Fonda DOTS vadītāja Ījaba grāmatas "Politikas teorija: Pirmie soļi" apskats.
Mani vienmēr ir interesējusi politika un tas veids, kā cilvēki izmanto vismaz formāli deklarētās tiesības paši sevi pārvaldīt vai arī vairāk vai mazāk savu atgūto neatkarību izķērnā strīdos un bauda aplamas netālredzīgu lēmumu sekas. Latvijai atgūstot neatkarību bija milzīgs tautas pašapziņas pacēlums, solidaritāte un vienotība. Mums ir bijuši vairāki panākumi un arī dažādi zaudējumi un diezgan plaši izplatīts ir viedoklis, ka mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti. Tomēr jāātzīst, ka valsts funkcionē, pamatfunkcijas veic, dažādi panākumi kultūrā, zinātnē, mākslā, sportā un šad tad arī ekonomikā notiek un pēc dažādiem statistikas rādītājiem tomēr neesam gluži tajā nabagu listē. Tomēr kļūdas, neizdarības, muļķības demonstrējumi un miljonu izpļekarēšanas ir un tas nekādu pozitīvo perspektīvu kopumā nerada. Arī mazāk pieejamie tautas izglītibas un darbaspēju rādītāji augstas pievienotas vērtības radīšanas kontekstā nav nemaz tik labi, matemātiku, fiziku, ķīmiju nemācās un puse studentu dažās programmās atbirst pirmajā kursā. To gan nav pārāk populāri apspriest, jo tas it kā skar tikai 2-3-5 skolniekus klasē un liberālie mediji pieskaņojas tautas izpratnes līmenim. Cilvēkiem, kas spēj apzināties šīs problēmas, tādējādi nekāds pārākais optimisms par perspektīvu vis nav. Pie tam mediji un procesu komentētāji savu teoriju ietekmē diezgan bieži ignorē un skaidro notiekošo visai aplami. Esmu arī aprakstījis fenomenu, ka demokrātijas apstākļos liberālajiem medijiem, politiķiem un žurnālistikai ar attiecīgajiem politologiem kaut kā ir izdevies daļai tautas iesmērēt pārliecību, ka viņi pārstāv demokrātiju, valstiskumu, profesionālismu un viņu oponenti, protams, attiecīgi pārstāv pretējas "vērtības". Esmu arī tālāk pieminējis, ka šim politikas novirzienam ir kaut kāda īpaša saikne ar ierēdniecību un pašuzturošu un pašai sevi atražojošo birokrātijas sistēmu, kas savā vidē draudzīgi dala uzslavas, atsauksmes un amatus un nikni nostājas pret jebkādu kritiku, lai cik interesanti šādas pārvaldes rezultāti nebūtu.
Pēdējo gadu Krievijas aktivitātes ir ļāvušas liberālajiem politiķiem un procesu komentētājiem polarizēt viedokļus un katrā izdevīgā situācijā pasludināt mūsu plaukstošās demokrātijas kritiku par gandrīz vai pretvalstisku muldēšanu. Ja šim aspektam vēl eleganti pievieno zināmo tēzi par darītājiem un muldētājiem un ņem vērā faktu, ka liberālā teorija ir plaši pārstāvēta medijos, politologu debatēs un dažādos stāstos par to, kāpēc mums tā neiet, tad var viegli iedomāties, kā to skaidros liberāls apskatnieks un kā cilvēks, kam jel kādas nacionālas vērtības kaut ko nozīmē. Demokrātijā, ziniet, pastāv ne tikai liberālisms! Ir arī citi politiski uzskati un tiem parasti ar mūsu kaimiņvalsti vispār nav nekāda sakara.
