Latvija, tās zviedru draugi un viņu bankas.

Kopš neatkarības atgūšanas un krīzes, kurai mēs esot tikuši pāri, aizvien aktuālāks šķiet jautājums par to, kas tad mums kā valstij ir īsti draugi un kas tādi nav. Dažāda veida aptaujās diezgan liels ir to cilvēku skaits, kas nopietni atceras padomju sistēmas škietamās priekšrocības, ko dažādi politologi, komentētaji un antropologi mēģina skaidrot ar vecās domāšanas paliekām, no kurām tik vajagot tikt vaļā, nomainīties paaudzei un viss notiksies jauki un pareizi un Latvija tiks par laimības zemi. Kaut kā negribās tik ilgi gaidīt.

Gadu gadiem ziemeļvalstis, sevišķi Zviedrija, tiek pieminēta kā likumības, sociālas atbildības, un arī kā saimnieciski sakārtota un vispār paraugvalsts. Taču diezgan bieži publiskajā telpā mēģinājumi saprast, vai viss šajā jaukajā paraugā un piemērā ir tik labs un derīgs, uzreiz nonāk austrumu-rietumu ietekmes strīdos un jelkāda doma par to, ko tad mums pašiem kā valstij īsti vajag, kaut kur pazūd. Krievijas ietekmes Latvijā ir plaši apspriestas publiskajā telpā - sākot ar okupācijas fakta neatzīšanu, turpinot ar saimniecisko un biznesa attiecību dažādu politizēšanu, ietekmēm un tamlīdzīgi. Tautai to visu apmēram saprotot, top skaidrs, ka vajagot integrēt cittautiešus, ko nemitīgi pierasa arī ārpus Latvijas, bet vajagot arī sadarboties ar lielo kaimiņu, bet viss gluži labi jau ar nenotiek un valsts vīri un sievas, un mūsu sabiedrotie rietumos piedomā, lai viss notiktu daudzmaz pareizi un izdevīgi Latvijai ( arī Latvijai, atceroties vēsturi, visādas konferences, paktus, izdošanas, zviedru atvainošanos par leģionāru izdošanām Krievijai un apgalvojumus, ka vairāk nekādas Jaltas nebūs, kam laikam vajadzētu nozīmēt, ka mūsu valsts nebūs maiņas monēta). Tāpat ir skaidrs, ka gadiem ilgā rietumu un padomju sistēmu cīņa jau bija tā, kas noveda pie PSRS sabrukšanas un bez tā Latvija neatkarību neatgūtu. Protams, tauta uz barikādēm stipri atturēja pučistus no asinspirts Eiropā un tautas slaktēšanas, lai gan tā vairs nebija padomju tauta, taču, paldies, protams par neatkarību zināmā mērā jāsaka rietumu sistēmai. Arī ārzemju latviešu devumu okupācijas laikā nevar novērtēt par zemu.Taču tagad laiki ir mainījušies, bijušie padomju ļaudis nokļuva brīvajā pasaulē, un, nesagatavoti baudot daudzus un dažādus labumus, iegrābās arī dažās neparedzētās problēmās - visa kā pa lēto iztirgošanas, visa kā savēlēšanas, visādu muļķību un puspatiesību gūzmas medijos, Bankā Baltija, Parex bankā, Komercbankā, pazaudēja pārsimt miljonu, paši aizņēmās ja ne gluži 20, tad 15 miljardus ne vienmēr ar nodrošinājumu, lai tiktu no tiem kredītiem vaļā, ja nu kas, un daudzos procesos braši bija klāt draugi zviedri ar savām bankām un pārējie. Brīnumainā kārtā ne tikai sabiedrotie un draugi, bet arī ārzemju latvieši, kas bija iejutušies savu mītnes zemju gatavajā, ja sakārtotajā dzīvē ar sev atrastu vietu tajā, nevarēja vai negribēja no daudzām muļķīgām kļūdām Latviju atturēt. Piemēram, banku krīze kā tāda ziemeļvalstījs jau bija bijusi 1992.gadā. Informācija ir spēks, zinies. Mācīties no citu kļūdām ir gudrāk nekā no savējām. Ja ir, protams, kas par tādām pastāsta. Nu tādas vispārzināmas lietas. Varbūt kāds arī kaut ko kaut kur lokāli stāstīja, bet tika pārbļauts.

Fonā medijos šajā laikā gan parādās dažāda mēroga sīki un vidēji skandāliņi par aprītām 500 latu kūkām, dažādiem izteicieniem un tamlīdzīgām it kā svarīgām vietējām lietām - tauta var viegli apjukt, kas svarīgāks - tas, kā kāds ne daiļi izteicies, parādījis kādu nepieklājīgu žestu Saeimas logā vai kaut kā apsaukājis tautu, ieteicis gludināt bikses, pieminējis reņgēdājus, muļķus, ieteicis pirkt īpašumus, paprasījis, kā var nesolīt vai arī tas, ka pusgada laikā bankas aizdod vēl kādu miljardu vai dažus kredītiem uz gadiem 20.

Kā tad mēs par šo visu runājam, rakstām un domājam tagad, jau tik daudz gadus pēc neatkarības atgūšanas, uzslavēšanas par teicamniekiem taupībā, Lagārdas Raiņa deklamācijas no tribīnes, uzslavām par krīzes menedžmentu un vai esam spējīgi izdarīt jelkādus vērtīgus secinājumus kā valsts, tauta un domājošu cilvēku kopums? Kāda īsti ir mūsu neatkarības cena un vai mēs to saprotam?

Tad nu Latvijas radio 2.augustā 13.05 notika raidījums par skandināvu ietekmi banku sektorā, mežu nozarē un medijos Latvijā. Vispār jau sanāk simboliski - dabas resursi un kam tie pieder, nauda, kas nosaka attīstību vai tērēšanu un informācija, lai SAPRASTU, kas un kā notiek mums apkārt. Tam mums kā reiz ir domāti gan valsts mediji, gan privātie. Vispirms - raidījuma pārstāsts. Interesenti oriģinālu var noklausīties radio arhīvā.

...........

Piedalās žurnāliste Sandra Veinberga, ekonomists un uzņēmējs Jānis Ošlejs, Komercdarbības un Finanšu Pētniecības Aģentūras direktors Andris Nātriņš un raidījuma vadītājs Kārlis Dagilis.

Dagilis sāk ar to, kādi ir mīti un to, ka cilvēki tvitterī esot pozitīvi par skandināviem.

Hipotēku banka arī skandināviem nupat esot pārdota, vai bijis lobijs ekonomikas un finansu ministrijā - vai tas ir labi vai slikti, tā zviedru ietekme.

Ošlejs teic, ka skandināviem ir labs bizness, labi organizēts, labs darba ražīgums, biznesa vadības zināšanas, pozitīvi uzlabojot vidi Latvijā, jo ienesot labas zināšanas. Swedbanka un SEB bankai ir labāk organizētas, kā vietējās, laba aizmugure, liels Zviedrijas valdības atbalsts. Jautājums esot - vai kopumā tas ir labi, ka liela daļa ekonomikas pieder ārvalstniekiem - kā panākt, ka latviešu kapitālistiem pieder ekonomika un ienākumi koncentrējas īpašnieku rokās un kā panākt, ka latviešiem pieder uzņēmumi. Ja visu pārvaldīs ārzemnieki, pašiem nepaliks pietiekami daudz.

Nātriņš savukārt bilda, ka globālajā pasaulē nemaz ar neesot iespējams, ka latviešiem piederētu tāds banku tīkls un zviedru kapitāls esot zināms katalizators, nu gluži tāpat, kā runātu par krievu kapilāla ietekmi ( šo domu vēlāk attīstīs Veinberga, pretnostatot zviedrus krievu ietekmei). Latviešiem jādomā par spēju sevi pārvaldīt un zviedru ietekme esot pat nepietiekama, jo latviešu uzņēmumi pagaidām vēl nespējot pārņemt to pozitīvo uzņēmējdarbības kultūru, kas raksturojot skandināvu biznesu, ja mēs to spētu, tad Latvijas bizness varētu būt konkurētspējīgāks. Tas esot daudz labāk, nekā kaut ko ņemt no austrumiem, kas tagad esot skaidri redzams. (protams ka tā, bet divu ietekmju pretnsotatījums nav vienīgais veids, kā par šīm problēmām domāt, vērtīgāk būtu analizēt Latvijas kā valsts spēju vispār saprast procesus un būt vismaz piesardzīgi konservatīviem, ja ne ekonomiski aktīviem un inovatīviem).

Tad nu Dagilis jautāja Veinbergai, nu cik tad pozitīvi vai negatīvi esot lielais banku tīkls un tā darbība Latvijā. Veinberga sāka ar atgādinājumu, ka esot Latvijas pilsone, strādājot, dzīvojot un lielus nodokļus maksājot Latvijā, lasot lekcijas RSEBĀ un Liepājas universitātē un tā, un vispār neesot nekāds zviedru emisārs vai to interešu pārstāvis, un uz daudziem jautājumiem varot skatīties no abām pusēm. Viņu vispār pārsteidzot, ka TĀDS jautājums kādu darot bažīgu. No kurienes nez esot tāds liels satraukums. Zviedru kapitāls esot ētisks kapitāls, to pamatīgi kontrolējot un tam esot senas tradīcijas. Tas viss (satraukums) nākot no Krievijas. Te saduroties krievu un skandināvu intereses. Krieviem netīkot skandināvu ietekmes palielināšanās. (Dagilis : Kā, palielinās, jā?! ) Jā. Zviedru kapitāls nepieprasīšot zviedru valodu kā otru valsts valodu. Neesot ģeopolitiskas intereses, aiz tā kapitāla nestāvot nekādas intereses, ne valdība. Tas pat esot labi, ka palielinās skandināvu ietekme, mēs esot NATO un tā. Un zviedri paši uztraucoties, ka visi viņu lielie brendi esot pārdoti, par Volvo pārdošanu ķīniešiem, par SAAB, par Sandwix pārdošanu vāciešiem utt. Vēlāk tika pieminēts, ka RIMI jau arī tagad esot Holandes kantoris un Statolia mazumtirdzniecības ķēdes arī esot pārdotas un vairs nepiederot norvēģiem ( nu bez maz vai sanāk, ka skandināvi kā latvieši, ka arī viss pārdots svešiem, nu brāļi bez maz vai). Tūlīt pēc tam seko atziņa, ka skandināvu darba kultūra un biznesa iemaņas esot jāmācās, bet lielos lēmumus jau nepieņemot skandināvi, jo pašiem jau daudz kas vairs nepiederot. (vai tas tā kā mājiens, ka tie kredītu burbuļi, ko privātie vēl ir parādā bankām par vajadzīgiem un ne tik vajadzīgiem īpašumiem un to cilvēku skaitu, kas tos kredītus pelna ne Latvijā, ka tas tā kā nebija zviedru banku biznesa plāns tā kreditēt pa labi un pa kreisi par pārmaksātiem īpašumiem?)

Dagilis tomēr it kā mēģina kaut ko iebilst - ka šie mums tomēr te diktējot noteikumus, kad skandināvu bankas saprata, ka viņas nedabūs atpakaļam daudzus kredītus - kas šeit, hm, esot mīts un patiesība.

Nātriņs tomēr tā kā atzina, ka krīzes risinājuma scenārijs jau nu esot bijis skandināvu interesēs. Bet nu liela mēroga ģeopolitiska spiediena neesot bijis, konkrētas lietas esot tikušas aizsargātas. Lielas bankas, pensiju fondi un tā esot konkrēta biznesa interese, kas tikusi aizsargāta. Tā visa esot biznesa ētika un tamlīdzīgi pret kuru nevarot attiekties nekritiski, treknajos gados skandināvu banku biznesu arī esot vajadzējis vērtēt daudz kritiskāk un nepieņemt to, ja skandināvijā bankas tiek labi uzraudzītas, tad šeit viss esot kārtībā. Tā tas nav, mums ir jādomā ar savu galvu - tā Nātriņš.

Tad bija neliela atkāpe par Citadeles (sadalītās Parex labo daļu) banku un tās iespējamo pārdošanu un Ošlejs atkal atgādināja, ka esot jādomā, kā balstīt latviešu kapitālu un paturēt to banku latviešu rokās. Veinberga esot minējusi izvēli starp krievu un skandināvu bankām, jādomā arī par latviešu banku. Vajadzētu jau attīstības banku un tā.

Tad nu Veinberga attīstīja domu, ka pircējs jau esot tur, kur esot pārdevējs ( nu tā kā atsauce uz aitām un cirpējiem). Ko mēs šādi neapzinīgie pārdodam- tā jau nu neesot skandināvu vaina vis. Tālāk seko stāsts par Veinbergas vēlmi pirkt nelielu vasaras māju pie jūras un kādu tanti, kas bija gatava pārdota kārtīgu zemes gabalu ar visu piejūras kāpu mežu un nelietīgiem solījumiem pārdot to ārzemniekiem, dāņiem un holandiešiem, ja šī nepirkšot, lai pati konkrēti glābjot Latviju no zemes iztirgošanas ārzemniekiem. Un to mežu varot cirst par spīti visādiem tur aizliegumiem un tamlīdzīgi un visādi tur nesaimnieciski un netautiski izdarīties, zāģēt Raiņa priedes, jā. Tas neesot tikai zviedru kapitāla jautājums.

Turpinājumā sekoja saruna par mežiem un esot tā, ka puse esot valstij, puse privātajiem, nu kuriem piektā daļa skandināviem. Latgale esot apmežojusi milzīgas plaltības. To darot skandināvu pensiju fondi. Skandināvu biznesmeņi tā vien sakot - meži Latvijā - tā esot lieliska investīcija. Taču tas arī nozīmējot, ka nauda, ko mēs saņemam šodien, esot daudz mazāk, kā mēs saņemtu vēlāk. Un stādīts mežs ainavā esot tāds industriāls pasākums un paskats, jā.

Tad atkal bija atkāpe par to, ka jārūpējas esot tomēr par latviešu labklājību, attīstības banku vajagot, bet nu globalizāciju un kapitālu ierobežot esot grūti.

Tad nu Veinberga salīdzināja zviedru un latviešu vidējā īpatņa kompetences gan mežu nozarē, gan banku lietās, kas skandināviem esot augstāka. Pieminēja naudas automātu skandālu un to, ka skandināvi tik viegli uz baumām nenoticētu un skatītos internetabanku rādītājus. Borgs kā banku kontrolieris esot labāks kā Antonovs, bet nu mums, protams, esot izvēle, jā.

Ošlejs atgādināja, ka zviedri paši 1992.gadā sev uztaisīja vēl lielāku krīzi, daudzas labas un varenas bankas nobankrotēja, tika sadalītas (interesanti, kam gan, ja ne Veinbergai un dažādiem speciālistiem šīs sakarības vajadzēja savlaicīgi stāstīt baurīgajai vietējai publikai, lai celtu tās biznesa un kredītzinību līmeni un izmantot šo pieredzi, ko?) Tagad esot paaudze Zviedrijā, kas to atceras. Bet nākošā paaudze uztaisīsot to pašu finansu burbuli pēc 10 -15 gadiem, cikliski tie notiekot.

Tad Veinberga pieminēja, ka piedzīvojusi to krīzi, tā zviedriem esot daudz iemācījusi, tāpat, kā esot iemācījusi mums, bet viņiem esot speciāls finansu kurss, kā mācot finansu žurnālistus, tie esot kompetenti. "MĒS MĀCAM tieši cilvēkus, kas saprot ekonomiku, saprot finanšu struktūru..." pateicoties žurnālistu darbam, arī tautai esot labāka kompetence par finansu jautājumiem.

(Interesanti, kāpēc mēs kā valsts šo pieredzi neizmantojām? Cik mēs zaudējām Bankā Baltija, Pareksā un Krājbankā un arī tāpēc, ka daudzi 10-20 un vairāk gadus maksās divkārt pārmaksātus kredītus? Vairākus miljardus, kurus liela daļa pelna Īrijā un Anglijā.)

Ošlejs bilda, ka par naudu esot jājēdz rakstīt un žurnālisti to bieži neprot un ka ētiskie biznesi reizēm izmantojot arī lētākos un ne tik ētiskos variantus kaut vai celtniecībā.

Veinberga pieminēja mediju tirgus regulēšanu, protekcionismu un viedokļu daudzveidību. Ja viss pieder vienam, tad varot būt padomju situācija ar centrālo Pravdu.

Tika pieminēta arī sazvērestības teorija par organizētu uzbrukumu ekonomikai ar sekojošu tās pārņemšanu (laikam domāts arī reiderisms), tas tā neesot, tas krīzes scenārijs neesot zviedru projekts.

Tad nu sekoja vērtējums- tviterī 70% rakstīja, ka zviedru ietekme esot laba, Veinberga - ka tirgus ir tirgus un ja te iegulda, tad mēs esot stabila valsts. Ošlejs arī bilda, ka esot pozitīva un Nātriņš, ka drīzāk pozitīva ietekme.

Tāds nu ir tas raidījuma pārstāsts tiem, kas neklausījās un neklausīsies, precīzu versiju skat.Latvijas radio arhīvā.

.............

Tad nu dažas piebildes.

Vispirms - ja reiz tādas krīzes ir, bija un būs, tad kāpēc Latvijā nav beidzot izveidojies mehānisms attiecīgi pareizi rīkoties. Kad būs sava, viltīga ilgtermiņa politika? Un te nu ir visu kopēja atbildība - politiķi, tauta, mediji, speciālisti, individuālie blogotāji utt. Vēl - dzeltenie mediji, kas tos veido, uztur un jā, gandrīz aizmirsu, pieprasa un patērē. Jo ar Banku Baltija pietika, lai saprastu - zināšanu mums kā valstij un tautai ir par maz, uzraugošās institūcijas ir tādas, kādas ir, mediji apraksta notikumus pēc no notikšanas, nevis tos prognozē un salīdzina ar citu valstu pieredzi (jau pieminētā Handelsbank 1992.gadā un tagadējā krīze), padomi no malas - tādi, kādi ir - nekonkrēti un nesavlaicīgi. Prasts konservatīvisms un uzmanīgāka biznesa plānošana jau tad būtu bijis labs secinājums.

Otrkārt - par ārzemju latviešu iespējamo un neiespējamo devumu Latvijai. Izrādās, ka gadiem ilga dzīvošana svešumā, pilnīga integrācija tajā sabiedrībā nekādi nepalīdz saskatīt tos riskus , kas ir vai būs aktuāli te, Latvijā. Katrā ziņā ne pietiekami savlaicīgi, lai no tā būtu kāds labums. Vai arī šāda veida tēmas nav interesantas ne mediju īpašniekiem, ne žurnālistiem, ne tautai.

Treškārt - spēja paņemt un izmantot jau gatavu informāciju. Interesanti ir tas, kā kādā Latvijas bankas pasākumā soms Heralla nolasīja lekciju par to 1992.gada krīzi, kuru tikai vajadzēja pietiekami plaši apspriest un izdarīt secinājumus. Tepat, Rīgā 2005.gadā. Arī tagad to var izlasīt Latvijas bankas mājas lapā. Daži miljardi vēl nebija aizdoti privātajiem kredītņēmējiem un budžets tērējās labi.

