad nonāksim pie pavisam citiem secinājumiem, kurš tur rīkojas nepareizi un kuram tur ir jāmainās. (Valsts, establišments, galu galā tauta varētu sākt ar sevi. Tas par tiem gadījumiem, kad tai varai un vairākumam nav taisnība.Tas ir kaut kas pretējs tam, ka noslauki ka nu vispirms pats savu sētas priekšu un visu sakop un pēc tam māci un kritizē citus. Mēs gan visu darīsim ka iepriekš un tu mūs te nemācīsi.)
--------------
Labas un interesantas domas, pie kurām googles adrešu pāršķirstītājs nemaz netiek. Ar to ar rēķināmies, ka tā būs. Tas notiek gan ar cilvēkiem, gan idejām. It ka nejauši pielikt tur kaut ko galīgi neatbilstošu blakus, tos abus "faktus" vai "datus" savienos neizvēlīgs, steidzīgs patērētājs un izveidos savu.... viedokli!

Parastais pārmetums pēc šādiem te skaidrojuma vai "taisnošanās" tekstiem ir tāds, ka tev jau nu vispār nekas nekad nav labi, kāpēc tieši ar tevi tā gadās un tamlīdzīgi uz personu, ne sabiedrisku procesu vērsti apgalvojumi. Varbūt sāciet ar to, ka pajautājiet sev, kad jūs paši esat kaut kā iebilduši kaut jel vienam mainstrīma viedoklim un to daudzmaz argumentēti un gana gudri kritizējuši. Varbūt gandriz vienmēr esat visam piekrituši, pat tad, kad tas jums galīgi nav pieņemams, lai tik būtu miers un neviens neko nepārmestu. Sabiedriskajā mediju telpā notiek dažādas cīņas un viedokļu sadursmes un daži pareizie viedokli tiek aizstāvēti īpaši aktīvi. Tad tomēr tiek skartas dažas būtiskas barības ķēdes un autoritātes. Pakritizējiet pašiem sevi atbalstošo un vajadzības uzturošo ierēdņu armiju un to kompetenci un gudrību, e-veselību, tautas spējas analizēt notikumus un sapratīsiet, par ko ir stāsts.

P.S. Lienītes mobinga modelis ir interneta diskusiju produkts. Divi āksti iestāstīja trešajam, ka vajag Lienītei iespert un tas būs jocīgi. Diskusijā bija divi galvenie viedokļi. Pirmais aizstāvēja domu, ka tas ir slikti, tiem tur ir jāatvainojas un jāsaņem kaut kāds sods, vecākiem ir jāsaprot, ka tas ir slikti un tā nevar un sazin kādas stulbības iestāstīs tam spārdeklim, kad tas pieaugs, kādus rīkojumus tas izpildīs tad. Par to izpildītāju arī vajag piedomāt perspektīvā. Otrs viedoklis - gan jau ar pašu Lienīti kaut kas nav kārtībā, ja jau viņai grib iespert. Un, ja vainīgā puse nāk ar saldām runām un kūkām, tad visiem jābūt draudzīgiem un uzreiz jāsalabst. Ir arī mazā Pēterīša modelis, kurš kaut ko dara aplam, vai nu sit visiem vai lamājas, vai varbūt visu laiku ir nomākts un nerunīgs, tad psihologs visu izpēta un grib tā kā runāt ar vecākiem, lai tie beidz viens otru lamāt, ignorēt un taisīt scēnas vai klusi nīst, bet tie vecāki neuzskata, ka viņi pie kaut kā varētu būt vainīgi un būtu Pēterīša problēmu cēlonis. Tas psihologs, protams, var pieņemt, ka pie visa vainīgs mazākais un vājākais, nevis ģimenes sistēma. Kā ir tā ir un Pēterītim viss tas ir psiholoģiski jāpieņem un jāuzvedas labi. Varbūt vajag atrast kādu vēl vājāku, ko čakarēt un tad tas kreņķis bus "veselīgi" pārstrādāts, bet sistēma varēs darīt visu kā līdz šim?
Indivīds konfliktā ar sistēmu parasti vienmēr ir mazāks un vājāks un uz to sistēma gāž savas projekcijas. Tā ir tava problēma, ka tu nevari pielāgoties un visu pieņemt, kā tas ir. Mums viss ir kārtībā!

Pieņemsim, ka kāds pilsonis, kurš kaut kā ir aizvainojies no maniem interneta tekstiem, ar gatavu attieksmi, ka tur nekā laba un gudra nav, saņem iepriekš atgremotu informāciju, visādus izdomājumus un brīvas datu un faktu kompilācijas. Kādus secinājumus tas izdarīs un izplatīs?
Tas, ka e-veselība ir tāda, kāda ir, ka daži tēmā nezin Oma likumu un tā pilno izteiksmi un piemērojumu un skolu izglītība varētu būt labāka, viņu jau sen vairs neinteresē, jo argumentum ad hominem rules forever. Tā vismaz daudzi domā!