Ivars Ījabs medijos ir daudz. Viņu intervē dažādas televīzijas, radio, komentēt viņa uzskatus par to vai citu procesu uzaicina dažādos publiskos diskusiju raidijumos, mediju patērētājam Ijaba viedoklis ir pieejams. Un atsauksme, ka viņš ir arī fonda DOTS vadītājs, nav pieejama. Nekur. Viņš šajos daudzajos raidījumos startē gandrīz vai kā neatkarīgs viedokļa paudējs. Kāpēc ir jākaunās no šī amata un titros neuzrakstīt, ka Ījaba kungs vada šo organizāciju, kuras viens no mērķiem ir veidot jauna tipa diskusiju?
www.delfi.lv/news/national/politics/sorosa-fonds-latvija-maina-nosaukumu.d?id=44960834
www.youtube.com/watch?v=vHQSbyVtZwY&noredirect=1
Un tagad par grāmatu. Jāteic, ka nekāda vieglā lasāmviela tā nav, jo teksts ir diezgan koncentrēts un autors ir centies vismaz pieminēt, ja ne vienmēr plašāk aprakstīt visai daudzveidīgo politikas vēsturi un politikas zinātnes attīstību un dažādos tās aspektus, ietekmi uz pilsoņu tiesībām un ikdienas dzīvi. Iepazīšanos ar šo grāmatu pirms izlasīšanas no vāka līdz vākam sāku ar tās pāršķirstīšanu, meklējot vietas, kas ieinteresētu un tādas bija gana daudz, kad viens teikums noveda pie vairāku lappušu atkārtotas pārlasīšanas un pārdomām. Kā jau no sākuma var noprast, zinot, ka autors pārstāv liberālo pasaules uzskatu, meklēju viņa domas par pārvaldes smalkumiem, pilsoņu tiesībām, nacionālisma izpausmēm, tautu pašnoteikšanos un savas tautas dzīves organizēšanu, kas tik mazām valstīm kā Latvija ir īpaši svarīga.
126.lpp. atradu domas par vairākuma politisko nekompetenci. Autors prezentē viedokli, ko pēc tam kritizē: Daži sakot, ka tauta esot dumja, kā var tai uzticēt ko lemt, vajagot kompetentus speciālistus... apmēram tāds viedoklis pastāvot un tad - liberāla politologa atbilde: Politiskie lēmumi... bieži neesot saistiti ar ekspertīzi, ko visi nevar saprast. Politiskie lēmumi nebalstoties uz ekspertīzi, drīzāk uz izvēli starp vērtībām: vai svarīgāka ir ekonomika vai sociālais taisnīgums? Varbūt vide vai nodarbinātība, kas piesārņo vidi? Varbūt cilvēktiesības, kas var būt pretstatā nacionālajai kultūrai? Izvēle esot atkarīga no personīgo vērtību skalas, kas nabagam un dumjam neesot mazāk vērtīga, jo gudrie varot būt neiejūtīgi pret citu vēlmēm. Tāpēc mulķība vai gudrība varot arī nebūt iemesls iespējai pieņemt lēmumus. Right to be stupid - adrese
www.reuters.com/article/us-usa-kerry-liberties-idUSBRE91P0HJ20130226
Autors turpina domu par vienlīdzibu kā varas kontroles instrumentu un to, ka nesavtīgi un gudri pārvaldītāji praksē neesot iespējami, vara samaitājot un tie gudrie tik un tā darbojoties savās interesēs. Tad autors apskata ideju, ka balsot vajagot dot tiem, kas maksā nodokļus un to nokritizē, jo tādējādi parādoties šķiriskums un mantīgo kundzība.