Ceturtkārt- žurnālisti ir tādi, kādi ir, patīk dzeltenas ziņas, gadās sajaukt faktus, skaitļus, neuzdot pareizos jautājumus un tamlīdzīgi. Taču, ja žurnālists 2003. vai 2004.gadā intervē finansu uzraudzības vai banku speciālistus un tie visādas baumas par kredītu un nekustamo īpašumu iespējamo burbuli sirsnīgi noliedz, tad ko darīt? Rakt un meklēt? Tulkot, caurskatīt un secināt? Kas to lasīs un kam tas būs interesanti? Vai tas patiks redaktoriem?

Piektkārt - pašai tautai patīk skandālīši, ierēdņu vai ministru sagādātās vai aprītās zemeņu kūkas, pārāk lielās algas visādiem ierēdņiem, ko kurš kā kam ir ko nepieklājīgu pateicis un mazāk interesē saņemt visādas tur ilgtermiņa ekonomikas analīzes. Problēma ir tur, ka aprītās kūkas maksā desmitus un simtus, pārāk lielās algas tūkstošus, bet banku kredītu neuzraudzīšana - miljardus, kas tiek pelnīti svešumā uz pusi pārmaksājot, neko te uz vietas nepērkot un daļa laikam tā arī neatgriezīsies.

Sestkārt - tautas vēsturiskā atmiņa ir tāda, kāda tā ir. Banku problēmas ir bijušas jau agrāk, Banka Baltija, daudzi mazāki projekti, Pareks, Krājbanka, zviedri pat ir it kā atvainojušies pat par leģionāru izdošanu, bet kopējos lielos secinājumus kam ticēt un kā domāt tauta neizdara.

Un septītkārt - medijiem drīzāk vajag nevis milzīgu viedokļu daudzveidību, lai katrs sajustos līdzdalīgs un viedokļa pārstāvēts, bet kādu kantori, kas valstiski autoritatīvi pasaka, ka šinī rakstiņā vai intervijā sarakstītais ir mulķības, tas speciālists pārspīlē nebūtisko un nestāsta pamatlietas, bet lūk to ir vērts izlasīt. 2005.gada atzinums par Herrala lekciju būtu ļoti noderējis, kādam tikai vajadzēja pateikt - tauta, lasiet un domājiet.

Liela daļa publikas sirsnīgi tic stāstam par to, ka sliktie te, Latvijā VISU ir nozaguši un labie kaut kad to tautas labumu atdos. Taču tas nav vienīgais ļaunums. Muļķība, nesaimnieciskums un valstiska netālredzība ir vismaz tikpat liels ļaunums, sevisķi, ja to balsta mediji un tauta, kas nevēlas nekādus sarežģītākus skaidrojumus. Un par tiem sliktajiem, ar kuriem notiek nemitīga cīņa - varbūt vajag vienreiz minēt procentus - cik? 5% no tā, ko zaudējam dēļ izbraukušajiem, kas pelna naudu kredītiem. 10%. Cik? Cik procentus no tā, ko iztērē pirms vēlēšanām, ceļot pensijas, pabalstus utt, ko pēc tam krīzes dēļ tāpat ņem nost? Cik? Cik nozagts un cik dēļ muļķības un iztapības? Mums kā valstij tagad ir kārtīgs parāds. Ka tik nesanāk pašiem kā valstij pārdot gan atlikušos mežus, gan pārējo, kam vēl ir jelkāda vērtība, šādā līmenī domājot par notikumu sekām un cēloņiem. Sliktie varbūt ir sashēmojuši desmito daļu, austrumu bankas un biznesi varbūt piekto daļu, bet pārējo esam sarūpējuši mēs paši - dažus miljardus parādā valsts, divtik ir privātie kredīti. Vai tik nav tā, ka tas ētiskums un biznesa gudrība darbojas stingri vienā konkrētā izdevīgā veidā, lai kā to mēģinātu pasniegt?

Raidījumā kā kaleidoskopā problēmas gan pieminētas tika. Taču palika iespaids, ka, piemēram, mežu piederība tika pieminēta, lai apzinātu, kas latviešiem pieder un kas vairs ne un tikpat labi - ir iespēja, ka pēc gadiem 5-10, kad valstij piederēs varbūt ne vairs 50%, jo vajadzēs taču pārfinansēt tos miljardus, formāli varēs teikt, ka medijs problēmu jau ir atspoguļojis, bet tā īsti jau pateicis, ko un kā darīt gan ne. Vēl interesantāka ir atsauce uz ziemeļvalstu Handelsabank 1992.gada krīzi, zviedru pieredzi par to, no tās izrietošo zviedru žurnālistikas augsto kvalitāti ekonomikas jautājumos un faktu, ka draudzīgajai Latvijai viss jāmācās no jauna, it kā neviena nebūtu, kas pār robežu varētu paskatīties un attiecīgos tekstus patulkot. Nu nepietiek vienkāršajam patērētājam kaut kādu miglainu tekstu, ka fiskāla politika varētu būt atbildīgāka vai ka kredītu likmes un banku savstarpējās finansēšanas procenti ir zemi vai vidēji. Tautai vajag vienkāršu tekstu - tas divistabnieks 35 000 nemaksās vairs nekad, neņem viņu un to pļavas arhitektūras brīnumu arī ne. Nekā tāda jau nebija.

Pirms kāda laika notika zemestrīce Indijas okeānā.Tā izraisīja cunami, kas radīja ļoti daudz traģēdiju. Taču ir zināms, ka tāda viļņa ātrums ir ap 800 kilometri stundā, kas savukārt nozīmē, 400 km no epicentra ir pusstunda, bet 4000 km - 5 stundas. Diemžēl tālākie notikumi pierādīja, ka ne mediji, ne valstu dienesti, ne starptautiskās organizācijas kaut kā nav spējušas šo vispārzināmo faktu pārvērst derīgā un savlaicīgā informācijā. Pusstundā var paiet pāris kilometrus no krasta. Arī daudziem rietumvalstu tūristi, ja kas. Savukārt finansu krīzi izraisīja alkatība, vēlme iedzīvoties un pārspekulēšanās ar neesošu naudu un īpašumiem, virtuālo ekvilibristiku, manipulējot ar naudu, kuras vēl nav, bet būs, jo visi taču pērk, aizņemas, gadiem maksās un cenas ceļās. Vienā brīdī šīs Ponzi piramīdas brūk un politiķiem taču tautai arī bija jāizpatīk, tērējot pa labi un pa kreisi ne tikai sev pietuvinātajiem, bet arī visādām sociālām programmām, jo citādi labie tēli taču sacītu, ka sliktie maitas taču nedod, cik vajag. Taču kaut kā izpaliek daži neērti jautājumi tiem, kas to naudiņu aizdod, tiem, kas tad saka, ka viss būs labi un tiem, kas tagad jau pēc krīzes saka, ka jāmācās no savam kļūdām un iespējas izmantot citu pieredzi tā īsti neesot bijis. Tas ir vismaz apšaubāmi.

Tikai un vienīgi labo un slikto tēlu cīņas uzturēšana medijos ir reāls ļaunums. Ir arī tādas kategorijas, kā savējie, bet muļķi. Ir tautas atmiņa un spēja mācīties. Ir ārzemju padomu kvalitāte. Ir arī daudz kas cits, kas ir ārpus mūžsenās dilemmas - krievu lācis vai kas cits.Tās visas ir sistēmiskas problēmas un jo ātrāk mēs gan indivuduāli un kā valsts to apzināsimies, jo labāk mums.

http://www.bank.lv/publikacijas/averss-un-reverss/nekustama-ipasuma-tirgus-bums-un-ta-ietekme-uz-tautsaimniecibu/4465

http://www.contrahour.com/contrahour/files/TheSwedishBankingCrisisRootsandConsequences.pdf

The official languages of the Council of Europe are  English and French ( Article 12 of the Statute of
the Council of Europe). Only the treaties published by the Secretary General of the Council of Europe, each in a separate booklet of the "European Treaty Series" (ETS) continued since 2004 by the "Council of  Europe  Treaty  Series"  (CETS),  are  deemed  authentic.  The  translation  presented  here  is  for information only.

        Preambula
      Eiropas Padomes dalībvalstis un pārējās valstis, kuras parakstījušas šo konvenciju,
atsaucoties uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ELS Nr. 5, 1950) un
tās protokoliem, Eiropas Sociālo hartu (ELS Nr. 35, 1961, pārskatīta 1996 gadā, ELS Nr. 163),
Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (EPLS Nr. 197, 2005) un
Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo
vardarbību (EPLS Nr. 201, 2007);atsaucoties  uz  šādiem  Ministru  komitejas  ieteikumie
m  Eiropas  Padomes  dalībvalstīm:
Ieteikumu Rec(2002)5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību, Ieteikumu CM/Rec(2007)17
par dzimumu līdztiesības standartiem un mehānismiem, Ieteikumu CM/Rec(2010)10 par
sieviešu un vīriešu lomu konfliktu novēršanā un atrisināšanā un miera veidošanā un citus
attiecīgos ieteikumus;
ņemot vērā to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē tiek noteikts aizvien vairāk svarīgu
normu attiecībā uz vardarbību pret sievietēm;
ņemot  vērā  Starptautisko  Paktu  par  pilsoniskajām  un  politiskajām  tiesībām  (1966),
Starptautisko Paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Apvienoto
Nāciju  Organizācijas  Konvenciju  par  jebkādas  sieviešu  diskriminācijas  izskaušanu

(„CEDAW”, 1979) un tās fakultatīvo protokolu (1999), kā arī CEDAW
 komitejas Vispārējo ieteikumu  Nr. 19  par  vardarbību  pret  sievietēm,  Apvienoto  Nāciju  Organizācijas Konvenciju par bērnu tiesībām (1989) un tās fakultatīvos protokolus (2000), un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (2006);
ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus (2002);
atgādinot par starptautiskajiem humanitāro tiesību pamatprincipiem un it īpaši IV Ženēvas
Konvenciju  par  civilpersonu  aizsardzību  karadarbības  laikā  (1949)  un  tās  I  un II papildprotokolu (1977);
nosodot jebkādu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē;
atzīstot to, ka galvenais veids, kā novērst vardarbību pret sievietēm, ir sieviešu un vīriešu
līdztiesības de jure un de facto īstenošana;
atzīstot  to,  ka  vardarbība  pret  sievietēm  liecina  par  vēsturiski  izveidojušos  sieviešu  un
vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē
sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība;
atzīstot  to,  ka  vardarbība  pret  sievietēm,  kas  ir  ar  dzimumu  saistīta  vardarbība,  ir
strukturāla,  un  to,  ka  vardarbība  pret  sievietēm  ir  viens  no  svarīgākajiem  sociālajiem
mehānismiem, kura dēļ sievietes ir spiestas pakļauties vīriešiem;
ar dziļām bažām atzīstot to, ka sievietes un meitenes bieži tiek pakļautas tādiem nopietniem
vardarbības veidiem kā vardarbība ģimenē, seksuāla uzmākšanās, izvarošana, piespiedu
laulības, noziegumi, kas izdarīti, aizstāvot tā saukto „godu”, un dzimumorgānu kropļošana,
un šāda vardarbība ir sieviešu un meiteņu cilvēktiesību būtisks pārkāpums un galvenais
šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesībai;