Ko gan es jel kaut kad būtu teicis par Krieviju un krieviem, ko man te mēģina pieviņkelēt kaut kādā fobiski murgainā veidā ar bombardēšanu un karošanu? www.raimonds1.com/434249454  Pirms kāda laika uzrakstīju šo - Pēdējo gadu Krievijas aktivitātes ir ļāvušas liberālajiem politiķiem un procesu komentētājiem polarizēt viedokļus un katrā izdevīgā situācijā pasludināt mūsu plaukstošās demokrātijas kritiku par gandrīz vai pretvalstisku muldēšanu. Ja šim aspektam vēl eleganti pievieno zināmo tēzi par darītājiem un muldētājiem un ņem vērā faktu, ka liberālā teorija ir plaši pārstāvēta medijos, politologu debatēs un dažādos stāstos par to, kāpēc mums tā neiet, tad var viegli iedomāties, kā to skaidros liberāls apskatnieks un kā cilvēks, kam jel kādas nacionālas vērtības kaut ko nozīmē. Demokrātijā, ziniet, pastāv ne tikai liberālisms! Ir arī citi politiski uzskati un tiem parasti ar mūsu kaimiņvalsti vispār nav nekāda sakara.
Manuprāt visai jēdzīgs teksts, nekādas bombardēšanas un karošanas tur nav. Taču 90 procenti izlasīs googles pirmo lapu, nevis šo rakstu. 