Tad tālāk jau 128.lpp.autors apraksta politiskās vienlīdzības problēmas, jo līdzdalība politikā prasot resursus un diendienā aizņemts strādnieks varot politikas procesam veltīt daudz mazāk laika un resursu. Tad vēl ir apsvērumi par sociālo prestižu un lielāku visa kā patēriņu kā kritēriju tam, tur var piekrist, ka liela daļa patērētāju ir orientēti tikai uz patēriņu un nekas cits viņus īpaši neinteresē, kā tikai luksusa patēriņš un sāncensība tajā. Tad vienā teikumā ir pieminēti faktori, kas nav pakļauti demokrātiskai kontrolei, kā piemēram starptautiskās finanšu institūcijas, starptautiskās organizācijas un, sevisķi terorisma sakarā, drošības dienesti. Un tad šī tēma beidzas. Eiropas Savienības saskaņoto likumu pārākums pār Latvijas likumdošanu gan arī būtu jāpiemin. minūte 44.00 85% jau pieņemts, Latvijas parlamentts tikai nospiež balsojuma pogas
http://play24.lv/video/8327/nacionalo-interesu-klubs-vai-latvijai-ir-plans-ka-iegut-no-brexit
Šeit nu ir daži mani komentāri - kas tautai pasaka, kas ir gudrs vai dumjš, kas apzadzies vai tīrs? Mediji! Vai vienmēr korekti un bez nekādas savas intereses? Reizēm tiek publiskotas algas, ko saņem augsta līmeņa biznesa vadītājs. Iestāde apgroza un pelna miljonus. Vīņa vidē tas ir saprotams, bet kā uz to reaģēs cilvēki ar daudz mazāku algu? Tiešām nejauši bija tā alga jāpiemin? Vai tik tas cilvēks neatļāvas pateikt kaut ko par žurnālistiem vai ierēdņiem. Un kur klasificēsim tos operatora veikumus, kad kādam, kuram nu neko nevar atrast vai vajag pastiprinat efektu uz tautas apziņu, var iefilmēt drusku apaugušu dubultzodu tuvplānā, lai visi saprastu, ka šitas ir sarijies tautas sastrādātos labumus! Mediju ietekme uz politisko apziņu vispār nav apskatīta šajā kontekstā! (skatīt tālāk par 222.un 223.lpp.) Ko tauta dara, ja tā īsti nesaprot kaut ko par politiku, ekonomiku, vidi, izglītību vai kādu citu nozari? Vai tauta var pati vienmēr sameklēt informāciju un pati saprast, kas ir īsts un kas ir fake media informācija? Ne visi! Grāmatā pieminētajam cilvēku intereses trūkumam par politiskajiem un pārvaldes procesiem nāktos uzrakstīt kādu loģisku pamatojumu.
Atcerēsimies, kā Koļegova startēja uz VID amatu. Norēja, nomelnoja, sameklēja visus radus, viņu īstos un izdomātos grēciņus un izmeta. Tagad kundze strāda tālāk savā iepriekšējā amatā.It kā uzticējās, tad publiski noķengāja un piesakieties nu, perspektīvie pārvaldes un politikas zvaigznes! Loģikas procesu, kāpēc negrib darboties, jau nu gan nāktos kaut kā aprakstīt! Citādi nezioši ļaudis var izdarīt pārsteidzīgus secinājumus - kaut kādi politiski sliņķi negrib piedalīties lieliskajā demokrātijas pārvaldē! Nez, kāpēc?
lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/vid-generaldirektora-amatam-uzrunata-vvd-vaditaja-kolegova.a191733/
irlv.lv/2016/8/12/kolegova-atsakas-no-kandidesanas-uz-vid-vaditaja-amatu
Kāpēc gan lai kāds kompetents, gudrs, zinošs cilvēks gribētu strādāt atbildīgā valsts ierēdņa darbā vai iet politikā? Kur paliek rezervistu soliņa problēma - nav jau pašas partijas to gudro, ko likt kaut vai par ministru. Gudrie un atbildīgie negrib pārvaldīt valsti un kas paliek pārvaldei?Tas nu par to nevēlēšanos piedalīties pārvaldē, politikā un neiešanu vēlēt vispār. Spēlējiet ka nu savas spēlītes paši!
Turpinot par mediju ietekmi un tautas gudrību, ir daudzi tādi mediju knifi, kas daudziem patērētājiem momentā izslēdz loģiku un tas vairs neko no argumentiem neuztver. Tā ir plaši piekoptā mediju prakse saukt dažādas naudas summas, sevišķi, ja tās kaut ka var asociēt ar konkrētā medija nemīlēto politiķi, nepaskaidrojot kontekstu, ko par to summu var paveikt un kā tā izskatās uz visas attiecīgās nozares fona. Patērētajam tie tūkstoši vai miljoni asociējas varbūt ar ciema kultūras nama remonta izmaksām, bet dažiem - arjauna auto, aifona vai pat divlitrīgo bamšļu cenām, cik tur sanāktu, ja tiem bagātniekiem atņemtu un visiem godīgajiem izdalītu. Kaut gan tas, kā tie izcūkota nauda kaut vai tajā pašā e-- veselībā tā vien vedina uz aprēķieniem, ko tik visu nevarētu valstī izdarīt, ja būtu tā, kā pašlaik nav.