atzīstot to, ka bruņotu konfliktu laikā joprojām no tiek tādi cilvēktiesību pārkāpumi, kas skar
civiliedzīvotājus, īpaši sievietes, proti, plaši izplatīta vai sistemātiska izvarošana un seksuālā
vardarbība,  un  to,  ka  gan  konfliktu  laikā,  gan  pēc tiem  ir  iespējama  plaša  apjoma
vardarbība, kas saistīta ar dzimumu;
atzīstot  to,  ka  sievietes  un  meitenes,  salīdzinot  ar  vīriešiem,  ir  pakļautas  lielākam  ar
dzimumu saistītas vardarbības riskam;
atzīstot to, ka vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes un ka arī vīrieši var kļūt par
upuriem vardarbībai ģimenē;
atzīstot to, ka bērni ir vardarbības ģimenē upuri,tostarp arī liecinieki vardarbībai ģimenē;
tiecoties  izveidot  tādu  Eiropu,  kurā  nebūtu  vardarbības  pret  sievietēm  un  vardarbības
ģimenē,
ir vienojušās par turpmāko.
I nodaļa - Mērķi, definīcijas, līdztiesība un diskriminācijas aizliegums, vispārējie pienākumi
        1 pants - Konvencijas mērķi
1    Šīs konvencijas mērķi ir šādi:
a  aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un
vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust;
b  sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu
faktisku līdztiesību, tostarp nodrošinot sievietēm neatkarību;
c  izstrādāt visaptverošu sistēmu, politiku un pasākumus, lai aizsargātu visus upurus, kas
cietuši  no  vardarbības  pret  sievietēm  un  vardarbības  ģimenē,  un  palīdzētu  šādas
vardarbības upuriem;
d  veicināt starptautisku sadarbību, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm un vardarbību
ģimenē;
e  nodrošināt atbalstu un palīdzību organizācijām un tiesībaizsardzības institūcijām, lai tās
varētu efektīvi sadarboties, izmantojot vienotu pieeju  vardarbības pret  sievietēm un
vardarbības ģimenē izskaušanā.
2    Lai nodrošinātu to, ka šīs Konvencijas dalībvalstis efektīvi īsteno Konvencijas noteikumus,
šī Konvencija paredz īpašu uzraudzības mehānismu.
        2 pants - Konvencijas darbības joma
1    Šī Konvencija attiecas uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kas
nesamērīgi skar sievietes.
2    Konvencijas dalībvalstis tiek mudinātas piemērot šo Konvenciju visiem upuriem, kas cietuši
no  vardarbības  ģimenē.  Konvencijas  dalībvalstis,  īstenojot  šīs  Konvencijas  noteikumus,
īpašu uzmanību pievērš sievietēm, kuras kļuvušas par upuriem vardarbībai, kas saistīta ar
dzimumu.
5
3    Šo konvenciju piemēro gan miera, gan bruņotu konfliktu laikā.
        3 pants - Definīcijas
      Šajā konvencijā:
a  ar  terminu  „vardarbība  pret  sievietēm”  tiek  saprasts  cilvēktiesību  pārkāpums  un
sieviešu diskriminācija, un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus,
kas  sievietēm  rada  vai  var  radīt  fizisku,  seksuālu,  psiholoģisku  vai  ekonomisku
kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu
brīvības  atņemšanu  neatkarīgi  no  tā,  vai  šāda  vardarbība  notiek  sabiedriskajā  vai
privātajā dzīvē;
b  ar  terminu  „vardarbība  ģimenē”  apzīmē  visus  fiziskas,  seksuālas,  psiholoģiskas  vai
ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājās, vai starp bijušajiem vai
esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo
vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri;
c  ar  terminu  „dzimums”  tiek  saprastas  sociālās  lomas,  uzvedība,  nodarbošanās  un
īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem;
d  „ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm” ir vardarbība, kas vērsta pret sievieti
tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbība, kura nesamērīgi skar sievietes;
e  ar terminu „vardarbības upuris” apzīmē fizisku personu, kas pakļauta a) un b) punktā
minētajām darbībām;
f   termins “sieviete” attiecas arī uz meitenēm, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu.
        4 pants - Pamattiesības, līdztiesība un diskriminācijas aizliegums
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai veicinātu un aizsargātu ikviena, īpaši sieviešu, tiesības uz dzīvi bez vardarbības gan
sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē.
2    Konvencijas dalībvalstis nosoda jebkādu sieviešu diskrimināciju un nekavējoties pieņem
normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai to novērstu, jo īpaši:
–  iekļaujot  savas  valsts  konstitūcijā  vai  citā  atbilstošā  tiesību  aktā  sieviešu  un  vīriešu
līdztiesības principu un nodrošinot šā principa faktisku īstenošanu;
–  aizliedzot sieviešu diskrimināciju, tostarp, ja tas vajadzīgs, izmantojot sodus;
–  atceļot tiesību aktus un vispārpieņemto praksi, kas diskriminē sievietes.
3    Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot
vardarbības  upuru  tiesību  aizsardzības  pasākumus,  nenotiek  nekāda  diskriminācija
neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, rase, ādas krāsa, valoda,
reliģiskā  pārliecība,  politiskie  vai  citi  uzskati, nacionālā  piederība,  sociālā  izcelsme,
piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte,
vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai
cits statuss.
6
4    Saskaņā  ar  šīs  Konvencijas  noteikumiem  par  diskrimināciju  netiek  uzskatīti  īpašie
pasākumi,  kas  vajadzīgi,  lai  novērstu  ar  dzimumu  saistītu  vardarbību  un  aizsargātu
sievietes no šādas vardarbības.
        5 pants - Valsts pienākumi un pienācīga rūpība
1    Konvencijas  dalībvalstis  atturas  iesaistīties  jebkādos  pret  sievietēm  vērstas  vardarbības
aktos  un  nodrošina  to,  ka  valsts  iestādes,  amatpersonas,  pārstāvji,  institūcijas  un  citas
atbildīgās personas, kas darbojas valsts vārdā, ievēro šo pienākumu.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai ar pienācīgu rūpību novērstu un izmeklētu vardarbības aktus, kuri ir šīs Konvencijas
darbības  jomā  un  kurus  izdarījuši  nevalstisko  dalībnieku,  un  sodītu  tos  par  šiem
vardarbības aktiem, un nodrošinātu to upuriem nodarītās pārestības izlīdzināšanu.
        6 pants - Dzimumu līdztiesības principam atbilstoša politika
Konvencijas  dalībvalstis  apņemas  ievērot  dzimumu  līdztiesības  aspektu,  īstenojot  šīs
Konvencijas noteikumus un novērtējot to ietekmi, un veicināt un efektīvi īstenot sieviešu un
vīriešu līdztiesības politiku un sieviešu neatkarības politiku.
II nodaļa - Saskaņota politika un datu vākšana
        7 pants - Vispusīga un saskaņota politika
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai pieņemtu un īstenotu efektīvu, vispusīgu un saskaņotu valsts politiku, kura ietver visus
attiecīgos  pasākumus,  lai  novērstu  un  apkarotu  jebkādu  vardarbību,  uz  ko  attiecas  šī
Konvencija, un vispusīgi reaģētu uz vardarbību pret sievietēm.
2    Konvencijas  dalībvalstis  nodrošina  to,  lai  1 punktā  minētā  politika  paredzētu,  ka  pats
galvenais  visos  šajos  pasākumos  ir  vardarbības  upuru  tiesības,  un  lai  tā  tiktu  īstenota,
efektīvi sadarbojoties visām attiecīgajām institūcijām, iestādēm un organizācijām.
3    Pasākumos, kas tiek veikti saskaņā ar šo pantu, atbilstošos gadījumos iesaistās visi attiecīgie
dalībnieki, piemēram, valsts iestādes, valstu, reģionu un vietējie parlamenti un iestādes,
valstu cilvēktiesību institūcijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.
        8 pants - Finanšu resursi
Konvencijas dalībvalstis piešķir atbilstošus finanšu resursus un cilvēkresursus, lai pienācīgi
īstenotu – tostarp nevalstisko un pilsoniskās sabiedrības organizāciju izstrādāto – saskaņoto
politiku,  pasākumus  un  programmas,  kas  paredzēti,  lai  novērstu  un  apkarotu  jebkādu
vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija.
        9 pants - Nevalstiskās organizācijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas
Konvencijas dalībvalstis visos līmeņos atzīst,  veicina un atbalsta to attiecīgo nevalstisko
organizāciju  un  pilsoniskās  sabiedrības  organizāciju  darbību,  kuras  aktīvi  apkaro
vardarbību pret sievietēm, un izveido efektīvu sadarbību ar šim organizācijām.
7
        10. pants - Koordinējošā iestāde
1    Konvencijas dalībvalstis norāda vai izveido vienu vai vairākas oficiālas iestādes, kas atbild
par tās politikas un pasākumu saskaņošanu, īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu, kuri
paredzēti, lai novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību, uz ko attiecas šī Konvencija. Šīs
iestādes koordinē 11 pantā minēto datu vākšanu, analizē un izplata iegūtos rezultātus.
2    Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai iestādes, kuras norādītas vai izveidotas saskaņā ar
šo pantu, saņemtu vispārēju informāciju par pasākumiem, kas veikti atbilstoši VIII nodaļai.
3    Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai iestādes, kuras norādītas vai izveidotas saskaņā ar
šo  pantu,  varētu  tieši  sazināties  un  nostiprināt  saikni  ar  citu  Konvencijas  dalībvalstu
attiecīgajām iestādēm.
        11 pants -  Datu vākšana un izpēte
1    Lai īstenotu šo Konvenciju, tās dalībvalstis apņemas:
a  regulāri  vākt  attiecīgus  neapkopotus  statistikas datus  par  gadījumiem,  kad  notikusi
jebkāda vardarbība, uz ko attiecas šī Konvencija;
b  atbalstīt tādas vardarbības izpēti, uz ko attiecas šī Konvencija, un šī izpēte tiek veikta,
lai noskaidrotu minētās vardarbības galvenos cēloņus un sekas, biežumu, notiesāšanas
gadījumu skaitu, kā arī to pasākumu efektivitāti, kuri veikti, lai īstenotu šo Konvenciju.
2    Puses cenšas regulāri veikt sabiedrības aptaujas,
 lai novērtētu jebkādas tādas vardarbības izplatību un tendences, uz ko attiecas šī Konvencija.
3    Lai veicinātu starptautisku sadarbību un sekmētu
starptautisko salīdzinošo novērtēšanu,
Konvencijas  dalībvalstis  nodrošina  šīs  Konvencijas
66 pantā  minēto  ekspertu  grupu  ar informāciju, kas iegūta atbilstoši šim pantam.
4    Konvencijas  dalībvalstis  nodrošina  to,  lai  saskaņā  ar  šo  pantu  iegūtā  informācija  būtu
pieejama sabiedrībai.
III nodaļa - Novēršana
        12 pants -  Vispārējie pienākumi
1    Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās
vides  un  kultūras  noteiktajos  sieviešu  un  vīriešu  uzvedības  modeļos  nolūkā  izskaust
aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu
nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai novērstu jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija un kuru izdarījusi fiziska
vai juridiska persona.
3    Atbilstoši šai nodaļai pieņemtajos normatīvajos aktos un veiktajos pasākumos tiek ņemtas
vērā un risinātas to personu īpašās vajadzības, kas konkrētu apstākļu dēļ kļuvušas viegli
ievainojamas,  un  pašas  svarīgākās  šajos  normatīvajos  aktos  un  pasākumos  ir  visu
vardarbības upuru cilvēktiesības.
8
4    Konvencijas  dalībvalstis  veic  vajadzīgos  pasākumus,  lai  mudinātu  visus  sabiedrības
locekļus,  īpaši  vīriešus  un  zēnus,  aktīvi  sniegt  savu  ieguldījumu,  lai  novērstu  jebkādu
vardarbību, uz ko attiecas šī Konvencija.
5    Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, ka kultūra, paražas, reliģija, tradīcijas vai tā sauktais
„gods” netiek uzskatīti par attaisnojumu nekādiem vardarbības aktiem, uz kuriem attiecas
šī Konvencija.
6    Konvencijas  dalībvalstis  veic  vajadzīgos  pasākumus,  lai  atbalstītu  programmas  un
pasākumus sieviešu neatkarības nodrošināšanai.
        13 pants -  Izpratnes veidošana
1    Konvencijas  dalībvalstis  visos  līmeņos  regulāri  atbalsta  vai  vada  izpratnes  veidošanas
kampaņas  vai  programmas,  tostarp  sadarbībā  ar  valsts  cilvēktiesību  institūcijām  un
iestādēm,  kas  veicina  dzimumu  līdztiesību,  pilsoniskās  sabiedrības  un  nevalstiskajām
organizācijām, attiecīgos gadījumos īpaši ar sieviešu organizācijām, lai vairotu sabiedrības
informētību un izpratni par dažādajām izpausmēm, kuras piemīt jebkādai vardarbībai, uz
ko attiecas šī konvencija, par tās sekām attiecībā uz bērniem un nepieciešamību novērst
šādu vardarbību.
2    Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai sabiedrība tiktu plaši informēta par pasākumiem,
kas pieejami tādu vardarbības aktu novēršanai, uz kuriem attiecas šī Konvencija.
        14 pants -  Izglītība
1    Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības
līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un
vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā
cieņa,  nevardarbīga  konfliktu  atrisināšana  savstarpējās  attiecībās,  ar  dzimumu  saistīta
vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu
pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim.
2    Konvencijas  dalībvalstis  veic  nepieciešamos  pasākumus,  lai  1 punktā  minēto  principu
ieviešanu veicinātu neformālās izglītības ieguves vietās, kā arī sporta, kultūras un atpūtas
vietās un plašsaziņas līdzekļos.
        15 pants - Attiecīgo profesiju pārstāvju apmācība
1    Konvencijas  dalībvalstis  nodrošina  vai  pastiprina  apmācību,  kas  paredzēta  attiecīgo
profesiju  pārstāvjiem,  kuri  strādā  ar  tādas  vardarbības  upuriem  vai  vardarbības
izdarītājiem, uz kuru attiecas šī Konvencija, par šādas vardarbības novēršanu un atklāšanu,
sieviešu un vīriešu līdztiesību, vardarbības upuru vajadzībām un tiesībām un to, kā rīkoties,
lai nepieļautu, ka cietušais atkārtoti kļūst par upuri.
2    Lai varētu vispusīgi un atbilstoši vadīt vērtēšanas procedūras tādas vardarbības gadījumos,
uz  kuru attiecas  šī Konvencija, Konvencijas dalībvalstis sekmē to, lai 1 punktā  minētajā
apmācībā tiktu iekļauta apmācība par saskaņotu daudzu institūciju sadarbību.
        16 pants - Preventīvā iesaistīšanās un rehabilitācijas programmas
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai izveidotu vai atbalstītu programmas, kuras  vērstas uz vardarbības ģimenē izdarītāju izglītošanu  par  nevardarbīgu  uzvedību  personu  savstarpējās  attiecībās,  lai  novērstu
turpmāko vardarbību un mainītu vardarbīgu uzvedību.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai
izveidotu vai atbalstītu tādas rehabilitācijas programmas, kuru mērķis ir atturēt vardarbības
izdarītājus, jo īpaši dzimumnoziegumu izdarītājus, no vardarbības atkārtotas izdarīšanas.
3    Pieņemot  normatīvos  aktus  un  veicot  citus  pasākumus,  kas  minēti  1 un  2 punktā,
Konvencijas  dalībvalstis  nodrošina  to,  lai  vardarbības  upuriem  pirmām  kārtām  tiktu
garantēta  drošība,  atbalsts  un  cilvēktiesības  un  lai  attiecīgos  gadījumos  šīs  programmas
tiktu  izveidotas  un  īstenotas  ciešā  kopsakarībā  ar specializētiem  atbalsta  pakalpojumu
vardarbības upuriem.
        17 pants - Privātā sektora un plašsaziņas līdzekļu līdzdalība
1    Konvencijas  dalībvalstis  mudina  privāto  sektoru, informācijas  un  sakaru  tehnoloģiju
sektoru un plašsaziņas līdzekļus, pienācīgi ņemot vērā vārda brīvību un savu neatkarību,
piedalīties  politikas  izstrādē  un  īstenošanā  un  sagatavot  vadlīnijas  un  pašregulatīvas
normas, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un palielinātu viņu cieņas respektēšanu.
2    Konvencijas dalībvalstis sadarbībā ar privātā sektora dalībniekiem attīsta un veicina bērnu,
vecāku un pedagogu prasmi rīkoties informācijas un saziņas vidē, kurā ir pieejami seksuāla
un vardarbīga satura materiāli, kuri ir pazemojoši un kuri var būt kaitīgi.
IV nodaļa - Aizsardzība un atbalsts
        18 pants - Vispārējie pienākumi
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai aizsargātu visus vardarbības upurus no jebkādiem turpmākiem vardarbības aktiem.
2    Konvencijas dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem pieņem normatīvos aktus un veic
citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai garantētu to, ka ir atbilstoši mehānismi, lai nodrošinātu
efektīvu sadarbību starp visām attiecīgajām valsts institūcijām, tostarp tiesu varas iestādēm,
prokuroriem, tiesībaizsardzības institūcijām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī
nevalstiskajām  organizācijām  un  citām  attiecīgajām organizācijām  un  subjektiem,
aizsargājot un atbalstot vardarbības upurus un lieciniekus no jebkādas vardarbības, uz kuru
attiecas šī Konvencija, tostarp nosūtot tos pie vispārējo un specializēto atbalsta pakalpojumu
sniedzējiem, kas minēti šīs Konvencijas 20. un 22 pantā.
3    Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka normatīvajiem aktiem un veiktajiem pasākumiem,
kas pieņemti saskaņā ar šo nodaļu:
–   pamatā ir izpratne atkarībā no dzimuma par to, kas ir vardarbība pret sievietēm un
vardarbība ģimenē, un ir vērsti uz vardarbības upuru cilvēktiesībām un drošību;
–   pamatā ir vienota pieeja, atbilstoši kurai tiek ņemtas vērā attiecības starp vardarbības
upuriem, vardarbības izdarītājiem, bērniem un plašāku sociālo vidi;
–   radīti, lai izvairītos no tā, ka cietušais atkārtoti kļūst par upuri;
–   ir  vērsti  uz  to  sieviešu  neatkarību  un  ekonomisko  patstāvību,  kuras  kļuvušas  par
vardarbības upuriem;
11
        23 pants -  Patvērsmes Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un
 veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai  nodrošinātu  to,  ka  tiek  izveidots  pietiekams  sk
aits  atbilstošu  un  viegli  pieejamu patvēruma  vietu, lai vardarbības upuri, īpaši sievi
etes un  viņu  bērni,  varētu  rast drošu mājvietu un lai tiem varētu sniegt preventīvu palīd
zību.
        24 pants -  Palīdzības tālruņu līnijas
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  izveidotu  valsts  mēroga  diennakts  (24/7)  bezmaksas  palīdzības  tālruņu  līnijas,  kuras
paredzētas, lai konfidenciāli vai pienācīgi ievērojot zvanītāju anonimitāti, sniegtu viņiem
konsultācijas saistībā ar jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija.
        25 pants - Atbalsts seksuālās vardarbības upuriemKonvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka tiek izveidots pietiekams sk
aits atbilstošu, viegli pieejamu palīdzības centru izvarošanas un seksuālās vardarbības upuriem
, kuros šiem seksuālās vardarbības upuriem ir pieejama medicīniskā apskate un tiesu ek
spertīze un tiek sniegts atbalsts saistībā ar gūto traumu un konsultācijas.
        26 pants - Aizsardzība un atbalsts bērniem, kas ir liecinieki
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka, sniedzot aizsardzību un atbalsta pakalpojumus vardarbības upuriem,
pienācīgi  tiktu  ņemtas  vērā  visu  to  bērnu  tiesībasun  vajadzības,  kuri  bijuši  liecinieki
jebkādai vardarbībai, uz ko attiecas šī Konvencija.
2    To pasākumu vidū, kas veicami atbilstoši šim pantam, ir vecumam atbilstošas psihosociālas
konsultācijas  bērniem,  kas  bijuši  liecinieki  jebkādai  vardarbībai,  uz  kuru  attiecas  šī
Konvencija, un, veicot šos pasākumus, pienācīgi tiek ņemtas vērā bērna intereses.
        27 pants -  Ziņošana
Konvencijas  dalībvalstis  veic  vajadzīgos  pasākumus,  lai  mudinātu  ikvienu  personu,  kas
bijusi par liecinieku tādu vardarbības aktu izdarīšanai, uz kuru attiecas šī Konvencija, vai
kam  ir  pamatots  iemesls  uzskatīt,  ka  šāds  akts  vartikt  izdarīts  vai  ka  var  tikt  izdarīti
atkārtoti vardarbības akti, ziņot par to kompetentām organizācijām vai iestādēm.