Ar ko tad es vēl pēdējā laikā esmu izcēlies interneta komentāru vidē, kas varētu kādu aizskart? Viens no zināmākajiem mūsu Latvijas sasniegumiem bija un ir OIK. Tad nu mans skaidrojums šim fenomenam diezgan būtiski atšķiras no mainstrīma viedokļa. Un, proti, es te saskatu plašu sabiedrisku problēmu, ka gadiem ilgi mēs visi, sabiedrība, mediji, žurnālisti, politiķi, lobiji un konsultanti it kā formāli sekoja līdzi OIK ieviešanas procesam, bet tomēr patiesībā tā īsti nespējām savlaicīgi saprast, kur tas virzās, ne kaut ko savlaicīgi mainīt. Viena no manām kaitinošākajam tēzēm šī te pasākuma sakarā bija tāda, ka pati sabiedrība jau patiesībā nekā nejēdz no dažādu nozaru terminiem, jauc kilovatus ar kilovatstundām un ar tādu attieksmi būtu aplami gribēt, lai tā jel ko savlaicīgi pamana un novērs. Nu kā tu, cilvēks, sapratīsi, kur tas viss ved un attīstās, ja tev nav jēgas ne par pamata terminiem, ne tu īsti vari viegli un skaidri rēķināt visos tajos kilovatu un megavatstundu terminos. Kas tad šādā te uzskatu sistēmā varētu justies aizskarti un apvainoti? Vispirms jau pats vidējais patērētājs, kas gadiem ilgi it kā šad tad medijos sastopas ar šiem visiem terminiem un problēmām, bet patiesībā neka daudz īpaši nesaprot. Es terminus zinu, rēķināt protu, neesmu ne lobijs, ne medijs, bet kārtības labad jāatzīst, ka es pats arī šad tad, klausoties ziņas, dzirdēju par tām tēmām, bet man no tiem sižetiem kaut kā prātā nevarēja ienākt, ka tie procenti un tas pārmaksas būs tik lielas. Nu labi, piemaksās patērētājs pāris procentus, lai vietēji attīsta kaut kādu vietējo enerģētiku arī un viss būs labi. It kā visi vārdi, burti un teikumi tajos sižetos bija, bet kārtīgas analīzes un perspektīvas jau nu gan tur nebija. Un te jau uzreiz klāt ir ari mediji, mūsu žurnālisti, kuri it ka mūs informē, veido sižetus, paši jauc vienus terminus ar citiem un par to, cik tad tas viss galu galā maksā, uzzinām tikai tad, kad līgumi ir noslēgti un visu nemaz tik viegli atcelt nevar, toties ar lozungu var iet uz vēlēšanām, dabūt balsis un pēc tam atklāt, ka nesanāks vis tik ātri, ka gribējās. Un tad vilties. Man kaut kā tā regulārā četru gadu glābēju meklēšana un kārtēja vilšanās kaut kā jau ir apnikusi. Kur ir prātīga, gudra ilgtermiņa politika?
Tātad tauta, mēs paši, vidējais patērētājs, velns viņu rāvis ar viņa filozofiju un priekšstatiem un žurnālisti  ar visu savu zināšanu un nezināšanu. Ko viniem tagad teikt, kad kāds saka, ka tas Raimis tur uzrakstīja un saka, ka tu tur visu nogulēji, palaidi garam un neinformēji? Protams, neko par tēmu, bet par personu gan. Un vēl taču ir vesels bars visādu konsultantu, palīgu, politikas virzītāju, neatkarīgo komentētāju un tamlīdzīgas publikas, kam tādi apgalvojumi nemaz nepatīk. Vai mēs varam viņam virtuāli uzspļaut un kaut ko pielipināt uz muguras. Varam gan! Par bombardēšanu sadomājies un dodas karot!
It kā diezgan vienkāršs un saprotams apgalvojums, ka, ko tu vari gribēt, lai tas process neaiziet aplamā virzienā, ja tur par to visu nekā nezini un tiec dezinformēts un tik daudz aizskarto un apvainoto! Tas ir kā, mēs nekā nejēdzam? Nē, tas esi tu, kas nekā nejēdz, tu jau tikai runā, bet pats, un vispār tā, un vispār to, un vispār tev mugura netīra. Vispār jau šito ... mēs paši pielipinājām, bet nu ir, kā ir! Izskatās taču slikti, vai ne! Nu, apmēram tāds tas process ir. 
Kā tad parastam mierīgajam iedzīvotājam tomēr vajadzētu uztvert šāda veida informāciju? Vienkārši un, neapšaubāmi veselīgākais veids, protams, būtu nelikties ne zinis un beigt glābt pasauli. Tomēr reizi ap reizei tas kolektīvais un pārvaldes marasms var tieši ietekmēt jebkuru no mums, pietiek ieiet veikalā nepareizajā bridi, optimistiski paņemt kredītu, patērēt pietiekami daudz tas pašas elektrības ar OIK vai uzticēties publiskajai skolu sistēmai, ka tā tiešām dos to labāko un kvalitatīvāko. Te varētu glābt tāda nedaudz, varbūt pat pavisam viegli dubulta attieksme. Faktiski, dubultdoma pēc Orvela. Un jāsaprot, ka sociālajai adaptācijai, lai tevi pieņemtu, ir jārunā un jāuzvedas apmēram tā, kā no tevis sagaida. Tomēr kaut kur ir tāda smalka robeža, kad tie ierēdņi un pārējie ir pārspēlējušies savas atkarības un barības ķēdes attiecības un tas sāk palikt ne pārāk izdevīgi parastam mierīgajam iedzīvotajam, ietekmē tā perspektīvas izglītības sistēmas dēļ vai pat ir bīstami visādu lielveikalu gadījuma, kur taču tos procesus vēroja simti cilvēku.
Tad nu parasts mierīgais iedzīvotājs varētu ieturēt tādu mērenu skepsi pret ierēdnieciskās un mediju varas kompetenci un vērtībām, vismaz to. Protams, tai skepsei zināmos apstākļos esot atkarīgam, jābūt pietiekami maskētai un slēptai, citādi būs sekas. Ja skolā māca, kā māca, es tomēr noskaidrošu, kādi ir īsti kritēriji tai pašai matemātikas zināšanai, lai to patiesam saprastu un tas nebūtu pielāgots tam, kā zina vidējais ciemata skolnieks. Ja, es piedalīšos tajā e-veselības projektā, bet aprunāšos ar 5 zinātājiem un mēģināšu noskaidrot, kādas varētu būt problēmas un maksimāli mēģināšu kaut ko darīt labāk, nevis formāli darīšu ko liek un pēc tam atbildēšu par to, ka nekas īsti labi uzreiz nestrādā. Ja tur kāds puika viens sēž tajā autobusā, varbūt painteresēšos, kas un kā noticis. Ja tas lauksaimnieks vai strādnieks pusaudzim uztic ķimikālijas maisīt, varbūt kaut kā izjaukšu šo pasākumu, kamēr nekas nav noticis. Ja, es ieiešu tajā veikalā, kur atskan trauksme un neviens nekur nemūk un mēģināšu to kaut kā aktualizēt. Ja tur ber uz jumta zemi un bruģakmeņus un darbs turpinās, tad arī ko teikšu. Varbūt es noklausīšos kārtējo mediju sižetu, kur visi labie un ļaunie ir skaidri sazīmēti un mēģināšu izdomāt, kāpēc tas tā notiek. Tādu iniciālu, sākotnēju varbūt pat pavisam nelielu skepsi, piesardzību, un, ja pareizie varas un ierēdniecības pīlāri vai to vasaļi sak nikni blenzt, varbūt pietēlot to sabīšanos un saprašanu, ka esi te nevietā kaut ko ne pa tēmu teicis vai darījis, tomēr izdomāt sev maksimāli labāko risinājumu.
Un, ja prasa, vai tiešām tu tici tam tur interneta rakstniekam, tad personīgās labklājības dēļ atbildēt pareizi, kā vajag, bet sava ikdienā varbūt reizi pa reizei kaut ko darīt ne tā, kā masa.

Mierīgie pilsoņi un arī anonīmie interneta vides heiteri ir laipni aicināti izteikt savas domas. Ja vien tas ir iespējams, par tēmu - indivīds un sabiedrības vainas, kļūdas un reakcija uz kritiku. Ja nu ne, tad kā sanāk, tepat arī atbildēšu.

Jūs nevarat dabūt labu pārvaldi un labas idejas valstij, ja Jūs neatbalstāt ne idejas, ne cilvēkus, kas tās idejas rada. Nu nav visas atbildes tik vienkāršas, dažas atbildes attiecas uz ko vairāk, kā pāris cilvēkiem, kas tikai individuāli kļūdījušies.