Pie šīs tēmas būtu tikai loģiski pieminēt to, ka pilsoņi ir vīlušies pārvaldē un vēlēšanās piedalās aizvien mazāk cilvēku. Pēc Trampa uzvaras ASV un BREXIT balsojuma liberālais satraukums par "populisma" panākumiem lika mobilizēties Nīderlandes vēlētājiem un Gerts Vilders gan dabūja diezgan daudz balsu, bet, protams, neuzvarēja vēlēšanās un koalīcijā neviens viņu neņems. Šī valsts atrisināja savu problēmu.Tiktāl no liberālā skatu punkta viss labi, taču cik tad vēlētāju reāli izteica savu viedokli?
nltimes.nl/2017/03/15/massive-voter-turnout-netherlands-election-highest-30-years
81 procents, augstākais, kopš 1986.gada, kad balsoja 86 procenti. Masīvā kampaņa un ASV piemērs laikam tomēr ietekmēja vēlētajus, taču, ja apskatās citas valstis un citas situācijas, tad daudz kur neatnāk pat puse vēlētāju.
40% nebalso. Speciāli meklēju grāmatā atsauci uz vēlētāju aktivitātes samazināšanos un interpretāciju par tās cēloņiem, pagaidām atradu 213.lpp. sāktu un 214.lpp. turpinātu norādi uz pārstāvniecisko demokrātiju un skaidrojumu, ka ievēlot savus priekšstāvjus parlamentā, mēs viņus pilnvarojam rikoties, uzticamies kompetencei un negrasamies kontrolēt katru soli. Te uzreiz atsauce uz medijiem - kas mums ko kontrolē - mediji! Vai vienmēr vispārēja labuma un informētības vārdā? Nē! Tad grāmatā pieminēts, ka pārstāvis jau apņemas ieklausīties mūsu viedoklī un to, ka viņš to viedokli gan uzklausa, bet lēmumu, ko var darīt vai nevar darīt, pieņem pats. Labi, ka ir izskaidrota pretruna starp to, ka tiek sagaidīts kompetents ilgtermiņa darbs sabiedrības interesēs un vēlme pēc nepārtrauktas kontroles, kas šādu te darbu traucē. Turpat arī pieminēts par to, ka vēlētāji izvēlas nemaz nepiedalīties demokrātijā - neiet vēlēt.