        28 pants -  Attiecīgo profesiju pārstāvju ziņojumi

Konvencijas  dalībvalstis  veic  visus  vajadzīgos  pasākumus,  lai  nodrošinātu  to,  ka
konfidencialitātes  noteikumi,  kas  konkrētiem  attiecīgo  profesiju  pārstāvjiem  jāievēro
saskaņā ar valsts tiesību aktiem, atbilstošos apstākļos neliedz viņiem ziņot kompetentajām
organizācijām vai iestādēm, ja tiem ir pamatots iemesls uzskatīt, ka ir izdarīts tāds smags
vardarbības  akts,  uz  kuru  attiecas  šī  Konvencija,  vai  ka  ir  gaidāmi  atkārtoti  smagi
vardarbības akti.
12
V nodaļa - Materiālās tiesības
        29 pants -  Civillietas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  vardarbības  upurus  nodrošinātu  ar  atbilstošiem civiltiesiskās  aizsardzības  līdzekļiem
pret vardarbības izdarītāju.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai saskaņā ar vispārējiem starptautisko tiesību principiem vardarbības upurus nodrošinātu
ar  atbilstošiem  civiltiesiskās  aizsardzības  līdzekļiem  pret  valsts  iestādēm,  kuras  nav
pildījušas  savu  pienākumu  veikt  vajadzīgos  preventīvos  vai  aizsardzības  pasākumus
saskaņā ar savām pilnvarām.
        30. pants -  Kompensācija
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka vardarbības upuriem ir tiesības prasīt kompensāciju no vardarbības
izdarītājiem par jebkuru no šajā Konvencijā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
2    Valsts piešķir atbilstošu kompensāciju visiem, kuriem nodarīti smagi miesas bojājumi vai
radīti veselības traucējumi, tādā apmērā, ko nesedz kaitējuma atlīdzība, kura saņemta no
citiem avotiem, piemēram, no vardarbības izdarītāja, apdrošinātāja vai valsts finansētiem
medicīniskās un sociālās palīdzības dienestiem. Minētais neliedz Konvencijas dalībvalstīm
regresa kārtībā prasīt samaksāto kompensāciju no vardarbības izdarītāja ar nosacījumu, ka
tiek pienācīgi ievērota vardarbības upura drošība.
3    Pasākumi,  kas  veikti  atbilstoši  2 punktam,  nodrošina  to,  ka  kompensācija  tiek  piešķirta
saprātīgā termiņā.
        31 pants - Aizgādība, saskarsmes tiesības un drošība
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka, lemjot par bērnu aizgādību un saskarsmes tiesībām, tiktu ņemti vērā
vardarbības gadījumi, uz kuriem attiecas šī Konvencija.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  nodrošinātu  to,  ka,  izmantojot  saskarsmes  tiesības  un  aizgādības  tiesības,  netiek
apdraudētas vardarbības upura vai bērnu tiesības un drošība.
        32 pants - Piespiedu laulību civiltiesiskās sekas
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu iespēju apstrīdēt, anulēt vai šķirt piespiedu laulības, neuzliekot vardarbības
upurim pārmērīgu finansiālu vai administratīvu slogu.
        33 pants - Psiholoģiskā vardarbība
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  nodrošinātu  to,  ka  par  krimināli  sodāmu  tiek  atzīta  tīša  rīcība,  ar  kuru,  izmantojot
piespiešanu vai draudus, nopietni kaitē personas psiholoģiskajai integritātei.
13
        34 pants - Vajāšana
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmu tiek atzīta tāda tīša rīcība, kad pret citu personu
vairākkārt tiek vērsti draudi, kas liek šai personai baidīties par savu drošību.
        35 pants - Fiziskā vardarbība
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmiem tiek atzīti tīši fiziskās vardarbības akti, kuri vērsti pret citu personu.
        36 pants - Seksuālā vardarbība, tostarp izvarošana
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmām tiek atzītas šādas tīši veiktas darbības:
a  vagināla, anāla vai orāla seksuāla penetrācija citas personas ķermenī, kas notiek bez šīs
personas piekrišanas, izmantojot jebkuru ķermeņa daļu vai priekšmetu;
b  cita veida seksuālas darbības ar personu, kas notiek bez šīs personas piekrišanas;
c  citas personas piespiešana veikt seksuālas darbības ar trešo personu bez šīs pēdējās
minētās personas piekrišanas.
2    Piekrišanai  jābūt  brīvprātīgai,  paužot  personas  brīvu  gribu,  ko  novērtē  atbilstoši
konkrētajiem apstākļiem.
3    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka 1 punkta noteikumi attiecas arī uz aktiem, kuri izdarīti ar bijušo vai
esošo laulāto vai partneri, kā to nosaka valsts tiesību akti.
        37 pants - Piespiedu laulības
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus
un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmu tiek at
zīta pieaugušā vai bērna tīša piespiešana noslēgt laulību.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  nodrošinātu  to,  ka  par  krimināli  sodāmu  tiek  atzīta  pieaugušā  vai  bērna  tīša
aizvilināšana no tās Konvencijas dalībvalsts vai valsts teritorijas, kurā tas dzīvo, uz citas
Konvencijas dalībvalsts vai valsts teritoriju, lai piespiestu šo pieaugušo vai bērnu noslēgt
laulību.
        38 pants - Sieviešu dzimumorgānu kropļošana Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmām tiek a
tzītas šādas tīši veiktas darbības:
a  sieviešu labia majora
,
labia minora vai clitoris pilnīga vai daļēja izgriešana, infibulācija vai citāda kropļošana;
b  sievietes piespiešana vai atvešana, lai veiktu jebkuru no a) punktā minētajām darbībām;
14
c  meitenes  pamudināšana,  piespiešana  vai  atvešana, lai  veiktu  jebkuru  no  a) punktā
minētajām darbībām.
        39 pants-  Piespiedu aborts un piespiedu sterilizācija
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmām tiek atzītas šādas tīši veiktas darbības:
a  aborta izdarīšana sievietei, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana;
b  tādas ķirurģiskas iejaukšanās izdarīšana, kuras mērķis vai sekas ir sievietes dabisko
reproduktīvo spēju pārtraukšana, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana
vai viņa neizprot šo procedūru.
        40. pants - Seksuāla uzmākšanās
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla,
neverbāla  vai  fiziska  seksuālā  uzvedība,  kuras  mērķis  vai  sekas  ir  cilvēka  cieņas
aizskaršana,  īpaši  tad,  ja  tiek  radīta  iebiedējoša,  naidīga,  pazemojoša,  apkaunojoša  vai
uzbrūkoša vide.
        41 pants - Palīdzība vai atbalstīšana un mēģinājums
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  atzītu  par  noziedzīgu  nodarījumu  tīšu  palīdzību  vai  atbalstīšanu  tādu  noziedzīgu
nodarījumu izdarīšanā, kuri noteikti šīs Konvencijas 33, 34, 35, 36, 37 pantā, 38 panta a)
punktā un 39 pantā.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  atzītu  par  noziedzīgiem  nodarījumiem  tīšus  mēģinājumus  izdarīt  noziedzīgos
nodarījumus, kuri noteikti šīs Konvencijas 35, 36, 37 pantā, 38 panta a) punktā un 39 pantā.
        42 pants - Nepieņemams noziegumu attaisnojums, to starp tādu noziegumu attaisnojums,
                 kas izdarīti, aizstāvot tā saukto „godu”
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka kriminālprocesos, kuri ierosināti pēc jebkura tāda vardarbības akta
izdarīšanas, uz ko attiecas šī Konvencija, par attaisnojumu šādu  aktu izdarīšanai netiek
uzskatīta kultūra, paražas, reliģija, tradīcijas vai tā sauktais „gods”. Minētais jo īpaši attiecas
uz  apgalvojumiem,  ka  vardarbības  upuris  ir  pārkāpis  kultūras,  reliģijas,  sociālās  vai
tradicionālās normas vai paražas attiecībā uz pienācīgu uzvedību.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  nodrošinātu  to,  ka  tad,  ja  kāda  persona  uzkūda bērnu  izdarīt  kādu  no  1 punktā
minētajiem aktiem, tas nemazina šīs personas kriminālatbildību par izdarītajiem aktiem.
        43 pants - Noziedzīgu nodarījumu attiecināšana
Noziedzīgie nodarījumi, kas noteikti šajā Konvencijā, ir noziedzīgi nodarījumi neatkarīgi no
tā, kādas ir vardarbības upura un vardarbības izdarītāja attiecības.
15
        44 pants - Jurisdikcija
1    Ikviena  Konvencijas dalībvalsts pieņem  normatīvos aktus un  veic citus pasākumus, kas
vajadzīgi,  lai  noteiktu  savu  jurisdikciju  attiecībā  uz  visiem  šajā  Konvencijā  noteiktajiem
noziedzīgajiem nodarījumiem, ja šie noziedzīgie nodarījumi izdarīti:
a   tās teritorijā vai
b  uz kuģa, kura karoga valsts tā ir, vai
c   uz gaisa kuģa, kas reģistrēts saskaņā ar tās tiesību aktiem, vai
d  tad, ja to izdarījis tās pilsonis, vai
e   tad, ja to izdarījusi persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir tās teritorijā.
2    Konvencijas dalībvalstis cenšas pieņemt normatīvos aktus un veikt citus pasākumus, kas
vajadzīgi,  lai  noteiktu  savu  jurisdikciju  attiecībā  uz  jebkuru  šajā  Konvencijā  noteikto
noziedzīgo nodarījumu, ja šis noziedzīgais nodarījums izdarīts pret kādu šīs Konvencijas
dalībvalsts  pilsoni  vai  personu,  kuras  pastāvīgā  dzīvesvieta  ir  Konvencijas  dalībvalsts
teritorijā.
3    Lai veiktu kriminālvajāšanu par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas noteikti šīs Konvencijas
36,  37,  38  un  39 pantā,  Konvencijas  dalībvalstis  pieņem  normatīvos  aktus  un  veic  citus
pasākumus, kuri vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka Konvencijas dalībvalstu jurisdikcija nav atkarīga no tā, vai šie nodarījumi atzīti par krimināli sodāmiem teritorijā, kurā tie izdarīti.
4    Lai veiktu kriminālvajāšanu par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas noteikti šīs Konvencijas
36,  37,  38  un  39 pantā,  Konvencijas  dalībvalstis  pieņem  normatīvos  aktus  un  veic  citus
pasākumus,  kas  vajadzīgi,  lai  nodrošinātu  to,  ka  Konvencijas  dalībvalstu  jurisdikcija
attiecībā  uz  1 punkta  d)  un  e) apakšpunktu  nav  atkarīga  no  nosacījuma,  ka
kriminālvajāšanu var veikt tikai tad, ja saņemts vardarbības upura ziņojums vai noziedzīgā
nodarījuma izdarīšanas vietas valsts sniegusi informāciju.
5    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  noteiktu  savu  jurisdikciju  attiecībā  uz  šajā  Konvencijā  minētajiem  noziedzīgajiem
nodarījumiem  tādos  gadījumos,  kad  iespējamais  vardarbības  izdarītājs  atrodas  šo
Konvencijas  dalībvalstu  teritorijā  un  kad  viņu  nevar  izdot  citai  Konvencijas  dalībvalstij
vienīgi viņa pilsonības dēļ.
6    Ja iespējamais noziedzīgais nodarījums, kas noteikts šajā Konvencijā, ir vairāku Konvencijas
dalībvalstu  jurisdikcijā,  tad  iesaistītās  Konvencijas  dalībvalstis  attiecīgos  gadījumos
savstarpēji apspriežas, lai noteiktu vispiemērotāko jurisdikciju kriminālvajāšanas veikšanai.
7    Neskarot  starptautisko  tiesību  vispārējos  noteikumus,  šī  Konvencija  pieļauj  ikvienu
kriminālo jurisdikciju, ko īsteno Konvencijas dalībvalsts saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
        45 pants - Sods un pasākumi
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  nodrošinātu  to,  ka  par  šajā  Konvencijā  noteiktajiem  nodarījumiem,  ņemot  vērā  to
smagumu,  tiek  piemērots  efektīvs,  samērīgs  un  preventīvs  sods.  Šāds  sods  attiecīgos
gadījumos var būt brīvības atņemšana, kas var būt pamats izdošanai.
16
2    Konvencijas dalībvalstis attiecībā uz vardarbības izdarītāju var veikt arī citus pasākumus,
piemēram:
–   uzraudzīt vai kontrolēt notiesātās personas;
–  atņemt  vecāku  tiesības,  ja  citādi  nav  iespējams  garantēt  bērna  intereses,  tostarp,
iespējams, vardarbības upura drošību.
        46 pants - Atbildību pastiprinoši apstākļi
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai turpmāk minētie apstākļi, ja vien tie neveido izdarītā noziedzīgā nodarījuma sastāvu,
saskaņā  ar  valsts  tiesību  aktu  attiecīgajiem  noteikumiem  tiktu  uzskatīti  par  atbildību
pastiprinošiem apstākļiem, nosakot sodu par šajā Konvencijā minētajiem nodarījumiem:
a  noziedzīgais nodarījums izdarīts pret bijušo vai esošo laulāto vai partneri, kā to nosaka
valsts tiesību akti, to izdarījis ģimenes loceklis,
 persona, kas dzīvo kopā ar vardarbības upuri, vai persona, kura ļaunprātīgi izmantojusi sa
vu varu;
b  noziedzīgais nodarījums vai līdzīgi nodarījumi izdarīti atkārtoti;
c  noziedzīgais nodarījums izdarīts pret personu, kura ir neaizsargāta īpašu apstākļu dēļ;
d  noziedzīgais nodarījums izdarīts pret bērnu vai tā klātbūtnē;
e  noziedzīgo nodarījumu izdarījušas divas vai vairākas personas kopā;
f   pirms vai noziedzīgā nodarījuma laikā notikusi ārkārtīgi smaga vardarbība;
g  noziedzīgais nodarījums izdarīts, izmantojot ieroci vai draudot to izmantot;
h  noziedzīgā nodarījuma dēļ vardarbības upuris cietis no smaga fiziska vai psiholoģiska
kaitējuma;
i   vardarbības izdarītājs agrāk bijis notiesāts par līdzīgiem noziedzīgiem nodarījumiem.
        47 pants - Citas Konvencijas dalībvalsts piespriests sods
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu iespēju, nosakot sodu, ņemt vērā citas Konvencijas dalībvalsts piespriesto
sodu par šajā Konvencijā noteiktajiem nodarījumiem.
        48 pants - Obligātu alternatīvu strīdu izšķiršanas procesu vai notiesāšanas veidu                  aizliegums
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  attiecībā  uz  jebkādu  vardarbību,  uz  kuru  attiecas  šī  Konvencija,  aizliegtu  obligātus
alternatīvus strīdu izšķiršanas procesus, tostarp mediāciju un samierināšanu.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka gadījumos, kad tiek piespriests naudas sods, pienācīgi tiek ņemta vērā
vardarbības izdarītāja spēja uzņemties finansiālās saistības pret vardarbības upuri.
17
VI nodaļa - Izmeklēšana, apsūdzība, procesuālās tiesības un aizsardzības pasākumi
        49 pants - Vispārējie pienākumi
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka izmeklēšana un tiesvedība attiecībā uz jebkādu vardarbību, uz kuru
attiecas šī Konvencija, notiktu bez nepamatotas vilcināšanās, tomēr visos kriminālprocesa
posmos ievērojot vardarbības upura tiesības.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai saskaņā ar cilvēktiesību pamatprincipiem un ņemot vērā izpratni atkarībā no dzimuma
par  vardarbību,  nodrošinātu  šajā  Konvencijā  noteikto  noziedzīgo  nodarījumu  efektīvu
izmeklēšanu un apsūdzību par tiem.
        50. pants - Tūlītēja reakcija, novēršana un aizsardzība
1   Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka atbildīgās tiesībaizsardzības institūcijas nekavējoties pienācīgi reaģē
uz  jebkādu  vardarbību,  uz  kuru  attiecas  šī  Konvencija,  sniedzot  vardarbības  upuriem
atbilstošu un tūlītēju aizsardzību.
2   Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka atbildīgās tiesībaizsardzības institūcijas nekavējoties pienācīgi novērš
jebkādu  vardarbību,  uz  kuru  attiecas  šī  Konvencija,  un  aizsargā  pret  šādu  vardarbību,
tostarp, izmantojot preventīvus operatīvos pasākumus un vācot pierādījumus.
        51 pants - Riska novērtēšana un riska vadība 1   Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka visas attiecīgās iestādes no
vērtē mirstības risku, situācijas nopietnību un atkārtotas vardarbības risku, lai vadītu šo risk
u un vajadzības gadījumā nodrošinātu saskaņotu drošību un atbalstu.
2   Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  nodrošinātu  to,  ka,  veicot  1 punktā  minēto  novērtējumu,  visos  izmeklēšanas  un
aizsardzības  pasākumu  piemērošanas  posmos  pienācīgi  tiek  ņemts  vērā  fakts,  ka
vardarbības  izdarītājiem,  kas  izdarījuši  kādu  no  tādas  vardarbības  aktiem,  uz  kuriem
attiecas šī Konvencija, pieder vai ir pieejami šaujamieroči.
        52 pants - Ārkārtas aizliegums tuvoties tūlīt pēc vardarbības akta  
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka kompetentajām iestādēm tiek piešķirtas pilnvaras tieša apdraudējuma
gadījumā likt vardarbības ģimenē izdarītājam uz pietiekami ilgu laiku atstāt vardarbības
upura  vai  apdraudētās  personas  dzīvesvietu  un  aizliegt  vardarbības  izdarītājam  ieiet
vardarbības  upura  vai  apdraudētās  personas  dzīvesvietā  vai  sazināties  ar  to.  Pieņemot
normatīvos  aktus  un  veicot  pasākumus  saskaņā  ar  šo pantu,  priekšroka  tiek  dota
vardarbības upuru un apdraudēto personu drošībai.
        53 pants - Ierobežojoši rīkojumi vai aizsardzības rīkojumi
18
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka visiem tādas vardarbības upuriem, uz kuru attiecas šī Konvencija, ir
pieejami atbilstoši ierobežojoši rīkojumi vai aizsardzības rīkojumi.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka 1 punktā minētie ierobežojošie rīkojumi vai aizsardzības rīkojumi:
–    ir  izmantojami  tūlītējai  aizsardzībai  un  neuzliek  vardarbības  upurim  pārmērīgu
finansiālu vai administratīvu slogu;
–  tiek izdoti uz noteiktu periodu vai līdz to grozīšanai vai atcelšanai;
–  vajadzības gadījumā tiek izdoti ex parte un stājas spēkā uzreiz;
–  ir izmantojami neatkarīgi no citiem tiesas procesiem vai papildus tiem;
–  tos atļauts iesniegt tiesas procesā, kas notiek pēc to izdošanas.
3    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  nodrošinātu  to,  ka  gadījumos,  kad  tiek  pārkāpti  atbilstoši  1 punktam  izdotie
ierobežojošie  rīkojumi  vai  aizsardzības  rīkojumi,  tiek  piemēroti  efektīvi, samērīgi  un
preventīvi kriminālsodi vai citas tiesiskas sankcijas.
        54 pants - Izmeklēšana un liecības
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  nodrošinātu  to,  ka  visos  civilprocesos  un  kriminālprocesos  liecības  saistībā  ar
vardarbības  upura  seksuālo  pagātni  un  uzvedību  ir  pieņemamas  vienīgi  tad,  ja  tās  ir
svarīgas un vajadzīgas.
        55 pants -
Ex parte un ex officio tiesvedība
1    Konvencijas  dalībvalstis  nodrošina  to,  ka  to  noziedzīgo  nodarījumu  izmeklēšana,  kas
konstatēti saskaņā ar šīs Konvencijas 35, 36, 37, 3
8 un 39 pantu, un apsūdzība par tiem nav atkarīga vienīgi no vardarbības upura iesniegtā pie
teikuma vai sūdzības gadījumos, kad nodarījums pilnīgi vai daļēji izdarīts Konvencijas
dalībvalsts teritorijā, un ka tiesvedību var turpināt pat tad, ja vardarbības upuris atsaucis sa
vu liecību vai sūdzību.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  saskaņā  ar  savos  valsts  tiesību  aktos  paredzētajiem  noteikumiem  valsts  un
nevalstiskajām  organizācijām  un  konsultantiem  vardarbības  ģimenē  jautājumos
nodrošinātu  iespēju  pēc  vardarbības  upuru  lūguma  tiem  palīdzēt  un/vai  tos  atbalstīt
izmeklēšanas un tiesvedības laikā attiecībā uz nodarījumiem, kuri noteikti šajā Konvencijā.
        56 pants - Aizsardzības pasākumi
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  visos  izmeklēšanas  un  tiesvedības  posmos  aizsargātu  vardarbības  upuru  tiesības  un
intereses, tostarp īpašās vajadzības, kādas tiem ir liecinieku statusā:
a  nodrošinot  to,  lai  viņi,  kā  arī  viņu  ģimenes  locekļi  un  liecinieki  būtu  pasargāti  no
iebiedēšanas, atriebības un tā, ka tie atkārtoti kļūst par upuri;
20
VII nodaļa - Migrācija un patvērums
        59 pants - Uzturēšanās statuss
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  nodrošinātu  to,  ka  vardarbības  upuriem,  kuru  uzturēšanās  statuss  ir  atkarīgs  no
uzturēšanās statusa, kāds ir viņa laulātajam vai partnerim, kā to nosaka valsts tiesību akti,
gadījumos, kad tiek šķirta viņu laulība vai izbeigtas gfjfjfjfjffjfjfj
īga uzturēšanās atļauja neatkarīgi no laulības vai partnerattiecību ilguma. Noteikumus, k
as attiecas uz patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un derīguma termiņu, paredz va
lsts tiesību akti.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu vardarbības upuriem iespēju panākt to izraidīšanas procesu pārtraukšanu,
kuri uzsākti saistībā ar uzturēšanās statusu, kas atkarīgs no uzturēšanās statusa, kāds ir viņa
laulātajam vai partnerim, kā to nosaka valsts tiesību akti, lai viņi varētu lūgt patstāvīgu
uzturēšanās atļauju.
3    Konvencijas  dalībvalstis  izsniedz  atjaunojamu  uzturēšanās  atļauju  vardarbības  upuriem
vienā no diviem minētajiem gadījumiem vai abos minē
tajos gadījumos:
a  ja kompetentā iestāde uzskata, ka viņiem jāpaliek
 viņu stāvokļa dēļ;
b  ja kompetentā iestāde  uzskata, ka  viņiem jāpaliek
, lai sadarbotos ar kompetentajām
iestādēm izmeklēšanas vai kriminālprocesa laikā.
4    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus
un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai piespiedu laulību upuriem, kuri aizvesti uz cit
u valsti, lai tur noslēgtu laulību, un kuri
tāpēc zaudējuši savu uzturēšanās statusu savas past
āvīgās dzīvesvietas valstī, nodrošinātu
iespēju atgūt šo statusu.
        60. pants - Patvēruma pieteikumi ar dzimumu saist
ītas vardarbības dēļ
1    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus
un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka ar dzimumu saistīta vardarbī
ba pret sievietēm tiek atzīta par vajāšanu
1951 gada Konvencijas par bēgļa statusu 1 panta A p
unkta 2) apakšpunkta izpratnē un par
būtisku kaitējumu, kas ir pamats papildu aizsardzīb
ai.
2    Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, ka, interp
retējot ikvienu Konvencijā minēto pamatu,
tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips un ka t
ad, ja tiek konstatēts, ka pastāv bažas par
vajāšanu  viena  vai  vairāku  pamatu  dēļ,  pieteikuma  i
esniedzējam  piešķir  bēgļa  statusu
saskaņā ar attiecīgajiem spēkā esošajiem tiesību ak
tiem.
3    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus
un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai  izveidotu  dzimumu  līdztiesības  principam  atbils
tošas  reģistrācijas  procedūras  un
atbalsta pakalpojumus patvēruma meklētājiem, kā arī
 dzimumu līdztiesības vadlīnijas un
dzimumu  līdztiesības  principam  atbilstošas  patvērum
a  piešķiršanas  procedūras,  tostarp
attiecībā  uz  bēgļa  statusa  konstatēšanu  un  pieteiku
miem  starptautiskas  aizsardzības
nodrošināšanai.
21
        61 pants - Neizraidīšana
1   Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus
un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai ievērotu neizraidīšanas principu saskaņā ar spē
kā esošajām saistībām, kuras noteiktas
starptautisko tiesību aktos.
2.
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un
 veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka upuri, kuri cietuši no varda
rbības pret sievietēm un kuriem vajadzīga
aizsardzība, neatkarīgi no viņu statusa vai uzturēš
anās nekādos apstākļos netiek izraidīti uz
valsti, kur būtu apdraudēta viņu dzīvība vai kur vi
ņi varētu tikt spīdzināti vai pret viņiem
izturētos necilvēcīgi vai pazemojoši, vai viņi varē
tu tikt sodīti.
VIII nodaļa. Starptautiskā sadarbība
        62 pants - Vispārējie principi
1    Konvencijas dalībvalstis saskaņā ar šīs Konvencij
as noteikumiem un piemērojot attiecīgos
starptautiskos un reģionālos tiesību aktus par sada
rbību civillietās un krimināllietās, un par
šiem pasākumiem vienojoties atbilstoši vienveidīgie
m vai savstarpējiem tiesību aktiem un
valsts tiesību aktiem, cik vien iespējams plaši sad
arbojas, lai:
a  novērstu  un  apkarotu  jebkādu  vardarbību,  uz  kuru
attiecas  šī  Konvencija,  un  celtu
apsūdzību par šādu vardarbību;
b  aizsargātu vardarbības upurus un sniegtu tiem pal
īdzību;
c  veiktu izmeklēšanu un vestu tiesvedību par nozied
zīgajiem nodarījumiem, kas noteikti
šajā Konvencijā;
d  izpildītu  attiecīgos  Konvencijas  dalībvalstu  ties
u  iestāžu  pasludinātos  spriedumus
civillietās un krimināllietās, tostarp aizsardzības
 rīkojumus.
2    Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus
un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi,
lai nodrošinātu to, ka vardarbības upuri, kuri ciet
uši no noziedzīgajiem nodarījumiem, kas
noteikti šajā Konvencijā un izdarīti tās Konvencija
s dalībvalsts teritorijā, kurā vardarbības
upuris nedzīvo, var iesniegt sūdzību savas dzīvesvi
etas valsts kompetentajām iestādēm.
3    Ja Konvencijas dalībvalsts, kas sniedz savstarpēj
u tiesisko palīdzību citas šīs Konvencijas
dalībvalsts krimināllietās un izpilda izraidīšanas
rīkojumus vai tādus spriedumus civillietās
vai krimināllietās, ko pieņēmusi cita šīs Konvencij
as dalībvalsts, ar nosacījumu, ka starp šīm
abām  Konvencijas  dalībvalstīm  ir  noslēgts  līgums,  s
aņem  šādas  juridiskās  sadarbības
lūgumu no Konvencijas dalībvalsts, ar kuru tā nav n
oslēgusi šādu līgumu, tā var uzskatīt šo
Konvenciju  par  tiesisku  pamatu  savstarpējas  tiesisk
ās  palīdzības  sniegšanai  citas  šīs