Mierīgam pilsonim varētu likties - nu kam tev to vajag, ko tu tur lien, vai neredzi, kas tur sanāk. Kā viens vienā forumā man jautāja - tev vēl nepietiek?! Nu, nezinu! Varbūt pietiek, varbūt nepietiek. Man vienkārši tīri cilvēciski netīk tas mūsu realitātes seriāls, kurā lomas jau ir sadalītas, tas ir tizli un nekvalitatīvi un es te pētu, ko var un vajag darīt un jā, reizēm ir nepatīkami, bet nu ko, kam tagad viegli!
 
 
 
 
 
 
 
                ES TO NEESMU RAKSTĪJIS! Es nestresoju par karu un
                bombardēšanu! Kurš to sviestu tur ievietoja? e-veselības
                veidotāju atbalstītāji vai nekompetenti ierēdņi?
 
               "Man nav vienalga, ka manu māju jau rītdien var
                sabombardēt un krievi kliegs, ka esmu fašists.
                Es tāpēc izvēlējos doties karot."   
 
 
 
 
 Izlasi dotos apgalvojumus! Novērtē katra apgalvojuma patiesumu un savu vērtējumu atzīmē ar „X” atbilstošajā lodziņā! Apgalvojums Patiess Aplams
1. Parabolas zari ir vērsti uz leju.
2.  Ja viens no blakusleņķiem ir šaurs, tad otrs blakusleņķis ir taisns.
3. Riņķa līnijas garums ir aptuveni trīs reizes lielāks nekā riņķa līnijas diametra garums. 
4. ( ) a a − = 5 5( ) − 2 2
5. 4 16
6.–10. uzdevumā apvelc pareizās atbildes burtu!
6. Kurš skaitlis pieder skaitļu intervālam (4; 5)? 
kvsk no 36 5 10 20
7. 
 
Demokrātijas diskrētais šarms.
 
Dažos savos rakstos jau vairākkārt esmu aprakstijis mobingu, apcelšanu skolā kā sabiedrības problēmu. Tāpat esmu daudz ko rakstījis par apbrīnojamo sabiedrības spēju paiet garām ir kā viegli pamanāmām nejēdzībām, muļķībām un neizdarībām. Tas viss jau labu laiku kaut kur turpat kopā vien bija un tagad tas viss ir salicies kopā kā lielā apjausma par vienoto demokrātijas teoriju, par to, kā tas viss kopā darbojas. Sava vieta ir visam, gan pārvaldei, gan mobingam, gan lojalitātes uzturēšanas mehānismam. Kā tad īsti demokrātijā realizē varas principu, lai visādi disidenti netraucē praktiski realizēt jau iepriekš labi izdomātu reālpolitiku, pārvaldi un saimnieciskus darbus.  Dažādām sabiedrībām dažādos laikos ir bijis kaut kā efektīvi jārisina šis varas jautājums. Cilvēces pirmsākumos to risināja elementāri - kurš stiprāks, tam taisnība. Varētu padomāt, ka mūsdienās esam no tā stipri tālu aizgājuši, mums taču ir demokrātija, diskusijas, viedokļu apmaiņas. Tomēr, uzmanīgāk paskatoties šos procesus tuvumā, var novērot kādu interesantu sakarību. Tāda gudra, sakarīga saruna sabiedrībai nemaz īsti nav vajadzīga, tā kaut ko tādu diezgan slikti uztver un pieprasīts ir primitīvs skaidrojums, labo un ļauno tēlu galerija un prastums. Daļa tiešām vērtīgu un tiešām labu pasākumu klātbūtne patiesībā veido izdevīgu fonu. Tāpat, kā daļa labdarības. Tāpat, kā it kā notiekošā cīņa pret kaut ko sliktu. Kā festivālā Lampa.
 
Padomju sistēmā disidenti par pārlieku brīvdomību tika sodīti. Ķīnā kultūras revolūcijas laikā Mao galvenā ideoloģiskā ideja bija "masu līnija", par to, ka partijai ir ideoloģiski jāiedvesmo plašas tautas masas enerģiskā partijas uzdevumu īstenošanā, dodot iespēju pilnībā izpausties masu radošajam spēkam. Tauta vilka aiz krāgas laukā no mājām intelektuāļus, čurāja tiem virsū, sita un dedzināja grāmatas. Lai vai kā, te nozīmīgas ir "iedvesmotās" tautas masas un to aktivitāte (vai bezdarbība). Kur kaut ko attāli līdzīgu varam vērot mūsdienās? Vai tik ne liberālo studentu skaļajās protesta akcijās pret konservatīvajiem mācībspēkiem. 
 