Un atkal - kas veido viedokļus - mediji un politiķu PR! Kas nodrošina, lai tiešam svarīgais no politiķu veikuma tiktu savlaicīgi parādits un nesvarīgais netiktu uzpūsts un neaizēnotu svarīgo? Vismaz pagaidām izskatās, ka autors konsekventi izvairās no mediju un PR lomas mūsdienu pasaules realitātē! Tādi nu mēs esam, tādi tie vēlētāji ir - gudrāki vai dumjāki, bet procesus, kas to ietekmē mēs neapskatam gandrīz nemaz. 218.lpp. ir rakstīts, ka demokrātiskas valsts trīs minimālās prasības ir plašas un vienlīdzīgas vēlēšanas, reāla konkurence par varu un brīvi mediji. Nu labi, mediji principā pieminēti ir. Tad seko autoraprāt "labāka" demokrātijas definīcija - vienlīdzīgas, plašas, aizsargātas un savstarpēji saistošas konsultācijas attiecībās starp valsti un iedzīvotājiem. Demokrātija esot valsts varas konsultācija ar pilsoņiem politisko lēmumu pieņemšanā. Konsultācijas esot vienlīdzīgas, plašas un aizsargātas, neesot tā, ka kaut kādas grupas viedoklis ir svarīgāks un valsts neizmantojot savu vardarbības monopolu, lai apspiestu kādu viedokli. Te gan uzreiz nāk prātā žurnālista vai sarunas moderatora selektīva nervozitāte par dažiem diskusijas attīstības virzieniem, piemēram banku sistēmas ietekmi uz politiku, nekustamo krīzi, dažādiem feminisma jauninājumiem, Stambulas konvencijas kritiku un ārzemju draugu padomu kvalitāti. Kas attiecas uz vardarbību, tad pastāv netiešas metodes, kad, piemēram virtuālu nomelnošanu veic anonīmi komentētāji, kas izmanto nezin kā iegūtus sensitīvus datus, ja tādu nav, tad izdomā tos, vienkārši apsaukā vai izdomā melus, bet rakstītie likumi nedarbojas un formāli valsts nekādu varu jau nav izmantojusi, tik tas disidents par savu izteikumu dabū virtuālus mēslus un mobingu. Personiska pieredze pēc pāris izteikumiem pret Stambulas konvenciju un tās formulējumos iestrādātajām iespējām vienpusīgi ietekmēt likumdošanu.Te gan jāpiebilst, ka liberālajai politiskajai pārstāvniecībai un plašajai ierēdņu armijai ir tendence sevi uzskatīt par valsti un pieņemt, ka viņi var lemt, kas ir pareizi un kas nav. Vēlamā izteiksme par šo kā būtu jābūt, ja būtu pareizi 219.lpp.
220.lpp. ir teikts, ka svarīgāko politisko lēmumu pieņēmējiem vajadzīgs pilsoņu dots mandāts, tātad, viņiem jāstartē vēlēšanās un jātiek ievēlētiem. Un uzreiz - tomēr ne visi lēmumu pieņēmēji tiek ievēlēti. Pastāv arī profesionāļu - birokrātu aparāts, dažiem vajadzīgs Saeimas apstiprinājums.
Te gan atkal nāktos pieminēt Eiropas likumdošaans pārākumu pār nacionālo - kur tur tas mandāts paliek? Par mandātiem un jauniem parlamentiem, kam vajadzētu lemt nacionālajā līmenī postBREXIT sakara gan tajā raidījumā šis ats ir.
44.00 85% jau pieņemts, Latvijas parlamentts tikai nospiež balsojuma pogas
http://play24.lv/video/8327/nacionalo-interesu-klubs-vai-latvijai-ir-plans-ka-iegut-no-brexit
Un atkal - neuzmanīgs students ar tiešo uztveri - izlasīju/sapratu līmenī lasa tekstu bez šīm atkāpēm, ko praksē nozīmē dalība tādā kantorī (projektā), kā Eiropas Savienība, izdara pārsteidzīgu secinājumu - nu ja, mēs viņus ievēlam, viņi mūs neapmierina, jāvēl citi un sajēga, ka ir jau arī citu likumu ietekme tā arī nav. Bet domā, ka tik aktīvi jādarbojas vietējā līmenī un gan jau būs labi! Vispār to raidījumu vajag noskatīties līdz galam, pārsteidz Bogustovs ar sev neraksturīgu kritiku ES institūcijām un citādi prātīgais Točš beigas ierauj zarā, kad sāk filozofēt par draudzību ar Krieviju, bet ir vērts noskatīties.
Ja par Latvijas apstākļiem, tad prasītos plašāks apskats, kas un kā kuru ietekmē un būtu jāāpskata tās ietekmes, kurš kuru galu galā vada - ministrs ministrijas ierēdņus vai ierēdņi ministru. Tāpat ūsaino pagastveču ietekme uz reformām un pašvaldību lobijs, kas daudz ko nosaka, kas būs un kas nebūs reālpolitikā. Un proti, kaut kā, vismaz teorētiska parspriedumā būtu jāapraksta ES, valstu un pasvaldību likumdošanas un varas nesēju ietekmes. Valsts galveno ierēdni Krieviņu gan atlaida jau pēc grāmatas uzrakstīsanas, taču gan jau politoloģijā situācijas, kad ierēdņa iniciatīva, lai cik tā valstiski pareiza, tiek sodīta nekavējoties, gan jau ka tādi piemēri ir. Izskatījas, tāds piemērots valsts galvenais ierēdnis, festivālā LAMPA bija tik daudz ierēdniecības, viss bija tik mīļi, saskanīgi un še tev!