Konvencijas  dalībvalstis  krimināllietās  un  tādu  izr
aidīšanas  rīkojumu  vai  spriedumu
civillietās vai krimināllietās izpildīšanai, kurus
pieņēmusi cita šīs Konvencijas dalībvalsts
attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuri noteik
ti šajā Konvencijā.
4    Konvencijas  dalībvalstis  attiecīgos  gadījumos  cen
šas  vardarbības  pret  sievietēm  un
vardarbības  ģimenē  novēršanu  un  apkarošanu  integrēt
  palīdzības  programmās,  kas
paredzētas  trešo  valstu  attīstības  veicināšanai,  to
starp  noslēdzot  divpusējus  un
daudzpusējus nolīgumus ar trešām valstīm, lai veici
nātu vardarbības upuru aizsardzību
saskaņā ar 18 panta 5 punktu.
22
        63 pants - Pasākumi, kas attiecas uz apdraudētajā
m personām
Ja kādai Konvencijas dalībvalstij saskaņā ar tās rī
cībā esošo informāciju ir pamatots iemesls
uzskatīt, ka pastāv tūlītējs risks personai kādas c
itas Konvencijas dalībvalsts teritorijā tikt
pakļautai jebkādiem vardarbības aktiem, kuri minēti
 šīs Konvencijas 36, 37, 38 un 39 pantā,
tad Konvencijas dalībvalsts, kurai ir šī informācij
a, tiek mudināta to uzreiz nodot minētajai
citai  Konvencijas  dalībvalstij,  lai  tā  varētu  veikt
  atbilstošus  aizsardzības  pasākumus.
Vajadzības  gadījumā  šī  informācija  ietver  ziņas  par
  spēkā  esošajiem  aizsardzības
noteikumiem attiecībā uz apdraudēto personu.
        64 pants - Informācija
1    Konvencijas dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu,
Konvencijas dalībvalstij, kas pieprasījumu
iesniegusi,  nekavējoties  paziņo  par  to,  kāds  ir  sas
kaņā  ar  šo  nodaļu  veiktās  darbības
iznākums.  Konvencijas  dalībvalsts,  kas  ir  saņēmusi
pieprasījumu,nekavējoties  informē
Konvencijas dalībvalsti, kas pieprasījumu iesniegus
i, par visiem apstākļiem, kuru dēļ nav
iespējams veikt prasīto darbību vai tās izpilde, ie
spējams, būtiski kavēsies.
2    Konvencijas  dalībvalsts  atbilstoši  saviem  valsts
tiesību  aktiem  un  bez  iepriekšēja
pieprasījuma var nosūtīt citai Konvencijas dalībval
stij informāciju, kas iegūta saistībā ar
pašas veikto izmeklēšanu, ja tā uzskata, ka šādas i
nformācijas atklāšana varētu palīdzēt
Konvencijas dalībvalstij, kas minēto informāciju sa
ņem, novērst noziedzīgus nodarījumus,
kuri noteikti šajā Konvencijā, vai uzsākt vai veikt
 izmeklēšanu vai tiesvedību par šādiem
noziedzīgiem nodarījumiem vai ka tās dēļ minētā Kon
vencijas dalībvalsts saskaņā ar šo
nodaļu varētu iesniegt sadarbības lūgumu.
3    Konvencijas  dalībvalsts,  kas  saņem  jebkādu  inform
āciju  saskaņā  ar  2 punktu,  nodod  šo
informāciju  savām  kompetentajām  iestādēm,  lai  tās  a
ttiecīgā  gadījumā  varētu  uzsākt
tiesvedību vai ņemt vērā šo informāciju attiecīgajo
s civilprocesos vai kriminālprocesos.
        65 pants - Datu aizsardzība
Personas  datus  glabā  un  izmanto  atbilstoši  saistībā
m,  kuras  Konvencijas  dalībvalstis
uzņēmušās  saskaņā  ar  Konvenciju  par  personu  aizsard
zību  attiecībā  uz  personas  datu
automātisko apstrādi (ELS Nr. 108).
IX nodaļa. Uzraudzības mehānisms
        66 pants - Ekspertu grupa vardarbības pret sievie
tēm un vardarbības ģimenē novēršanai
1    Ekspertu grupa vardarbības pret sievietēm un vard
arbības ģimenē novēršanai (turpmāk
tekstā – „
GREVIO
”) uzrauga, kā Konvencijas dalībvalstis īsteno šo K
onvenciju.
2
GREVIO
 sastāvā ir vismaz 10 locekļi un ne vairāk kā 15 lo
cekļi, un šo grupu veido, ņemot
vērā dzimumu līdzsvaru un ģeogrāfisko līdzsvaru, kā
 arī daudznozaru kompetenci. Tās
locekļus ievēl Konvencijas dalībvalstu izveidota ko
miteja no kandidātiem, kurus izvirzījušas
Konvencijas dalībvalstis un kuri ir šo valstu pilso
ņi, un kuru pilnvaru laiks ir četri gadi, un
kurus var atkārtoti ievēlēt vienu reizi.
3    Pirmo reizi 10 locekļus ievēl viena gada laikā pē
c šīs Konvencijas stāšanās spēkā. Piecus
papildu locekļus ievēl pēc 25 ratifikācijas vai pie
vienošanās.
23
4
GREVIO
 locekļus ievēl, ievērojot šādus principus:
a  tos izvēlas saskaņā ar pārredzamu procedūru no pe
rsonām, kam ir augsta morālā stāja,
kam ir atzīta kompetence šādās jomās – cilvēktiesīb
as, dzimumu līdztiesība, vardarbība
pret sievietēm un vardarbība ģimenē, palīdzība vard
arbības upuriem un to aizsardzība
– vai kas pierādījušas savu profesionālo pieredzi j
omās, uz kurām attiecas šī Konvencija;
b  no vienas un tās pašas valsts pilsoņiem izvēlas t
ikai vienu
GREVIO
 locekli;
c  viņi pārstāv galvenās tiesību sistēmas;
d  viņi  pārstāv  attiecīgās  atbildīgās  personas  un  in
stitūcijas,  kas  nodarbojas  ar
jautājumiem, kuri saistīti ar vardarbību pret sievi
etēm un vardarbību ģimenē;
e  viņi rīkojas atbilstoši savām individuālajām spēj
ām un ir neatkarīgi un objektīvi, veicot
savas funkcijas, un efektīvi pilda savus pienākumus
.
5
GREVIO
  locekļu  ievēlēšanas  kārtību  nosaka  Eiropas  Padomes
  Ministru  komiteja,
apspriedusies ar Konvencijas dalībvalstīm un saņēmu
si Konvencijas dalībvalstu vienprātīgu
piekrišanu, sešu mēnešu laikā pēc šīs Konvencijas s
pēkā stāšanās.
6
GREVIO
 pieņem savu reglamentu.
7
GREVIO
  locekļiem  un  to  delegāciju  locekļiem,  kuras  dodas
valsts  vizītēs,  kā  noteikts
68 panta 9 un 14 punktā, ir šīs Konvencijas pieliku
mā noteiktās privilēģijas un imunitāte.
        67 pants - Konvencijas dalībvalstu komiteja
1    Konvencijas dalībvalstu komitejā ir šīs Konvencij
as dalībvalstu pārstāvji.
2    Konvencijas  dalībvalstu  komiteju  sasauc  Eiropas  P
adomes  ģenerālsekretārs.  Tās  pirmā
sanāksme notiek gada laikā pēc šīs Konvencijas spēk
ā stāšanās, un tās mērķis ir ievēlēt
GREVIO
 locekļus. Pēc tam sanāksmes notiek pēc vienas treš
daļas Konvencijas dalībvalstu,
Konvencijas dalībvalstu komitejas priekšsēdētāja va
i ģenerālsekretāra lūguma.
3    Konvencijas dalībvalstu komiteja pieņem savu regl
amentu.
        68 pants - Procedūra
1    Pamatojoties  uz
GREVIO
  sagatavotu  anketu,  Konvencijas  dalībvalstis  iesnie
dz  Eiropas
Padomes ģenerālsekretāram ziņojumu par normatīvajie
m aktiem un citiem pasākumiem šīs
Konvencijas noteikumu īstenošanai, lai to izskatītu
GREVIO
.
2
GREVIO
  izskata  šo  ziņojumu,  kas  iesniegts  saskaņā  ar  1 pu
nktu,  kopā  ar  attiecīgo
Konvencijas dalībvalstu pārstāvjiem.
3    Turpmākās  vērtēšanas  procedūras  iedala  posmos,  ku
ru  ilgumu  nosaka
GREVIO
.  Katra
posma sākumā
GREVIO
 izvēlas īpašus noteikumus, attiecībā uz kuriem jāv
eic vērtēšanas
procedūra, un izsūta anketu.
4
GREVIO
 nosaka atbilstošos līdzekļus šīs uzraudzības proce
dūras veikšanai. Tā var katram
vērtēšanas posmam izstrādāt anketu, ko izmanto par
pamatu, veicot vērtēšanas procedūru
attiecībā  uz  Konvencijas  dalībvalstu  veikto  Konvenc
ijas  īstenošanu.  Šī  anketa  paredzēta
24
visām Konvencijas dalībvalstīm. Konvencijas dalībva
lstis sniedz atbildes uz šo anketu, kā
arī uz citiem
GREVIO
 informācijas pieprasījumiem.
5
GREVIO
  var  saņemt  informāciju  par  šīs  Konvencijas  īstenoš
anu  no  nevalstiskajām
organizācijām  un  pilsoniskās  sabiedrības  organizāci
jām,  kā  arī  no  valstu  cilvēktiesību
aizsardzības institūcijām.
6
GREVIO
  pienācīgi  izvērtē  pašreizējo  informāciju,  kas  iegū
stama  no  citiem  reģionālo  un
starptautisko tiesību aktiem un organizācijām par j
omām, uz kurām attiecas šī Konvencija.
7    Izstrādājot  anketu  katram  vērtēšanas  posmam,
GREVIO
  pienācīgi  ņem  vērā  pašreizējos
Konvencijas  dalībvalstu  savāktos  datus  un  veikto  iz
pēti,  kā  noteikts  šīs  Konvencijas
11 pantā.
8
GREVIO
  var  saņemt  informāciju  par  Konvencijas  īstenošanu
no  Eiropas  Padomes
Cilvēktiesību  komisāra,  Parlamentārās  asamblejas  un
  Eiropas  Padomes  attiecīgajām
specializētajām  struktūrām,  kā  arī  struktūrām,  kas
izveidotas  saskaņā  ar  citiem
starptautisko tiesību aktiem. Šīm institūcijām iesn
iegtās sūdzības un to izskatīšanas rezultāti
tiks darīti pieejami
GREVIO
.
9
GREVIO
sadarbībā  ar  valstu  iestādēm  un  ar  neatkarīgu  valst
u  ekspertu  palīdzību  var
papildus organizēt vizītes uz attiecīgajām valstīm,
 ja iegūtā informācija ir nepietiekama, vai
14 punktā paredzētajos gadījumos.
10.
GREVIO
 sagatavo ziņojuma projektu, kurā ir analizēts, kā
tiek īstenoti vērtētie noteikumi,
un ietverti tās ieteikumi un priekšlikumi par to, k
ā attiecīgā Konvencijas dalībvalsts varētu
atrisināt  konstatētās  problēmas.  Ziņojuma  projektu
nodod  vērtētajai  Konvencijas
dalībvalstij, lai tā varētu sniegt komentārus. Izst
rādājot savu ziņojumu,
GREVIO
 ņem vērā
šos komentārus.
11   Pamatojoties  uz  visu  saņemto  informāciju  un  Konv
encijas  dalībvalstu  komentāriem,
GREVIO
 izstrādā savu ziņojumu un secinājumus par pasākumi
em, ko attiecīgā Konvencijas
dalībvalsts  veikusi,  lai  īstenotu  šo  Konvenciju.  Šo
  ziņojumu  un  secinājumus  nosūta
attiecīgajai  Konvencijas  dalībvalstij  un  Konvencija
s  dalībvalstu  komitejai.
GREVIO
ziņojumu  un  secinājumus  pēc  to  pieņemšanas  dara  pub
liski  pieejamus  līdz  ar  attiecīgo
Konvencijas dalībvalstu iespējamajiem komentāriem.
12   Neskarot 1–8 punktā minēto procedūru, Konvencija
s dalībvalstu komiteja, pamatojoties uz
GREVIO
  ziņojumu  un  secinājumiem,  var  pieņemt  konkrētajai
Konvencijas  dalībvalstij
domātus  ieteikumus,  kas  a) attiecas  uz  pasākumiem,
kuri  jāveic,  lai  īstenotu
GREVIO
secinājumus, vajadzības gadījumā nosakot termiņu, k
urā iesniedzama informācija par to
īstenošanu, un b) kas paredzēti, lai veicinātu sada
rbību ar šo Konvencijas dalībvalsti un
tādējādi pienācīgi īstenotu šo Konvenciju.
13   Ja
GREVIO
  saņem  uzticamu  informāciju,  kas  norāda,  ka  pastāv
problēmas,  kuras
nekavējoties jārisina, lai novērstu vai ierobežotu
nopietnu Konvencijas pārkāpumu apmēru
vai skaitu, tad tā var lūgt steidzami sniegt īpašu
ziņojumu par pasākumiem, kas veikti, lai
novērstu nopietnu, masveida vai pastāvīgu vardarbīb
u pret sievietēm.
14   Ņemot vērā informāciju, ko sniegusi attiecīgā Ko
nvencijas dalībvalsts, un jebkādu citu tai
pieejamu  uzticamu  informāciju,
GREVIO
  var  norīkot  vienu  vai  vairākus  no  saviem
locekļiem vadīt lietas apstākļu izpēti un steidzami
 ziņot par to
GREVIO
. Ja tam ir pamats un
25
tas tiek darīts ar Konvencijas dalībvalsts piekriša
nu, tad lietas apstākļu izpētes nolūkā var
tikt apmeklēta attiecīgās Konvencijas dalībvalsts t
eritorija.
15   Pēc  14 punktā  minētās  lietas  apstākļu  izpētes  re
zultātu  izskatīšanas
GREVIO
  nodod  šos
rezultātus kopā ar visiem komentāriem un ieteikumie
m attiecīgajai Konvencijas dalībvalstij
un attiecīgos gadījumos arī Konvencijas dalībvalstu
 komitejai un Eiropas Padomes Ministru
komitejai.
        69 pants - Vispārēji ieteikumi
Attiecīgos  gadījumos
GREVIO
  var  pieņemt  vispārējus  ieteikumus  par  šīs  Konvenci
jas
īstenošanu.
        70. pants - Parlamentu iesaistīšana uzraudzībā
1    Valstu parlamenti tiek aicināti piedalīties Konve
ncijas īstenošanas pasākumu uzraudzībā.
2    Konvencijas dalībvalstis iesniedz
GREVIO
 ziņojumus savu valstu parlamentiem.
3    Eiropas  Padomes  Parlamentārā  asambleja  tiek  aicin
āta  regulāri  izvērtēt  Konvencijas
īstenošanu.
X nodaļa. Saistība ar citiem starptautisko tiesību
aktiem
        71 pants - Saistība ar citiem starptautisko tiesī
bu aktiem
1    Šī  Konvencija  neskar  saistības,  kas  izriet  no  cit
iem  starptautisko  tiesību  aktiem,  kuru
dalībvalstis ir vai par tām kļūs šīs Konvencijas da
lībvalstis un kuros ir noteikumi par šajā
Konvencijā reglamentētajiem jautājumiem.
2    Šīs Konvencijas dalībvalstis cita ar citu var nos
lēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus
attiecībā uz šajā Konvencijā aplūkotajiem jautājumi
em, lai papildinātu vai pastiprinātu šīs
Konvencijas noteikumus vai atvieglotu tajā ietverto
 principu piemērošanu.
XI nodaļa. Konvencijas grozījumi
        72 pants - Grozījumi
1    Par ikvienu kādas Konvencijas dalībvalsts ierosin
ājumu veikt grozījumu šajā Konvencijā
jāziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kas savuk
ārt par to paziņo Eiropas Padomes
dalībvalstīm, ikvienam parakstītājam, ikvienai Konv
encijas dalībvalstij, Eiropas Savienībai,
ikvienai valstij, kura ir uzaicināta parakstīt šo K
onvenciju saskaņā ar 75 panta noteikumiem,
un  ikvienai  valstij,  kas  ir  uzaicināta  pievienoties
  šai  Konvencijai  saskaņā  ar  76 panta
noteikumiem.
2    Eiropas Padomes Ministru komiteja izvērtē ierosin
āto grozījumu un pēc apspriešanās ar
tām šīs Konvencijas dalībvalstīm, kas nav Eiropas P
adomes dalībvalstis, var pieņemt šo
grozījumu ar balsu vairākumu, kā to paredz Eiropas
Padomes statūtu 20. panta d) punkts.
3    Ikviena grozījuma teksts, ko pieņēmusi Ministru k
omiteja saskaņā ar 2 punktu, tiek nosūtīts
Konvencijas dalībvalstīm pieņemšanai.
26
4    Ikviens grozījums, kas pieņemts saskaņā ar 2 punk
tu, stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā
dienā,  kad  pagājis  viens  mēnesis  no  datuma,  kurā  vi
sas  Konvencijas  dalībvalstis  ir
ģenerālsekretāram paziņojušas par to, ka tās minēto
 grozījumu pieņem.
XII nodaļa. Noslēguma noteikumi
        73 pants - Konvencijas sekas
Šīs  Konvencijas  noteikumi  neskar  tos  valsts  tiesību
  aktus  un  saistošos  starptautiskos
instrumentus,  kuri  ir  spēkā  vai  var  stāties  spēkā  u
n  kuros  ir  vai  var  tikt  piešķirtas
labvēlīgākas  tiesības  personām,  lai  novērstu  un  apk
arotu  vardarbību  pret  sievietēm  un
vardarbību ģimenē.
        74 pants - Strīdu atrisināšana
1    Ja rodas kāds strīds par šīs Konvencijas noteikum
u piemērošanu vai interpretēšanu, tad
Konvencijas dalībvalstis vispirms cenšas to atrisin
āt ar sarunu, samierināšanas, arbitrāžas
vai jebkādu citu tādu mierīgu atrisināšanas paņēmie
nu palīdzību, par kuriem tās savstarpēji
vienojušās.
2    Eiropas  Padomes  Ministru  komiteja  var  noteikt  str
īda  atrisināšanas  procedūras,  kuras
Konvencijas dalībvalstis, ja tās piekrīt, var izman
tot strīdu atrisināšanai.
        75 pants - Parakstīšana un stāšanās spēkā
1    Šo Konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalīb
valstis, valstis, kas nav Eiropas Padomes
dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs Konvencijas i
zstrādāšanā, un Eiropas Savienība.
2    Šo  Konvenciju  var  ratificēt,  pieņemt  vai  apstipri
nāt.  Ratifikācijas,  pieņemšanas  vai
apstiprināšanas instrumentus deponē Eiropas Padomes
 ģenerālsekretāram.
3    Šī Konvencija stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā
dienā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši
no datuma, kurā 10 parakstītāji, tostarp vismaz ast
oņas Eiropas Padomes dalībvalstis, ir
izteikuši savu piekrišanu atzīt šo Konvenciju par s
aistošu saskaņā ar 2 punkta noteikumiem.
4    Attiecībā uz jebkuru citu 1 punktā minēto valsti
vai Eiropas Savienību, kas savu piekrišanu
atzīt šo Konvenciju par saistošu izsaka vēlāk, tā s
tājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā
pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši no datuma, kurā d
eponēts tās ratifikācijas, pieņemšanas
vai apstiprināšanas instruments.
        76 pants - Pievienošanās Konvencijai
1    Pēc  tam,  kad  šī  Konvencija  ir  stājusies  spēkā,  Ei
ropas  Padomes  Ministru  komiteja,
apspriedusies ar šīs Konvencijas dalībvalstīm un sa
ņēmusi to vienbalsīgu piekrišanu, var
uzaicināt  jebkuru  valsti,  kas  nav  Eiropas  Padomes  d
alībvalsts  un  kas  nav  piedalījusies
Konvencijas izstrādāšanā, pievienoties šai Konvenci
jai ar lēmumu, kuru pieņem ar balsu
vairākumu,  kā  tas  paredzēts  Eiropas  Padomes  statūtu
  20. panta  d) punktā,  un  ar
vienprātīgu lēmumu, ko pieņem Konvencijas dalībvals
tu pārstāvji Ministru komitejā.
2    Attiecībā uz jebkuru valsti, kas pievienojas, Kon
vencija stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā
dienā  pēc  tam,  kad  pagājuši  trīs  mēneši  no  datuma,
kurā  šī  valsts  savu  pievienošanās
instrumentu deponējusi Eiropas Padomes ģenerālsekre
tāram.
27
        77 pants - Teritoriālā piemērošana
1    Ikviena valsts vai Eiropas Savienība, parakstot š
o Konvenciju vai deponējot tās ratifikācijas,
pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanos tai
instrumentu, var noteikt teritoriju vai
teritorijas, kurās šī Konvencija ir piemērojama.
2    Vēlāk  ikviena  Konvencijas  dalībvalsts,  iesniedzot
  Eiropas  Padomes  ģenerālsekretāram
adresētu deklarāciju, var attiecināt Konvenciju uz
jebkuru citu teritoriju, kura norādīta šajā
deklarācijā  un  par  kuras  starptautiskajām  attiecībā
m  attiecīgā  Konvencijas  dalībvalsts  ir
atbildīga  vai  kuras  vārdā  ir  pilnvarota  uzņemties  s
aistības.  Attiecībā  uz  šādu  teritoriju
Konvencija stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā
 pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši no
datuma, kurā ģenerālsekretārs ir saņēmis minēto dek
larāciju.
3    Jebkuru deklarāciju, kas iesniegta saskaņā ar iep
riekšējiem diviem punktiem, attiecībā uz
jebkuru teritoriju, kura minēta šajā deklarācijā, v
ar atsaukt, iesniedzot Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram  adresētu  paziņojumu.  Deklarācijas
  atsaukums  stājas  spēkā  nākamā
mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad ir pagājuši trīs
mēneši no datuma, kurā ģenerālsekretārs
ir saņēmis minēto paziņojumu.
        78 pants - Atrunas
1    Attiecībā uz šīs Konvencijas noteikumiem nevar iz
darīt atrunas, izņemot 2 un 3 punktā
paredzētajos gadījumos.
2    Ikviena Eiropas Savienības dalībvalsts, parakstot
 šo Konvenciju vai deponējot ratifikācijas,
pieņemšanas,  apstiprināšanas  vai  pievienošanās  inst
rumentu,  Eiropas  Padomes
ģenerālsekretāram adresētā deklarācijā var paziņot,
 ka saglabā tiesības nepiemērot vai tikai
īpašos gadījumos vai apstākļos piemērot noteikumus,
 kurus paredz:
–  30. panta 2 punkts;
–  44 panta 1 punkta e) apakšpunkts, 3 un 4 punkts;
–  55 panta 1 punkts saistībā ar 35 pantu attiecībā
uz maznozīmīgiem pārkāpumiem;
–  58 pants saistībā ar 37, 38 un 39 pantu;
–  59 pants.
3    Ikviena valsts vai Eiropas Savienība, parakstot š
o Konvenciju vai deponējot ratifikācijas,
pieņemšanas,  apstiprināšanas  vai  pievienošanās  inst
rumentu,  Eiropas  Padomes
ģenerālsekretāram  adresētā  deklarācijā  var  paziņot,
  ka  tā  saglabā  tiesības  kriminālsodu
vietā paredzēt citus sodus par 33 un 34 pantā minēt
ajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
4    Ikviena Konvencijas dalībvalsts var pilnīgi vai d
aļēji atsaukt atrunu ar Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram  adresētu  deklarāciju.  Šī  deklarāc
ija  stājas  spēkā  dienā,  kad
ģenerālsekretārs to ir saņēmis.
ants - Atrunu spēkā esamība un pārskatīšana
1    Atrunas, kas minētas 78 panta 2 un 3 punktā, ir s
pēkā piecus gadus kopš dienas, kad šī
Konvencija stājusies spēkā attiecībā uz konkrēto Ko
nvencijas dalībvalsti. Taču šīs atrunas
var pagarināt uz tikpat ilgu termiņu.
2    Astoņpadsmit mēnešus pirms atrunas termiņa beigām
 Eiropas Padomes ģenerālsekretārs
paziņo attiecīgajai Konvencijas dalībvalstij par at
runas termiņa beigšanos. Ne vēlāk kā trīs
mēnešus  pirms  termiņa  beigām  Konvencijas  dalībvalst
s  paziņo  ģenerālsekretāram  par
atrunas paturēšanu spēkā, grozīšanu vai atsaukšanu.
    Ja attiecīgā Konvencijas dalībvalsts nav iesniegus
i paziņojumu, ģenerālsekretārs informē šo
Konvencijas dalībvalsti par to, ka tās atruna tiek
atzīta par automātiski pagarinātu uz sešus
mēnešus ilgu termiņu.
     Ja attiecīgā Konvencijas dalībvalsts nepaziņo par
 savu nodomu paturēt spēkā vai grozīt
savu atrunu līdz šā termiņa beigām, šī atruna zaudē
 spēku.
3    Ja Konvencijas dalībvalsts izdarījusi atrunu sask
aņā ar 78 panta 2 un 3 punktu, tad pirms tās
atjaunošanas vai pēc pieprasījuma minētā dalībvalst
s sniedz paskaidrojumu
GREVIO
 par
tās turpināšanās pamatojumu.
        80. pants - Denonsēšana
1    Ikviena  Konvencijas  dalībvalsts  jebkurā  laikā  var
  denonsēt  šo  Konvenciju,  iesniedzot
Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņoju
mu.
2    Šāda denonsēšana stājas spēkā nākamā mēneša pirma
jā dienā pēc tam, kad pagājuši trīs
mēneši no datuma, kurā ģenerālsekretārs saņēmis min
ēto paziņojumu.
        81 pants - Paziņošana
Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Pad
omes dalībvalstīm, valstīm, kas nav
Eiropas  Padomes  dalībvalstis,  bet  ir  piedalījušās  š
īs  Konvencijas  izstrādāšanā,  ikvienai
parakstītājai, ikvienai Konvencijas dalībvalstij, E
iropas Savienībai un ikvienai valstij, kura
uzaicināta pievienoties šai Konvencijai, par:
a  ikvienu parakstīšanu;
b  ikviena  ratifikācijas,  pieņemšanas,  apstiprināšan
as  vai  pievienošanās  instrumenta
deponēšanu;
c  ikvienu šīs Konvencijas spēkā stāšanās datumu sas
kaņā ar 75 un 76 pantu;
d  ikvienu grozījumu, kas pieņemts saskaņā ar 72 pan
tu, un datumu, kurā šis grozījums
stāsies spēkā;
e  ikvienas atrunas izdarīšanu un atrunas atsaukšanu
 saskaņā ar 78 pantu;
f   ikvienu denonsēšanu, kas veikta saskaņā ar 80. pa
nta noteikumiem;
g  jebkuru citu aktu, ziņojumu vai paziņojumu, kas a
ttiecas uz šo Konvenciju.
To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir pa
rakstījušas šo Konvenciju.
29
Konvencija parakstīta Stambulā 2011 gada 11 maijā a
ngļu un franču valodā, abi teksti ir
vienlīdz  autentiski,  vienā  eksemplārā,  un  tos  depon
ē  Eiropas  Padomes  arhīvā.  Eiropas
Padomes ģenerālsekretārs nosūta Konvencijas aplieci
nātās kopijas visām Eiropas Padomes
dalībvalstīm,  valstīm,  kas  nav  Eiropas  Padomes  dalī
bvalstis,  bet  ir  piedalījušās  šīs
Konvencijas  izstrādāšanā,  Eiropas  Savienībai  un  vis
ām  valstīm,  kuras  uzaicinātas
pievienoties šai Konvencijai.
30
Papildinājums. Privilēģijas un imunitāte (66 pants)
1    Šis papildinājums attiecas uz Konvencijas 66 pant
ā minētajiem
GREVIO
 locekļiem, kā arī
citiem  valstu  delegāciju  locekļiem.  Šajā  papildināj
umā  termins  „citi  valstu  delegāciju
locekļi”  attiecas  arī  uz  Konvencijas  68 panta  9 pun
ktā  minētajiem  neatkarīgajiem  valstu
ekspertiem  un  speciālistiem,  Eiropas  Padomes  person
ālu  un  Eiropas  Padomes
nodarbinātajiem tulkiem, kuri pavada
GREVIO
 ārvalstu vizītēs.
2
GREVIO
 locekļiem un citiem ārvalstu delegāciju locekļiem,
 pildot savas funkcijas saistībā ar
ārvalstu vizīšu sagatavošanu un norisi, kā arī to p
apildu pasākumiem un ceļojot saistībā ar
šo funkciju izpildi, ir šādas privilēģijas un imuni
tāte:
a    imunitāte  pret  aizturēšanu  vai  apcietināšanu  un  personiskās  bagāžas  konfiscēšanu  un
imunitāte pret jebkādiem tiesas procesiem, kuri saistīti ar visu, ko viņi teikuši, rakstījuši vai
darījuši, pildot savus darba pienākumus;
b    atbrīvojums  no  jebkādiem  pārvietošanās  brīvības  ierobežojumiem,  izceļojot  no  savas
dzīvesvietas valsts un atgriežoties tajā, un ārvals
tnieku reģistrācijas valstī, uz kuru tie dodas
vizītē vai kuru tie šķērso, pildot savas funkcijas.
3    Kad GREVIO
 locekļi un citi valstu delegāciju locekļi ceļo savu funkciju pildīšanas laikā, tiemattiecībā  uz  muitas  un  valūtas  kontroli  piešķir  tādus  pašus  atvieglojumus  kā  ārvalstu valdību pārstāvjiem, kas īslaicīgi pilda dienesta pienākumus.
4    Dokumenti,  kas  saistīti  ar GREVIO  locekļu  un  citu  valstu  delegāciju  locekļu  veikto Konvencijas  īstenošanas  novērtēšanu,  ir  neaizskarami,  ciktāl  tie  attiecas  uz GREVIOdarbību.
GREVIO oficiālā sarakste vai GREVIO un citu ārvalstu delegāciju locekļu oficiālā
saziņa netiek pārtverta vai cenzēta.
5    Lai GREVIO locekļiem un citiem ārvalstu delegāciju locekļiem
nodrošinātu pilnīgu vārda brīvību un pilnīgu neatkarību, pildot savus pienāku
mus, viņi bauda imunitāti pret tiesas procesiem,  kuri  saistīti  ar  visu,  ko  viņi  teikuši,
rakstījuši  vai  darījuši,  pildot  savus pienākumus, pat ja minētās personas šos pienākumus
vairs nepilda.
6    Privilēģijas un imunitāti šā Papildinājuma 1 punktā minētajām personām piešķir, lai tās
objektīvi  pildītu  savas  funkcijas GREVIO  interesēs,  nevis  personiskā  labuma  gūšanai.
Eiropas  Padomes  ģenerālsekretārs  var  atcelt  šā  Papildinājuma  1 punktā  minēto  personu
imunitāti, ja viņš uzskata, ka konkrētā imunitāte varētu traucēt tiesas spriešanai, un ja to var
atsaukt, nekaitējot GREVIO interesēm.