Ko tad dara iedvesmotās vai drīzāk, apstulbotās masas. Komunistiskajos un sociālistiskajos režīmos tās nosoda visādas citādas pārvaldes formas un nepiekāpīgi cinās pret ideoloģiskajiem pretiniekiem. Vecajās dokumentālajās filmās šīs proletāriešu dedzīgās sejas, kas ataino pilnīgu ticību un lojalitāti jaunās sabiedrības ideāliem un jaunāka laika jūtūba video ar protestējošiem studentiem izskatās stipri līdzīgas. Kultūras revolūcijas aktivisti paši vilka ara no mājām "nogrēkojušoes" intelektuāļus, tos sita, nogalināja un dedzināja grāmatas, Mūslaiku ideoloģiskais masu apstubināšanas objekts skolā neiebilst pret kaut kāda tur politiķa publisku pazemošanu vai sēž autobusā blakus 30 tādiem pašiem un nepievērš uzmanību kaut kādam mazam zēnam, kas viens pats bez vecākiem kaut kur brauc un izkāpj no auto sazin kādā nomalē. Tikpat labi šis pats pilsonis noskatās, kā uz veikala jumta krauj zemi un bruģi, veikalā skan signalizācija un tas nekā nesaliekas kopā a jel kādu pretdarbibu masu domāšanai un rīcībai. Sociāli pieņemāmāks liekas process, kurā televīzijā žurnālists ņirgājas par politiķi un komentāros ieraksta, ka tā viņam vajag. Tāpat dažādi interesanti notikumi ar aizdomās turētajiem, kurus daļa sabiedrības jau atzinusi par vainīgiem un notiesājuši, komentāros var palasīt, ko viņi domā. Masas mobingā klusē
uzskata, ka ideloģiskajam pretiniekam, kas pazemināts par psihu un  dullīti tā arī vajag. Liela daļa raustās, ka pašiem netiek un tas viss notiek demokrātijā.
 
Var diezgan droši pieņemt, ka tā sauktā demokrātiskā diskusija, domu apmaiņa un tiesības ir erzacs, kas nemaz visiem tā uzreiz nepienākas, jābūt lojālam. Kam nu kuro reizi. Vai vismaz nedrīkst traucēt un kritizēt. Vismaz jāzin, ko drīkst, kur "tauta" drīkst izpausties un kur ne. 

Diezgan tipiska ir tā sauktā diskusija par vēl vienu valsti apkaunojošu rekordu. Diezgan daudz pašnāvību. Latvijā jaunais trends ir risināt pašnāvību problēmu, meklējot psihiskās vainas. Kāds tur vēl mobings, kāda tur sabiedrības atbildība. Kas bija primārais tam visam kaut kā netiek pārāk cītīgi meklēts.

Kamēr primārais nebūs jautājums par to, cik reizēm īsti tā pati sabiedrība ir slima un trula, tikmēr jau nekāds būtisks progress nebūs.

Pie tam visu "citādību" jau ir monopolizējuši un tur kaut kādam botāniķim, kārtīgai, nabagai skolniecei, pārgudram matemātiķim vai briļļainam resnim vienkārši nav vietas. Viss ir privatizēts un ēters piebļauts. Vispirms vajag citādības jēdzienu atgūt sabiedriskai diskusijai.

 
 
Par valsts vainu, atvainošanos un kļūdu nožēlu un labošanu. Vai tā pastāv vai arī vairāk dominē erzacnožēla, erzacatvainošnās.
 
 

Ryoo, J. H., Wang, C., & Swearer, S. M. (2014). Examination of the change in latent statuses in bullying behaviors across time. School Psychology Quarterly. https://eng.lsm.lv/article/society/crime/latvia-leads-europe-on-deaths-by-assault.a287746/  

https://www.euractiv.com/section/social-europe-jobs/news/latvia-is-worst-place-to-be-gay-in-eu-index-shows/ 

https://www.balcanicaucaso.org/eng/Areas/Europe/Femicide-the-numbers-in-Europe-184329 

https://bnn-news.com/suicide-rates-among-baltic-youngsters-are-the-highest-in-europe-197468 

Rodkin, P. C. (2004). Peer ecologies of aggression and bullying. In D. L. Espelage & S. M. Swearer (Eds.), Bullying in American schools: A social-ecological perspective on prevention and intervention (pp. 87– 106). Mahwah, NJ: Erlbaum.

 

--------------------------------------

Vai ļausim liberāļiem privatizēt "Baltijas Ceļu"? 