www.tvnet.lv/zinas/viedokli/580823-krievins_ierednu_skaits_latvija_jasamazina
nra.lv/politika/204434-premjers-krievina-pazinojumi-par-reformam-bija-bez-konkreta-seguma.htm
Tad nu tomēr atradu medijiem veltītu tekstu. 221.lpp. Pie demokrātiskas valsts institūcijām pieder ne tikai vēlēšanas, bet arī brīvi un plurālistiski mediji, ko aizsargā vārda un preses brīvības garantijas. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka autors raksta savu rakstāmo secīgi, strukturēti un pēc nodaļu nosaukumiem. Virsraksts ir "Demokrātija un pārstāvniecība", tad ir demokrātijas definīcija un tad tās "sastāvdaļas". Taču, kā jau norādīju iepriekš, apskatot procesus dažu komponentu, piemēram, mediju, ietekme vispār netiek uzsvērta. Mediju apraksts ir attiecīgajā nodaļā, lai ilustrētu, kas tie ir, ko dara, bet daudzveidīgās ietekmes paliek aiz kadra. Pie tam mediju tendence aizstāvēt liberālismu diezgan konkrēti parāda, ka šādi mediji ir pārsvarā, kas, protams, pieminēts netiek, laikam tas tiek uzskatīts par vispārējām demokrātijas vērtībām. Te jāpiemin liberālisma tendenci pašidentificēties ar demokrātiju, ar pārvaldi, ar vērtībām, aizmirstot, ka demokrātijā ir dažādi politiskie spēki ar dažādiem uzskatiem. Vai liberālisms ir jau kļuvis par ierēdņu un attiecīgu mediju reliģiju un nekritiskums pret liberālajām vērtībām un "vērtībām" uz to norāda?.
222. un 223.lpp. par mediju iespējām manipulēt un patērētāja nevēlēšanos pašam domāt un paļauties uz PR specu izraisīto stereotipi, fobiju vai iekāres apmierināšanu var tikai piekrist, taču kāpēc tas ir atsevišķi no 126.lpp. pārdomām par vairākuma politisko nekompetenci un šāda uzskata kritiku? Labi, rakstam strukturētu tekstu, kas no kā sastāv, saliekam vismaz atsauces uz paša grāmatā pieminēto - te 126.lapā nav izvērsta saruna par mediju lomu, skatiet tālāk 222.un 223.lpp. Tad jums radīsies priekšstats, ka vēlētāja dumjība varbūt nav tikai iedzimts vai iegūts fenomens, bet varbūt tiek mākslīgi stimulēta īpašība, kas padara politiku paredzamu, uz ko iespējams, ir noreaģējuši daļa vēlētāju, kas nemaz neiet balsot! Tas būtu īsts connecting DOTS garā izdarīts secinājums vai pieņēmums.