Having regard to the Rome Statute of the International Criminal Court (2002);

Recalling the basic principles of international humanitarian law, and especially the Geneva Convention (IV) relative to the Protection of Civilian Persons in Time of War (1949) and the Additional Protocols I and II (1977) thereto;

Condemning all forms of violence against women and domestic violence;

Recognising that the realisation of de jure and de facto equality between women and men is a key element in the prevention of violence against women;

Recognising that violence against women is a manifestation of historically unequal power relations between women and men, which have led to domination over, and discrimination against, women by men and to the prevention of the full advancement of women;

Recognising the structural nature of violence against women as gender-based violence, and that violence against women is one of the crucial social mechanisms by which women are forced into a subordinate position compared with men;

Recognising, with grave concern, that women and girls are often exposed to serious forms of violence such as domestic violence, sexual harassment, rape, forced marriage, crimes committed in the name of so-called “honour” and genital mutilation, which constitute a serious violation of the human rights of women and girls and a major obstacle to the achievement of equality between women and men;

Recognising the ongoing human rights violations during armed conflicts that affect the civilian population, especially women in the form of widespread or systematic rape and sexual violence and the potential for increased gender-based violence both during and after conflicts;

Recognising that women and girls are exposed to a higher risk of gender-based violence than men;

Recognising that domestic violence affects women disproportionately, and that men may also be victims of domestic violence;

Recognising that children are victims of domestic violence, including as witnesses of violence in the family;

Aspiring to create a Europe free from violence against women and domestic violence,

Have agreed as follows:

Chapter I – Purposes, definitions, equality and non-discrimination, general obligations

Article 1 – Purposes of the Convention

1The purposes of this Convention are to:

aprotect women against all forms of violence, and prevent, prosecute and eliminate violence against women and domestic violence;

bcontribute to the elimination of all forms of discrimination against women and promote substantive equality between women and men, including by empowering women;

cdesign a comprehensive framework, policies and measures for the protection of and assistance to all victims of violence against women and domestic violence;

dpromote international co-operation with a view to eliminating violence against women and domestic violence;

eprovide support and assistance to organisations and law enforcement agencies to effectively co-operate in order to adopt an integrated approach to eliminating violence against women and domestic violence.

2In order to ensure effective implementation of its provisions by the Parties, this Convention establishes a specific monitoring mechanism.

Article 2 – Scope of the Convention

1This Convention shall apply to all forms of violence against women, including domestic violence, which affects women disproportionately.

2Parties are encouraged to apply this Convention to all victims of domestic violence. Parties shall pay particular attention to women victims of gender-based violence in implementing the provisions of this Convention.

3This Convention shall apply in times of peace and in situations of armed conflict.

Article 3 – Definitions

For the purpose of this Convention:

a“violence against women” is understood as a violation of human rights and a form of discrimination against women and shall mean all acts of gender-based violence that result in, or are likely to result in, physical, sexual, psychological or economic harm or suffering to women, including threats of such acts, coercion or arbitrary deprivation of liberty, whether occurring in public or in private life;

b“domestic violence” shall mean all acts of physical, sexual, psychological or economic violence that occur within the family or domestic unit or between former or current spouses or partners, whether or not the perpetrator shares or has shared the same residence with the victim;

c“gender” shall mean the socially constructed roles, behaviours, activities and attributes that a given society considers appropriate for women and men;

d“gender-based violence against women” shall mean violence that is directed against a woman because she is a woman or that affects women disproportionately;

e“victim” shall mean any natural person who is subject to the conduct specified in points a and b;

f“women” includes girls under the age of 18.

Article 4 – Fundamental rights, equality and non-discrimination

1Parties shall take the necessary legislative and other measures to promote and protect the right for everyone, particularly women, to live free from violence in both the public and the private sphere.

2Parties condemn all forms of discrimination against women and take, without delay, the necessary legislative and other measures to prevent it, in particular by:

–embodying in their national constitutions or other appropriate legislation the principle of equality between women and men and ensuring the practical realisation of this principle;

–prohibiting discrimination against women, including through the use of sanctions, where appropriate;

–abolishing laws and practices which discriminate against women.

3The implementation of the provisions of this Convention by the Parties, in particular measures to protect the rights of victims, shall be secured without discrimination on any ground such as sex, gender, race, colour, language, religion, political or other opinion, national or social origin, association with a national minority, property, birth, sexual orientation, gender identity, age, state of health, disability, marital status, migrant or refugee status, or other status.

4Special measures that are necessary to prevent and protect women from gender-based violence shall not be considered discrimination under the terms of this Convention.

Article 5 – State obligations and due diligence

1Parties shall refrain from engaging in any act of violence against women and ensure that State authorities, officials, agents, institutions and other actors acting on behalf of the State act in conformity with this obligation.

2Parties shall take the necessary legislative and other measures to exercise due diligence to prevent, investigate, punish and provide reparation for acts of violence covered by the scope of this Convention that are perpetrated by non-State actors.

Article 6 – Gender-sensitive policies

Parties shall undertake to include a gender perspective in the implementation and evaluation of the impact of the provisions of this Convention and to promote and effectively implement policies of equality between women and men and the empowerment of women.

Chapter II – Integrated policies and data collection

Article 7 – Comprehensive and co-ordinated policies

1Parties shall take the necessary legislative and other measures to adopt and implement State-wide effective, comprehensive and co-ordinated policies encompassing all relevant measures to prevent and combat all forms of violence covered by the scope of this Convention and offer a holistic response to violence against women.