"Atzīmējot akcijas Baltijas ceļš 30. gadadienu, 22. augustā notiks „Starptautiska konference "Baltijas ceļš. Turpinājums" ar Latvijas, Igaunijas un Lietuvas amatpersonu un ārvalstu viesu piedalīšanos."
https://lv100.lv/programma/kalendars/starptautiska-konference-baltijas-cels-turpinajums/
Latvijas valsts simtgades birojs. Projekts 16.07.2019.
"Konference atgādina par astoņdesmit gadiem kopš Ribentropa - Molotova pakta un tā slepeno protokolu noslēgšanu. Pirmajā daļā - par nozīmi, kāda Baltijas nāciju neatkarības atgūšanas cīņā bija Ribentropa - Molotova pakta un tā slepeno protokolu atzīšanai par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža, kā arī par to, kāpēc vēl 50 gadus kopš pakta parakstīšanas dokumenti tika rūpīgi slēpti un kā tos izdevās atrast.
Konferences otrajā daļā pārstāvji no Baltijas valstīm, kā arī no Čehijas, Vācijas un Polijas analizēs pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu demokrātiskās revolūcijas Austrumu un Centrāleiropā, to mijiedarbību un Baltijas ceļa vietu un lomu šajos notikumos.
Konferences trešā daļa, kurā uzstāsies politiķi, mākslinieki un politikas analizētāji, veltīta pārdomām par izaicinājumiem, kādi pastāv demokrātijai 21. gadsimtā, par pilsoniskās aktivitātes formām un ietekmi šodien, kā arī veidiem, kā stiprināt liberāli demokrātiskās vērtības. Ieeja, uzrādot ielūgumu. Pieteikšanās ielūgumiem un papildu informācija: Anna Zeibārte, LNVM Tautas frontes muzeja nodaļas vadītāja, tālr.: 67224502, e-pasts: anna.zeibarte et lnvm punkts lv "
-----------------------------------------
Tad nu par to trešo daļu. Liberāls, liberālisms, liberālie politiķi - tas viss ir stāsts par atsevišķu politisku novirzienu mūsdienu politikā. Liberāļi parasti mīl atgādināt, ka tieši liberālās idejas noteica un izcīnīja indivīda personas brīvību un neaizskaramību, politisku un tiesisku vienlīdzību, personas īpašuma neaizskaramību, tiesības brīvi paust iniciatīvu, uzkrāt kapitālu, to, ka valsts pamatuzdevums ir aizsargāt savu pilsoņu brīvību (ticības, juridisko, vārda, preses un tamlīdzīgi), nepieciešamību ierobežot valsts varu pār indivīdu un tā īpašumu, ko garantēt var tikai pilsoņu priekšā atbildīga valdība, brīva ražošana, tirdzniecība, darbaspēks un iespējas.

 

Katrs pats var sameklēt, kāda ir liberālisma vēsture, tā dažādie virzieni, lasīt liberālisma kritiku un atbalsta rakstus. Te diezgan labs skaidrojums latviešu valodā 

 https://lv.wikipedia.org/wiki/Liber%C4%81lisms

Daži komentētāji ir teikuši, ka mūsdienās liberālisms vispār izvirst un pārvēršas savas sākotnējās idejas pretmetā. Indivīda personas brīvības un neaizskaramības vietā ir attīstīta politkorektuma diktatūra, daudzi jautājumi ir padarīti tik neērti, ka tos nekādi nedrīkst mierīgi apspriest, politisku un tiesisku vienlīdzību vietā ir nākusi iespēja bez tiesas publiski apvainot pretēju uzskatu pārstāvjus un radīt sabiedrībā šaubas par viņiem, personas īpašums laikam ir neaizskarams, ja neskaita dažas nodokļu politikas fineses, tiesības brīvi paust iniciatīvu ir, taču dažām iniciatīvām ir īpašs mediju atbalsts un dažām ir spēcīga nomelnojoša pretreakcija, uzkrāt kapitālu drīkst, taču, ja atbalsti nepareizo politiku vai reliģiju, var visādi gadīties, valsts aizsargā savu pilsoņu brīvību (ticības, juridisko, vārda, preses un tamlīdzīgi), tomēr dažas citādo grupas aizsargā daudz vairāk un mobingā pat esam rekordisti, ko tur kādus teicamniekus, kautrīgos, nabagos aizsargāt, cik tad viņu ir, lai paši protas mainīties vai maina skolu, nepieciešamība ierobežot valsts varu pār indivīdu un tā īpašumu - skatīt iepriekš, pilsoņu priekšā atbildīgu valdību nu nekādi nevar garantēt mediju izveidotā dienaskārtība ar dažu indivīdu pasludināšanu par vainīgajiem, zema līmeņa personisku apvainojumu un pārmetumu apmaiņa un labas ekonomiskas un politoloģiskas skaidrojošas diskusijas trūkumu, daudzi spējīgi un gudri cilvēki nepiesakās ne ierēdniecībā, ne politikā, ne mēģina sevi realizēt kā premjeri vai prezidenti, vienkārši atsakās, interesanti, kāpēc, brīva ražošana, tirdzniecība, darbaspēka kustība un iespējas ir, tomēr tas gadījums ar atšķirīgas kvalitātes produktiem dažādās Eiropas Savienības valstīs jau nu gan norāda vispirms jau uz attieksmi. Tie ir dažādi fakti un novērojumi, kāda ir retorika, ja strīdā iesaistās tādi, kas sevi dēvē par liberāļiem un aizstāv tipiski "mūsdienu liberālas" dienaskārtības principus. Tajā pašā Eiropas Savienībā ir bijuši pat cilvēktirdzniecības un verdzības gadījumi. 21.gadsimtā. Tā kā viss nemaz tik spoži nav.

 

Ja vajag piemēru, kāds tam sakars ar demokrātiju, likumdošanu un liberālismu, tad te jums pozitīvs piemērs, kas darbojas indivīda un sabiedrības labā, taču būtībā ir antiliberāls un ierobežo indivīda tiesības. Daudzās valstīs ātros kredītus nevar dabūt pēc noteiktas vakara stundas, teiksim, 20.00 vakarā. Likumdevēji ir sapratuši, ka vajag to vēlmi pēc naudas noteiktā diennakts stundā drusku ierobežot. Viņi īsti netic dažu pilsoņu spējai pašiem pieņemt atbildīgus lēmumus. Tas nav īsti liberālisma garā, jo viena no pamattēzēm taču ir tāda, ka katrs pats taču spēj pieņemt lēmumus un valstij tur nav ko jaukties.

 

Tad nu ir diezgan daudz tādu jautājumu, kur konservatīvismam un nacionālismam ir pilnīgi pretēji viedokļi, nekā liberālismam. Neinformēta, nezinoša, pārāk jauna indivīda vēlme kaitē vispirms indivīdam pašam un pēc tam arī visai sabiedrībai. Par to tieši ir tie atšķirīgie viedokļi. Savās tiesībās pārāk apmaldījies pusaudzis ir piemērs.

 

Cik daudz valstij jāiejaucas, ja ne pārāk gudri, valodu un likumus nezinoši pilsoņi vēlas meklēt darbu un laimi ārzemēs. Kad jāiejaucas - tad, kad tikko parādījusies iespēja strādāt citā valstī vai varbūt tad, kad jau ir pierādīti reāli cilvēktirdzniecības gadījumi. Kas un kā kaut ko teiks, mācīs un varbūt pat likumiski ierobežos visādu auklīšu, guvernanšu darba tirgu, ja tās pretendentes nezina ne valodu, ne likumdošanu. Kā politkorekti pareizi apspriest dažādu grupu HIV inficētības procentus? Kas kaut ko teiks un ierobežos tiesības skolniekiem, kuri var pasūtīt skolotāju, nemācīties un paši lemt, ka eksaktās zinātnes ne viņiem pašiem, ne citiem klasē nevajadzēs, jo visu taču nosaka vairākums. Tiešām tīņu spriešanas spējai uzticams valstiskas nozīmes jautājums? Right to be stupid? Pameklējiet, kas un kad to ir teicis.

 

Komunisma ideoloģijas sabrukumu noteica aktīva rietumu pasaules pretdarbība, komunisma sistēma vairs nevarēja ekonomiski pastāvēt, jo tās ekonomiskais pamatojums nebija konkurētspējīgs. Tāpat liela nozīme bija ārzemju latviešu darbībai un tam, ka rietumu valstis neatzina to, ka Latvija pati būtu vēlējusies būt PSRS sastāvā. Baltijas Ceļš bija kolosāls tautu brīvības simbols. Brūkošā Padomju Savienība nevarēja atļauties apšaut demonstrantus. Arī barikāžu laikā ne.

 

Paldies rietumvalstīm un ārzemju latviešiem par viņu darbību Latvijas un pārējo valstu neatkarības atjaunošanā!

 

Un tad tik sākās! Neatkarība, brīvība, sava valsts, sava Saeima, savs prezidents! Primāra kapitāla uzkrāšanas periods. Sava nauda, bankas, krīzes, kooperatīvi, bizness, bezdarbs!

 

Visā šajā juceklī Latvija kā valsts, politiķi, ierēdņi un tauta pieļāva dažas būtiskas kļūdas un liela daļa no tām pilnīgi noteikti bija tādas, kuras radās no pārmērīgas, pārprastas "brīvības" sajūtas. Bez atbildības, bez domāšanas, ar galveno šeit un tagad ņemsim, grābsim, darīsim, kas būs pēc tam - vienalga. Nebija jau, kas pasaka - pilsoņi, attopieties, domājiet, ko darāt!

 

Šeit ir nepieciešama neliela atkāpe, jo strīdos starp nacionāļiem un liberāļiem, konservatīvo vērtību un liberālo vērtību strīdos liberāļi mīl uzurpēt varu un piedēvēt sev gandrīz vai demokrātijas pamatu lomu. Kā Padomju Savienība, kas kopā ar sabiedrotajiem uzvarēja otro pasaules karu, "atbrīvoja" pusi Eiropas un no daudzām valstīm mājās tā arī neaizgāja uz vairākiem gadu desmitiem. Kad aizgāja, tad atstāja zināmu mantojumu un zināmas problēmas ar Latvijas valstiskuma apziņu. Arī sadzīviskos strīdos reizēm viena puse pārmet otrai, ka tā ir visu ko devusi, nodrošinājusi un liek saprast, ka šai personai jāprotas. Jāatsakās no savām vēlmēm, savas domāšanas, saviem principiem. Līdzīga ir standarta sutenera psiholoģija pret cilvēktirdzniecības upuri. Viņš taču viņu ir vedis uz darba vietu, nodrošinājis ēdamo un naktsmītni, tagad jāatstrādā. Un radinieku adreses ar viņš zin! Vonnegūtam vienā no stāstiem ir epizode ar saimnieci un kalponi. Kalpone vēro saulrietu, pienāk saimniece un kalpone jūt, ka viņai ir kaut kas jāsaka. Un tad viņa izteic viņasprāt, vismuļķīgāko tekstu, ko var iedomāties, bet viņa jūt, ka saimniecei to vajag. Paldies! Paldies par saulrietu!