2Parties shall ensure that policies referred to in paragraph 1 place the rights of the victim at the centre of all measures and are implemented by way of effective co-operation among all relevant agencies, institutions and organisations.

3Measures taken pursuant to this article shall involve, where appropriate, all relevant actors, such as government agencies, the national, regional and local parliaments and authorities, national human rights institutions and civil society organisations.

Article 8 – Financial resources

Parties shall allocate appropriate financial and human resources for the adequate implementation of integrated policies, measures and programmes to prevent and combat all forms of violence covered by the scope of this Convention, including those carried out by non-governmental organisations and civil society.

Article 9 – Non-governmental organisations and civil society

Parties shall recognise, encourage and support, at all levels, the work of relevant non-governmental organisations and of civil society active in combating violence against women and establish effective co-operation with these organisations.

Article 10 – Co-ordinating body

1Parties shall designate or establish one or more official bodies responsible for the co-ordination, implementation, monitoring and evaluation of policies and measures to prevent and combat all forms of violence covered by this Convention. These bodies shall co-ordinate the collection of data as referred to in Article 11, analyse and disseminate its results.

2Parties shall ensure that the bodies designated or established pursuant to this article receive information of a general nature on measures taken pursuant to Chapter VIII.

3Parties shall ensure that the bodies designated or established pursuant to this article shall have the capacity to communicate directly and foster relations with their counterparts in other Parties.

Article 11 – Data collection and research

1For the purpose of the implementation of this Convention, Parties shall undertake to:

acollect disaggregated relevant statistical data at regular intervals on cases of all forms of violence covered by the scope of this Convention;

bsupport research in the field of all forms of violence covered by the scope of this Convention in order to study its root causes and effects, incidences and conviction rates, as well as the efficacy of measures taken to implement this Convention.

2Parties shall endeavour to conduct population-based surveys at regular intervals to assess the prevalence of and trends in all forms of violence covered by the scope of this Convention.

3Parties shall provide the group of experts, as referred to in Article 66 of this Convention, with the information collected pursuant to this article in order to stimulate international co-operation and enable international benchmarking.

4Parties shall ensure that the information collected pursuant to this article is available to the public.

Chapter III – Prevention

Article 12 – General obligations

1Parties shall take the necessary measures to promote changes in the social and cultural patterns of behaviour of women and men with a view to eradicating prejudices, customs, traditions and all other practices which are based on the idea of the inferiority of women or on stereotyped roles for women and men.

2Parties shall take the necessary legislative and other measures to prevent all forms of violence covered by the scope of this Convention by any natural or legal person.

3Any measures taken pursuant to this chapter shall take into account and address the specific needs of persons made vulnerable by particular circumstances and shall place the human rights of all victims at their centre.

4Parties shall take the necessary measures to encourage all members of society, especially men and boys, to contribute actively to preventing all forms of violence covered by the scope of this Convention.

5Parties shall ensure that culture, custom, religion, tradition or so-called “honour” shall not be considered as justification for any acts of violence covered by the scope of this Convention.

6Parties shall take the necessary measures to promote programmes and activities for the empowerment of women.


Article 13 – Awareness-raising

1Parties shall promote or conduct, on a regular basis and at all levels, awareness-raising campaigns or programmes, including in co-operation with national human rights institutions and equality bodies, civil society and non-governmental organisations, especially women’s organisations, where appropriate, to increase awareness and understanding among the general public of the different manifestations of all forms of violence covered by the scope of this Convention, their consequences on children and the need to prevent such violence.

2Parties shall ensure the wide dissemination among the general public of information on measures available to prevent acts of violence covered by the scope of this Convention.

Article 14 – Education

1Parties shall take, where appropriate, the necessary steps to include teaching material on issues such as equality between women and men, non-stereotyped gender roles, mutual respect, non-violent conflict resolution in interpersonal relationships, gender-based violence against women and the right to personal integrity, adapted to the evolving capacity of learners, in formal curricula and at all levels of education.

2Parties shall take the necessary steps to promote the principles referred to in paragraph 1 in informal educational facilities, as well as in sports, cultural and leisure facilities and the media.

Article 15 – Training of professionals

1Parties shall provide or strengthen appropriate training for the relevant professionals dealing with victims or perpetrators of all acts of violence covered by the scope of this Convention, on the prevention and detection of such violence, equality between women and men, the needs and rights of victims, as well as on how to prevent secondary victimisation.

2Parties shall encourage that the training referred to in paragraph 1 includes training on co-ordinated multi-agency co-operation to allow for a comprehensive and appropriate handling of referrals in cases of violence covered by the scope of this Convention.

Article 16 – Preventive intervention and treatment programmes

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to set up or support programmes aimed at teaching perpetrators of domestic violence to adopt non-violent behaviour in interpersonal relationships with a view to preventing further violence and changing violent behavioural patterns.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to set up or support treatment programmes aimed at preventing perpetrators, in particular sex offenders, from re-offending.

3In taking the measures referred to in paragraphs 1 and 2, Parties shall ensure that the safety of, support for and the human rights of victims are of primary concern and that, where appropriate, these programmes are set up and implemented in close co-ordination with specialist support services for victims.

Article 17 – Participation of the private sector and the media

1Parties shall encourage the private sector, the information and communication technology sector and the media, with due respect for freedom of expression and their independence, to participate in the elaboration and implementation of policies and to set guidelines and self-regulatory standards to prevent violence against women and to enhance respect for their dignity.

2Parties shall develop and promote, in co-operation with private sector actors, skills among children, parents and educators on how to deal with the information and communications environment that provides access to degrading content of a sexual or violent nature which might be harmful.

Chapter IV – Protection and support

Article 18 – General obligations

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to protect all victims from any further acts of violence.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures, in accordance with internal law, to ensure that there are appropriate mechanisms to provide for effective co-operation between all relevant state agencies, including the judiciary, public prosecutors, law enforcement agencies, local and regional authorities as well as non-governmental organisations and other relevant organisations and entities, in protecting and supporting victims and witnesses of all forms of violence covered by the scope of this Convention, including by referring to general and specialist support services as detailed in Articles 20 and 22 of this Convention.

3Parties shall ensure that measures taken pursuant to this chapter shall:

–be based on a gendered understanding of violence against women and domestic violence and shall focus on the human rights and safety of the victim;

–be based on an integrated approach which takes into account the relationship between victims, perpetrators, children and their wider social environment;

–aim at avoiding secondary victimisation;

–aim at the empowerment and economic independence of women victims of violence;

–allow, where appropriate, for a range of protection and support services to be located on the same premises;

–address the specific needs of vulnerable persons, including child victims, and be made available to them.

4The provision of services shall not depend on the victim’s willingness to press charges or testify against any perpetrator.

5Parties shall take the appropriate measures to provide consular and other protection and support to their nationals and other victims entitled to such protection in accordance with their obligations under international law.

Article 19 – Information

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that victims receive adequate and timely information on available support services and legal measures in a language they understand.


Article 20 – General support services

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that victims have access to services facilitating their recovery from violence. These measures should include, when necessary, services such as legal and psychological counselling, financial assistance, housing, education, training and assistance in finding employment.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that victims have access to health care and social services and that services are adequately resourced and professionals are trained to assist victims and refer them to the appropriate services.

Article 21 – Assistance in individual/collective complaints

Parties shall ensure that victims have information on and access to applicable regional and international individual/collective complaints mechanisms. Parties shall promote the provision of sensitive and knowledgeable assistance to victims in presenting any such complaints.

Article 22 – Specialist support services

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to provide or arrange for, in an adequate geographical distribution, immediate, short- and long-term specialist support services to any victim subjected to any of the acts of violence covered by the scope of this Convention.

2Parties shall provide or arrange for specialist women’s support services to all women victims of violence and their children.

Article 23 – Shelters

Parties shall take the necessary legislative or other measures to provide for the setting-up of appropriate, easily accessible shelters in sufficient numbers to provide safe accommodation for and to reach out pro-actively to victims, especially women and their children.

Article 24 – Telephone helplines

Parties shall take the necessary legislative or other measures to set up state-wide round-the-clock (24/7) telephone helplines free of charge to provide advice to callers, confidentially or with due regard for their anonymity, in relation to all forms of violence covered by the scope of this Convention.

Article 25 – Support for victims of sexual violence

Parties shall take the necessary legislative or other measures to provide for the setting up of appropriate, easily accessible rape crisis or sexual violence referral centres for victims in sufficient numbers to provide for medical and forensic examination, trauma support and counselling for victims.

Article 26 – Protection and support for child witnesses

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that in the provision of protection and support services to victims, due account is taken of the rights and needs of child witnesses of all forms of violence covered by the scope of this Convention.

2Measures taken pursuant to this article shall include age-appropriate psychosocial counselling for child witnesses of all forms of violence covered by the scope of this Convention and shall give due regard to the best interests of the child.

Article 27 – Reporting

Parties shall take the necessary measures to encourage any person witness to the commission of acts of violence covered by the scope of this Convention or who has reasonable grounds to believe that such an act may be committed, or that further acts of violence are to be expected, to report this to the competent organisations or authorities.

Article 28 – Reporting by professionals

Parties shall take the necessary measures to ensure that the confidentiality rules imposed by internal law on certain professionals do not constitute an obstacle to the possibility, under appropriate conditions, of their reporting to the competent organisations or authorities if they have reasonable grounds to believe that a serious act of violence covered by the scope of this Convention, has been committed and further serious acts of violence are to be expected.

Chapter V – Substantive law

Article 29 – Civil lawsuits and remedies

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to provide victims with adequate civil remedies against the perpetrator.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to provide victims, in accordance with the general principles of international law, with adequate civil remedies against State authorities that have failed in their duty to take the necessary preventive or protective measures within the scope of their powers.

Article 30 – Compensation

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that victims have the right to claim compensation from perpetrators for any of the offences established in accordance with this Convention.

2Adequate State compensation shall be awarded to those who have sustained serious bodily injury or impairment of health, to the extent that the damage is not covered by other sources such as the perpetrator, insurance or State-funded health and social provisions. This does not preclude Parties from claiming regress for compensation awarded from the perpetrator, as long as due regard is paid to the victim’s safety.

3Measures taken pursuant to paragraph 2 shall ensure the granting of compensation within a reasonable time.

Article 31 – Custody, visitation rights and safety

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that, in the determination of custody and visitation rights of children, incidents of violence covered by the scope of this Convention are taken into account.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the exercise of any visitation or custody rights does not jeopardise the rights and safety of the victim or children.


Article 32 – Civil consequences of forced marriages

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that marriages concluded under force may be voidable, annulled or dissolved without undue financial or administrative burden placed on the victim.

Article 33 – Psychological violence

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the intentional conduct of seriously impairing a person’s psychological integrity through coercion or threats is criminalised.

Article 34 – Stalking

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the intentional conduct of repeatedly engaging in threatening conduct directed at another person, causing her or him to fear for her or his safety, is criminalised.

Article 35 – Physical violence

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the intentional conduct of committing acts of physical violence against another person is criminalised.

Article 36 – Sexual violence, including rape

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the following intentional conducts are criminalised:

aengaging in non-consensual vaginal, anal or oral penetration of a sexual nature of the body of another person with any bodily part or object;

bengaging in other non-consensual acts of a sexual nature with a person;

ccausing another person to engage in non-consensual acts of a sexual nature with a third person.

2Consent must be given voluntarily as the result of the person’s free will assessed in the context of the surrounding circumstances.

3Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the provisions of paragraph 1 also apply to acts committed against former or current spouses or partners as recognised by internal law.

Article 37 – Forced marriage

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the intentional conduct of forcing an adult or a child to enter into a marriage is criminalised.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the intentional conduct of luring an adult or a child to the territory of a Party or State other than the one she or he resides in with the purpose of forcing this adult or child to enter into a marriage is criminalised.


Article 38 – Female genital mutilation

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the following intentional conducts are criminalised:

aexcising, infibulating or performing any other mutilation to the whole or any part of a woman’s labia majora, labia minora or clitoris;

bcoercing or procuring a woman to undergo any of the acts listed in point a;

cinciting, coercing or procuring a girl to undergo any of the acts listed in point a.

Article 39 – Forced abortion and forced sterilisation

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the following intentional conducts are criminalised:

aperforming an abortion on a woman without her prior and informed consent;

bperforming surgery which has the purpose or effect of terminating a woman’s capacity to naturally reproduce without her prior and informed consent or understanding of the procedure.

Article 40 – Sexual harassment

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that any form of unwanted verbal, non-verbal or physical conduct of a sexual nature with the purpose or effect of violating the dignity of a person, in particular when creating an intimidating, hostile, degrading, humiliating or offensive environment, is subject to criminal or other legal sanction.

Article 41 – Aiding or abetting and attempt

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to establish as an offence, when committed intentionally, aiding or abetting the commission of the offences established in accordance with Articles 33, 34, 35, 36, 37, 38.a and 39 of this Convention.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to establish as offences, when committed intentionally, attempts to commit the offences established in accordance with Articles 35, 36, 37, 38.a and 39 of this Convention.

Article 42 –Unacceptable justifications for crimes, including crimes committed in the name of so-called “honour”

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that, in criminal proceedings initiated following the commission of any of the acts of violence covered by the scope of this Convention, culture, custom, religion, tradition or so-called “honour” shall not be regarded as justification for such acts. This covers, in particular, claims that the victim has transgressed cultural, religious, social or traditional norms or customs of appropriate behaviour.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that incitement by any person of a child to commit any of the acts referred to in paragraph 1 shall not diminish the criminal liability of that person for the acts committed.


Article 43 – Application of criminal offences

The offences established in accordance with this Convention shall apply irrespective of the nature of the relationship between victim and perpetrator.

Article 44 – Jurisdiction

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to establish jurisdiction over any offence established in accordance with this Convention, when the offence is committed:

ain their territory; or

bon board a ship flying their flag; or

con board an aircraft registered under their laws; or

dby one of their nationals; or

eby a person who has her or his habitual residence in their territory.

2Parties shall endeavour to take the necessary legislative or other measures to establish jurisdiction over any offence established in accordance with this Convention where the offence is committed against one of their nationals or a person who has her or his habitual residence in their territory.

3For the prosecution of the offences established in accordance with Articles 36, 37, 38 and 39 of this Convention, Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that their jurisdiction is not subordinated to the condition that the acts are criminalised in the territory where they were committed.

4For the prosecution of the offences established in accordance with Articles 36, 37, 38 and 39 of this Convention, Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that their jurisdiction as regards points d and e of paragraph 1 is not subordinated to the condition that the prosecution can only be initiated following the reporting by the victim of the offence or the laying of information by the State of the place where the offence was committed.

5Parties shall take the necessary legislative or other measures to establish jurisdiction over the offences established in accordance with this Convention, in cases where an alleged perpetrator is present on their territory and they do not extradite her or him to another Party, solely on the basis of her or his nationality.

6When more than one Party claims jurisdiction over an alleged offence established in accordance with this Convention, the Parties involved shall, where appropriate, consult each other with a view to determining the most appropriate jurisdiction for prosecution.

7Without prejudice to the general rules of international law, this Convention does not exclude any criminal jurisdiction exercised by a Party in accordance with its internal law.

Article 45 – Sanctions and measures

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the offences established in accordance with this Convention are punishable by effective, proportionate and dissuasive sanctions, taking into account their seriousness. These sanctions shall include, where appropriate, sentences involving the deprivation of liberty which can give rise to extradition.

2Parties may adopt other measures in relation to perpetrators, such as:

–monitoring or supervision of convicted persons;

–withdrawal of parental rights, if the best interests of the child, which may include the safety of the victim, cannot be guaranteed in any other way.

Article 46 – Aggravating circumstances

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the following circumstances, insofar as they do not already form part of the constituent elements of the offence, may, in conformity with the relevant provisions of internal law, be taken into consideration as aggravating circumstances in the determination of the sentence in relation to the offences established in accordance with this Convention:

athe offence was committed against a former or current spouse or partner as recognised by internal law, by a member of the family, a person cohabiting with the victim or a person having abused her or his authority;

bthe offence, or related offences, were committed repeatedly;

cthe offence was committed against a person made vulnerable by particular circumstances;

dthe offence was committed against or in the presence of a child;

ethe offence was committed by two or more people acting together;

fthe offence was preceded or accompanied by extreme levels of violence;

gthe offence was committed with the use or threat of a weapon;

hthe offence resulted in severe physical or psychological harm for the victim;

ithe perpetrator had previously been convicted of offences of a similar nature.

Article 47 – Sentences passed by another Party

Parties shall take the necessary legislative or other measures to provide for the possibility of taking into account final sentences passed by another Party in relation to the offences established in accordance with this Convention when determining the sentence.

Article 48 –Prohibition of mandatory alternative dispute resolution processes or sentencing

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to prohibit mandatory alternative dispute resolution processes, including mediation and conciliation, in relation to all forms of violence covered by the scope of this Convention.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that if the payment of a fine is ordered, due account shall be taken of the ability of the perpetrator to assume his or her financial obligations towards the victim.


Chapter VI – Investigation, prosecution, procedural law and protective measures

Article 49 – General obligations

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that investigations and judicial proceedings in relation to all forms of violence covered by the scope of this Convention are carried out without undue delay while taking into consideration the rights of the victim during all stages of the criminal proceedings.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures, in conformity with the fundamental principles of human rights and having regard to the gendered understanding of violence, to ensure the effective investigation and prosecution of offences established in accordance with this Convention.

Article 50 – Immediate response, prevention and protection

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the responsible law enforcement agencies respond to all forms of violence covered by the scope of this Convention promptly and appropriately by offering adequate and immediate protection to victims.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the responsible law enforcement agencies engage promptly and appropriately in the prevention and protection against all forms of violence covered by the scope of this Convention, including the employment of preventive operational measures and the collection of evidence.

Article 51 – Risk assessment and risk management

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that an assessment of the lethality risk, the seriousness of the situation and the risk of repeated violence is carried out by all relevant authorities in order to manage the risk and if necessary to provide co-ordinated safety and support.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the assessment referred to in paragraph 1 duly takes into account, at all stages of the investigation and application of protective measures, the fact that perpetrators of acts of violence covered by the scope of this Convention possess or have access to firearms.

Article 52 – Emergency barring orders

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the competent authorities are granted the power to order, in situations of immediate danger, a perpetrator of domestic violence to vacate the residence of the victim or person at risk for a sufficient period of time and to prohibit the perpetrator from entering the residence of or contacting the victim or person at risk. Measures taken pursuant to this article shall give priority to the safety of victims or persons at risk.

Article 53 – Restraining or protection orders

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that appropriate restraining or protection orders are available to victims of all forms of violence covered by the scope of this Convention.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that the restraining or protection orders referred to in paragraph 1 are:

–available for immediate protection and without undue financial or administrative burdens placed on the victim;

–issued for a specified period or until modified or discharged;

–where necessary, issued on an ex parte basis which has immediate effect;

–available irrespective of, or in addition to, other legal proceedings;

–allowed to be introduced in subsequent legal proceedings.

3Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that breaches of restraining or protection orders issued pursuant to paragraph 1 shall be subject to effective, proportionate and dissuasive criminal or other legal sanctions.

Article 54 – Investigations and evidence

Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that, in any civil or criminal proceedings, evidence relating to the sexual history and conduct of the victim shall be permitted only when it is relevant and necessary.