 

Protams, mūsdienu sabiedrībā šīs atkarības un barības ķēžu formas ir slēptas un ne tik viegli pamanāmas, tomēr tās pastāv. Parastā forumā kaut ko iebilstot pret pareizajām liberālajām vērtībām, var viegli "nopelnīt" ne tikai apsaukāšanos, bet arī dažādus melus un nepatīkamas norādes uz tuviniekiem. Nav gluži krimināli, bet princips tas pats. Psiholoģija tā pati - kāds uzskata, ka ir labāks un drīkst, jo pārstāv pareizās vērtības. Labi izstrādāta ir metode, kad no malas izskatās, ka tas viss ir parasts strīds. Oponenti pat īsti varbūt nepārstāv liberālās vērtības, tomēr saikni nodod tēmas un taimings - kad tieši tas notiek un notiek tas tieši tad, ka tēma attīstās liberāļuprāt nepareizi. Oponents nav sācis lamāties, kasīties ar personiskiem apvainojumiem, bet mierīgi uzskaita argumentus un tad tas sākas.
Nu ja, lai vai kā, strīdoties ar liberāļiem par dažādām tēmām, tiek plaši izmantotas dažādas manipulācijas. Viena no iemīļotākajām ir pasludināt oponentu par nepareizas informācijas telpas ietekmētu. Cita metode ir uzaicināt 3 līdzīgi liberāli domājošus indivīdus, žurnālists tāds pats un demokrātijas skatam - kaut kādu oponentu, kas tur mēģina kaut kā aizstāvēt savas konservatīvās vai nacionālās vērtības.

 

Nav jau tā, ka viss būtu slikti, ir daudz laba un vispār jau valsts funkcionē. Ir labi, ka mums ir sava valsts!
Tomēr reizēm derētu apstāties un padomāt, vai viss, kas nāk no mūsu sabiedrotajiem, ir labs un mums derīgs? Padomāsim labi!

 

Lai tas izdotos, neļausim vienam politiskajam novirzienam gan ietekmēt medijus, gan moderēt diskusiju ar pretenzijām uz godīgu politisko cīņu par vēlētājiem.

 

Lai tas tā nebūtu, iesaku konferences trešo daļu veltīt pārdomām par izaicinājumiem, kādi pastāv demokrātijai 21. gadsimtā, par pilsoniskās aktivitātes formām un ietekmi šodien, kā arī veidiem, kā labāk izprast, kādas tieši vērtības mums kā modernai 21.gadsimta valstij ir vērts pārņemt no citām valstīm tāpēc, ka esam sabiedrotie un mums ir zināmas saistības un uz kādām vērtībām un praksēm būtu vēlams skatīties ar zināmu apdomību. Būtu vēlams, ja šajā konferencē būtu iespēja apspriest mūsu valsts nesenās vēstures notikumus, kur visai skaidri redzams, ka reizēm esam aplami sapratuši, ko tieši nozīmē brīvība, godīga politiska diskusija, mediju kvalitāte un primitīvas manipulācijas ar tautu, tai iesmērējot veco labo labo un ļauno tēlu cīņu bez kādas dziļākas saprašanas, kas un kāpēc notika, ko no tā mācīties un ko darīt.

Domas, raksti un projekti.

Saturs.

1. Kas te ir atrodams?  raimonds1.com/432456714

2. Kā es nokritu uz ledus, satraumēju kāju un

dažas pārdomas par to visu  raimonds1.com/433028473

3. Internets lauķiem. raimonds1.co m/432351135

4. Luga par vēlētājiem raimonds1.co m/433240259

5. Tehnoloģijas un IT.  raimonds1.co m/433872332

 6. 25 gadi brīvās Latvijas - panākumi un kļūdas. raimonds1.co m/433814732

 7. Par imunitāti un reklāmu. raimonds1.co m/433889401

 8. Ko pasaulei atstās Trampa ievēlēšana?  raimonds1.co m/433047008

9. Trump and twitter. raimonds1.co m/433655381

10.

11.

12.

13.

14.

15.

 

 

Saruna "Kāpēc jums šķiet, ka Y un Z paaudzei ir viss vienalga?"

https://www.youtube.com/watch?v=7i-1CI8nD0Q&list=PL6WFo9Ks-yKfAf6bMhiep7pbCAda4y3HT&index=9

Neskaidrības ar adresēm.

https://www.youtube.com/watch?v=vl8XDtNFzDg&list=PL6WFo9Ks-yKfAf6bMhiep7pbCAda4y3HT&index=8&t=0s

 

 

Latest comments

12.06 | 04:33

izdomāts pastāsts.

SVIESTS! Vajadzētu atkal atnaudot lohus! - Smalkā, spiedzīgā balsī teica viens no slepenās sanāksmes dalībniekiem. Pēc nekustamo krīzes iegūtie triljoni sanākušajiem pasaules ekono