Article 55 – Ex parte and ex officio proceedings

1Parties shall ensure that investigations into or prosecution of offences established in accordance with Articles 35, 36, 37, 38 and 39 of this Convention shall not be wholly dependant upon a report or complaint filed by a victim if the offence was committed in whole or in part on its territory, and that the proceedings may continue even if the victim withdraws her or his statement or complaint.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure, in accordance with the conditions provided for by their internal law, the possibility for governmental and non-governmental organisations and domestic violence counsellors to assist and/or support victims, at their request, during investigations and judicial proceedings concerning the offences established in accordance with this Convention.

Article 56 – Measures of protection

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to protect the rights and interests of victims, including their special needs as witnesses, at all stages of investigations and judicial proceedings, in particular by:

aproviding for their protection, as well as that of their families and witnesses, from intimidation, retaliation and repeat victimisation;

bensuring that victims are informed, at least in cases where the victims and the family might be in danger, when the perpetrator escapes or is released temporarily or definitively;

cinforming them, under the conditions provided for by internal law, of their rights and the services at their disposal and the follow-up given to their complaint, the charges, the general progress of the investigation or proceedings, and their role therein, as well as the outcome of their case;

denabling victims, in a manner consistent with the procedural rules of internal law, to be heard, to supply evidence and have their views, needs and concerns presented, directly or through an intermediary, and considered;

eproviding victims with appropriate support services so that their rights and interests are duly presented and taken into account;

fensuring that measures may be adopted to protect the privacy and the image of the victim;

gensuring that contact between victims and perpetrators within court and law enforcement agency premises is avoided where possible;

hproviding victims with independent and competent interpreters when victims are parties to proceedings or when they are supplying evidence;

ienabling victims to testify, according to the rules provided by their internal law, in the courtroom without being present or at least without the presence of the alleged perpetrator, notably through the use of appropriate communication technologies, where available.

2A child victim and child witness of violence against women and domestic violence shall be afforded, where appropriate, special protection measures taking into account the best interests of the child.

Article 57 – Legal aid

Parties shall provide for the right to legal assistance and to free legal aid for victims under the conditions provided by their internal law.

Article 58 – Statute of limitation

Parties shall take the necessary legislative and other measures to ensure that the statute of limitation for initiating any legal proceedings with regard to the offences established in accordance with Articles 36, 37, 38 and 39 of this Convention, shall continue for a period of time that is sufficient and commensurate with the gravity of the offence in question, to allow for the efficient initiation of proceedings after the victim has reached the age of majority.

Chapter VII – Migration and asylum

Article 59 – Residence status

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that victims whose residence status depends on that of the spouse or partner as recognised by internal law, in the event of the dissolution of the marriage or the relationship, are granted in the event of particularly difficult circumstances, upon application, an autonomous residence permit irrespective of the duration of the marriage or the relationship. The conditions relating to the granting and duration of the autonomous residence permit are established by internal law.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that victims may obtain the suspension of expulsion proceedings initiated in relation to a residence status dependent on that of the spouse or partner as recognised by internal law to enable them to apply for an autonomous residence permit.

3Parties shall issue a renewable residence permit to victims in one of the two following situations, or in both:

awhere the competent authority considers that their stay is necessary owing to their personal situation;

bwhere the competent authority considers that their stay is necessary for the purpose of their co-operation with the competent authorities in investigation or criminal proceedings.

4Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that victims of forced marriage brought into another country for the purpose of the marriage and who, as a result, have lost their residence status in the country where they habitually reside, may regain this status.

Article 60 – Gender-based asylum claims

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that gender-based violence against women may be recognised as a form of persecution within the meaning of Article 1, A (2), of the 1951 Convention relating to the Status of Refugees and as a form of serious harm giving rise to complementary/subsidiary protection.

2Parties shall ensure that a gender-sensitive interpretation is given to each of the Convention grounds and that where it is established that the persecution feared is for one or more of these grounds, applicants shall be granted refugee status according to the applicable relevant instruments.

3Parties shall take the necessary legislative or other measures to develop gender-sensitive reception procedures and support services for asylum-seekers as well as gender guidelines and gender-sensitive asylum procedures, including refugee status determination and application for international protection.

Article 61 – Non-refoulement

1Parties shall take the necessary legislative or other measures to respect the principle of non-refoulement in accordance with existing obligations under international law.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that victims of violence against women who are in need of protection, regardless of their status or residence, shall not be returned under any circumstances to any country where their life would be at risk or where they might be subjected to torture or inhuman or degrading treatment or punishment.

Chapter VIII – International co-operation

Article 62 – General principles

1Parties shall co-operate with each other, in accordance with the provisions of this Convention, and through the application of relevant international and regional instruments on co-operation in civil and criminal matters, arrangements agreed on the basis of uniform or reciprocal legislation and internal laws, to the widest extent possible, for the purpose of:

apreventing, combating and prosecuting all forms of violence covered by the scope of this Convention;

bprotecting and providing assistance to victims;

cinvestigations or proceedings concerning the offences established in accordance with this Convention;

denforcing relevant civil and criminal judgments issued by the judicial authorities of Parties, including protection orders.

2Parties shall take the necessary legislative or other measures to ensure that victims of an offence established in accordance with this Convention and committed in the territory of a Party other than the one where they reside may make a complaint before the competent authorities of their State of residence.

3If a Party that makes mutual legal assistance in criminal matters, extradition or enforcement of civil or criminal judgments imposed by another Party to this Convention conditional on the existence of a treaty receives a request for such legal co-operation from a Party with which it has not concluded such a treaty, it may consider this Convention to be the legal basis for mutual legal assistance in criminal matters, extradition or enforcement of civil or criminal judgments imposed by the other Party in respect of the offences established in accordance with this Convention.

4Parties shall endeavour to integrate, where appropriate, the prevention and the fight against violence against women and domestic violence in assistance programmes for development provided for the benefit of third States, including by entering into bilateral and multilateral agreements with third States with a view to facilitating the protection of victims in accordance with Article 18, paragraph 5.

Article 63 – Measures relating to persons at risk

When a Party, on the basis of the information at its disposal, has reasonable grounds to believe that a person is at immediate risk of being subjected to any of the acts of violence referred to in Articles 36, 37, 38 and 39 of this Convention on the territory of another Party, the Party that has the information is encouraged to transmit it without delay to the latter for the purpose of ensuring that appropriate protection measures are taken. Where applicable, this information shall include details on existing protection provisions for the benefit of the person at risk.

Article 64 – Information

1The requested Party shall promptly inform the requesting Party of the final result of the action taken under this chapter. The requested Party shall also promptly inform the requesting Party of any circumstances which render impossible the carrying out of the action sought or are likely to delay it significantly.

2A Party may, within the limits of its internal law, without prior request, forward to another Party information obtained within the framework of its own investigations when it considers that the disclosure of such information might assist the receiving Party in preventing criminal offences established in accordance with this Convention or in initiating or carrying out investigations or proceedings concerning such criminal offences or that it might lead to a request for co-operation by that Party under this chapter.

3A Party receiving any information in accordance with paragraph 2 shall submit such information to its competent authorities in order that proceedings may be taken if they are considered appropriate, or that this information may be taken into account in relevant civil and criminal proceedings.

Article 65 – Data Protection

Personal data shall be stored and used pursuant to the obligations undertaken by the Parties under the Convention for the Protection of Individuals with regard to Automatic Processing of Personal Data (ETS No. 108).


Chapter IX – Monitoring mechanism

Article 66 –Group of experts on action against violence against women and domestic violence

1The Group of experts on action against violence against women and domestic violence (hereinafter referred to as “GREVIO”) shall monitor the implementation of this Convention by the Parties.

2GREVIO shall be composed of a minimum of 10 members and a maximum of 15 members, taking into account a gender and geographical balance, as well as multidisciplinary expertise. Its members shall be elected by the Committee of the Parties from among candidates nominated by the Parties for a term of office of four years, renewable once, and chosen from among nationals of the Parties.

3The initial election of 10 members shall be held within a period of one year following the entry into force of this Convention. The election of five additional members shall be held following the 25th ratification or accession.

4The election of the members of GREVIO shall be based on the following principles:

athey shall be chosen according to a transparent procedure from among persons of high moral character, known for their recognised competence in the fields of human rights, gender equality, violence against women and domestic violence, or assistance to and protection of victims, or having demonstrated professional experience in the areas covered by this Convention;

bno two members of GREVIO may be nationals of the same State;

cthey should represent the main legal systems;

dthey should represent relevant actors and agencies in the field of violence against women and domestic violence;

ethey shall sit in their individual capacity and shall be independent and impartial in the exercise of their functions, and shall be available to carry out their duties in an effective manner.

5The election procedure of the members of GREVIO shall be determined by the Committee of Ministers of the Council of Europe, after consulting with and obtaining the unanimous consent of the Parties, within a period of six months following the entry into force of this Convention.

6GREVIO shall adopt its own rules of procedure.

7Members of GREVIO, and other members of delegations carrying out the country visits as set forth in Article 68, paragraphs 9 and 14, shall enjoy the privileges and immunities established in the appendix to this Convention.

Article 67 – Committee of the Parties

1The Committee of the Parties shall be composed of the representatives of the Parties to the Convention.


2The Committee of the Parties shall be convened by the Secretary General of the Council of Europe. Its first meeting shall be held within a period of one year following the entry into force of this Convention in order to elect the members of GREVIO. It shall subsequently meet whenever one third of the Parties, the President of the Committee of the Parties or the Secretary General so requests.

3The Committee of the Parties shall adopt its own rules of procedure.

Article 68 – Procedure

1Parties shall submit to the Secretary General of the Council of Europe, based on a questionnaire prepared by GREVIO, a report on legislative and other measures giving effect to the provisions of this Convention, for consideration by GREVIO.

2GREVIO shall consider the report submitted in accordance with paragraph 1 with the representatives of the Party concerned.

3Subsequent evaluation procedures shall be divided into rounds, the length of which is determined by GREVIO. At the beginning of each round GREVIO shall select the specific provisions on which the evaluation procedure shall be based and send out a questionnaire.

4GREVIO shall define the appropriate means to carry out this monitoring procedure. It may in particular adopt a questionnaire for each evaluation round, which shall serve as a basis for the evaluation procedure of the implementation by the Parties. This questionnaire shall be addressed to all Parties. Parties shall respond to this questionnaire, as well as to any other request of information from GREVIO.

5GREVIO may receive information on the implementation of the Convention from non-governmental organisations and civil society, as well as from national institutions for the protection of human rights.

6GREVIO shall take due consideration of the existing information available from other regional and international instruments and bodies in areas falling within the scope of this Convention.

7When adopting a questionnaire for each evaluation round, GREVIO shall take due consideration of the existing data collection and research in the Parties as referred to in Article 11 of this Convention.

8GREVIO may receive information on the implementation of the Convention from the Council of Europe Commissioner for Human Rights, the Parliamentary Assembly and relevant specialised bodies of the Council of Europe, as well as those established under other international instruments. Complaints presented to these bodies and their outcome will be made available to GREVIO.

9GREVIO may subsidiarily organise, in co-operation with the national authorities and with the assistance of independent national experts, country visits, if the information gained is insufficient or in cases provided for in paragraph 14. During these visits, GREVIO may be assisted by specialists in specific fields.

10GREVIO shall prepare a draft report containing its analysis concerning the implementation of the provisions on which the evaluation is based, as well as its suggestions and proposals concerning the way in which the Party concerned may deal with the problems which have been identified. The draft report shall be transmitted for comments to the Party which undergoes the evaluation. Its comments shall be taken into account by GREVIO when adopting its report.

11On the basis of all the information received and the comments by the Parties, GREVIO shall adopt its report and conclusions concerning the measures taken by the Party concerned to implement the provisions of this Convention. This report and the conclusions shall be sent to the Party concerned and to the Committee of the Parties. The report and conclusions of GREVIO shall be made public as from their adoption, together with eventual comments by the Party concerned.

12Without prejudice to the procedure of paragraphs 1 to 8, the Committee of the Parties may adopt, on the basis of the report and conclusions of GREVIO, recommendations addressed to this Party (a) concerning the measures to be taken to implement the conclusions of GREVIO, if necessary setting a date for submitting information on their implementation, and (b) aiming at promoting co-operation with that Party for the proper implementation of this Convention.

13If GREVIO receives reliable information indicating a situation where problems require immediate attention to prevent or limit the scale or number of serious violations of the Convention, it may request the urgent submission of a special report concerning measures taken to prevent a serious, massive or persistent pattern of violence against women.

14Taking into account the information submitted by the Party concerned, as well as any other reliable information available to it, GREVIO may designate one or more of its members to conduct an inquiry and to report urgently to GREVIO. Where warranted and with the consent of the Party, the inquiry may include a visit to its territory.

15After examining the findings of the inquiry referred to in paragraph 14, GREVIO shall transmit these findings to the Party concerned and, where appropriate, to the Committee of the Parties and the Committee of Ministers of the Council of Europe together with any comments and recommendations.

Article 69 – General recommendations

GREVIO may adopt, where appropriate, general recommendations on the implementation of this Convention.

Article 70 – Parliamentary involvement in monitoring

1National parliaments shall be invited to participate in the monitoring of the measures taken for the implementation of this Convention.

2Parties shall submit the reports of GREVIO to their national parliaments.

3The Parliamentary Assembly of the Council of Europe shall be invited to regularly take stock of the implementation of this Convention.

Chapter X – Relationship with other international instruments

Article 71 – Relationship with other international instruments

1This Convention shall not affect obligations arising from other international instruments to which Parties to this Convention are Parties or shall become Parties and which contain provisions on matters governed by this Convention.

2The Parties to this Convention may conclude bilateral or multilateral agreements with one another on the matters dealt with in this Convention, for purposes of supplementing or strengthening its provisions or facilitating the application of the principles embodied in it.


Chapter XI – Amendments to the Convention

Article 72 – Amendments

1Any proposal for an amendment to this Convention presented by a Party shall be communicated to the Secretary General of the Council of Europe and forwarded by her or him to the member States of the Council of Europe, any signatory, any Party, the European Union, any State invited to sign this Convention in accordance with the provisions of Article 75, and any State invited to accede to this Convention in accordance with the provisions of Article 76.

2The Committee of Ministers of the Council of Europe shall consider the proposed amendment and, after having consulted the Parties to this Convention that are not members of the Council of Europe, may adopt the amendment by the majority provided for in Article 20.d of the Statute of the Council of Europe.

3The text of any amendment adopted by the Committee of Ministers in accordance with paragraph 2 shall be forwarded to the Parties for acceptance.

4Any amendment adopted in accordance with paragraph 2 shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of one month after the date on which all Parties have informed the Secretary General of their acceptance.

Chapter XII – Final clauses

Article 73 – Effects of this Convention

The provisions of this Convention shall not prejudice the provisions of internal law and binding international instruments which are already in force or may come into force, under which more favourable rights are or would be accorded to persons in preventing and combating violence against women and domestic violence.

Article 74 – Dispute settlement

1The Parties to any dispute which may arise concerning the application or interpretation of the provisions of this Convention shall first seek to resolve it by means of negotiation, conciliation, arbitration or by any other methods of peaceful settlement accepted by mutual agreement between them.

2The Committee of Ministers of the Council of Europe may establish procedures of settlement to be available for use by the Parties in dispute if they should so agree.

Article 75 – Signature and entry into force

1This Convention shall be open for signature by the member States of the Council of Europe, the non-member States which have participated in its elaboration and the European Union.

2This Convention is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

3This Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date on which 10 signatories, including at least eight member States of the Council of Europe, have expressed their consent to be bound by the Convention in accordance with the provisions of paragraph 2.

4In respect of any State referred to in paragraph 1 or the European Union, which subsequently expresses its consent to be bound by it, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of the deposit of its instrument of ratification, acceptance or approval.

Article 76 – Accession to the Convention

1After the entry into force of this Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe may, after consultation of the Parties to this Convention and obtaining their unanimous consent, invite any non-member State of the Council of Europe, which has not participated in the elaboration of the Convention, to accede to this Convention by a decision taken by the majority provided for in Article 20.d of the Statute of the Council of Europe, and by unanimous vote of the representatives of the Parties entitled to sit on the Committee of Ministers.

2In respect of any acceding State, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of deposit of the instrument of accession with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 77 – Territorial application

1Any State or the European Union may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, specify the territory or territories to which this Convention shall apply.

2Any Party may, at any later date, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend the application of this Convention to any other territory specified in the declaration and for whose international relations it is responsible or on whose behalf it is authorised to give undertakings. In respect of such territory, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of such declaration by the Secretary General.

3Any declaration made under the two preceding paragraphs may, in respect of any territory specified in such declaration, be withdrawn by a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe. The withdrawal shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of such notification by the Secretary General.

Article 78 – Reservations

1No reservation may be made in respect of any provision of this Convention, with the exceptions provided for in paragraphs 2 and 3.

2Any State or the European Union may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, declare that it reserves the right not to apply or to apply only in specific cases or conditions the provisions laid down in:

–Article 30, paragraph 2;

–Article 44, paragraphs 1.e, 3 and 4;

–Article 55, paragraph 1 in respect of Article 35 regarding minor offences;

–Article 58 in respect of Articles 37, 38 and 39;

–Article 59.


3Any State or the European Union may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, declare that it reserves the right to provide for non-criminal sanctions, instead of criminal sanctions, for the behaviours referred to in Articles 33 and 34.

4Any Party may wholly or partly withdraw a reservation by means of a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe. This declaration shall become effective as from its date of receipt by the Secretary General.

Article 79 – Validity and review of reservations

1Reservations referred to in Article 78, paragraphs 2 and 3, shall be valid for a period of five years from the day of the entry into force of this Convention in respect of the Party concerned. However, such reservations may be renewed for periods of the same duration.

2Eighteen months before the date of expiry of the reservation, the Secretariat General of the Council of Europe shall give notice of that expiry to the Party concerned. No later than three months before the expiry, the Party shall notify the Secretary General that it is upholding, amending or withdrawing its reservation. In the absence of a notification by the Party concerned, the Secretariat General shall inform that Party that its reservation is considered to have been extended automatically for a period of six months. Failure by the Party concerned to notify its intention to uphold or modify its reservation before the expiry of that period shall cause the reservation to lapse.

3If a Party makes a reservation in conformity with Article 78, paragraphs 2 and 3, it shall provide, before its renewal or upon request, an explanation to GREVIO, on the grounds justifying its continuance.

Article 80 – Denunciation

1Any Party may, at any time, denounce this Convention by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.

2Such denunciation shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of the notification by the Secretary General.

Article 81 – Notification

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council of Europe, the non-member States which have participated in its elaboration, any signatory, any Party, the European Union, and any State invited to accede to this Convention of:

aany signature;

bthe deposit of any instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

cany date of entry into force of this Convention in accordance with Articles 75 and 76;

dany amendment adopted in accordance with Article 72 and the date on which such an amendment enters into force;

eany reservation and withdrawal of reservation made in pursuance of Article 78;

fany denunciation made in pursuance of the provisions of Article 80;

gany other act, notification or communication relating to this Convention.

 

In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at Istanbul, this 11th day of May 2011, in English and in French, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each member State of the Council of Europe, to the non-member States which have participated in the elaboration of this Convention, to the European Union and to any State invited to accede to this Convention.
Source : Treaty Office on conventions.c oe.i nt