Ja apskata piemēru no agrākām pārvaldes formām, kad valdnieks bija “dievišķi” iecelts un neviens viņa varu neapšaubīja, tad kaut kas tāds mūsdienās, protams, nenotiek un būtu dažādi protesti pret to, ka neļauj tautai izvēlēties savus pārvaldniekus. Tauta, protams, izvēlas un mediji un apskatnieki politologi tautu nekritizē un nemāca. Drīzāk ir zināma rūpe par to, kurš būs tas īstais demokrātijas rupors ar permanentu iespēju paust un uztiept savu viedokli par visu. Jau rakstīju par liberālo mediju, politologu un arī ierēdņu tendenci uzskatīt sevi par pašas demokrātijas būtību, iemiesojumu, ja gribat, dievišķumu ar visām no tā izrietošajām sekām. Dievišķs vairs nav valdnieks, bet viedokļu kuratori. Tātad, tauta izvēlas ko vēlas par saviem priekšstāvjiem. Tomēr, ja paskatās vērīgāk, no kā tad sastāv vēlētāju pamatmasa un kādas vērtības daudziem ir galvenās, tad vērīgs domātājs pamanīs vairākas iespējas. Vajag kaut ko ticami apsolīt vai iedot pietiekami lielai vēlētāju masai. Piemēram, Rīgas pensionāriem tiesības braukt par velti sabiedriskajā transportā! Neviena superilgtermiņa vēlēšanu programma ar izcilu speciālistu labi pamatotiem un jau citur izmēģinātiem piemēriem šo nepārspēs pēc ietekmes uz saņemto balsu skaitu.
Atslodzei no raksta nopietnības citāts no kāda foruma par to, kā pensionari izmanto šīs tiesības.
calis.delfi.lv/forums/tema/4944842-nedelas-citats/58/ 3.02.2017, 20:33 sākot no
....es nesaprotu, kāpēc pensionāriem par velti nav braukāšana noteiktos laikos...
Tikpat labs piemērs ir premjera Kalvīša ievēlēšana otrreiz un kļūšana par premjeru nekustamo īpasumu buma beigu sākumā. Pensionāriem vienu vai divas reizes pielika pensiju, tauta ņēma kredītus, apbūvēja pļavas, palīgstrādnieki pelnīja tūkstoti un mediji ķilksēja, ka Kalvītis nedod vairāk skolotājiem un ārstiem. Nekādas krīzes nebūs! Pāris sīkas balstiņas, ka šitas te drīz beigsies, tās cenas nevar visu laiku augt un augt, tika nomāktas sajūsmas troksnī, kam pievienojas kritikas kakofonija pret Tautas partiju un tas, ko tiešām vajadzēja kritizēt tur bija maz. Astoņi un desmit procenti ekonomikas pieaugums katru gadu! Ko tur daudz domāt! Tautas partijas kritiķi tikai retais kritizēja ekonomisko politiku tieši neksutamo buma kontekstā.
Te drusku sajaukuši datumus, tas ir padsmit gadus vecs raksts
www.iauto.lv/forums/topic/21301-latv-praktiskais-kreditetais?pnr=61
Patiesībā vajadzētu izpētīt kā cenzūra pasargā tautu no šīm 2 atklāsmēm un kādus argumentus izmanto un tad to pētījumu atjaukt ar analīzi par kredītu mēneša maksājumiem un patieso kārotā īpašuma vērtības aprēķinu un izsniegt mazās devās tautai saprotamā formā,.
Te nu viņš ir tas praktiskais, reālais piemērs, kas notiek, ja sabiedriskās politikas procesi ir vāji, netālredzīgi un visa lielā gudrība rodas post factum, kad viss jau noticis. Vai tautu pārstāvošā vara ir ievēlēta demokrātiski? Jā, divreiz viens un tas pats premjers! Vai kāds vēlētājs noticēja dažu autsaideru brīdinājumam, ka tādā tempā nevarēs “attīstīties” un nekustamo cenas kritīs? Gan jau, kādi 3-5-10% Vai ar tādu pārstāvniecību var būtiski ietekmēt valsts uzņemto kursu? Diez vai.
Situāciju vēlāk vēl traģikomiskāku padarīja tas, ka kļūdas tika personificētas un galvenie vainīgie bija Šlesers ar gāzi grīdā politiku un Kalvītis ar savu izteicienu par septiniem treknajiem gadiem. Tauta atkal varēja laimē diet, jo vainīgie taču atrasti!
Diezgan gari sanāca, taču šo vajag paturēt atmiņā, kad lasām, kas teorētiski ir vēlēšanu tiesības, vēlētāja izvēle, ilgtermiņa politika, konformisms un mediju un politologu nevēlēšanās analizēt pārāk detalizēti politiķu, tautas un savas kļūdas.
Tādējādi viens no galvenajiem pārmetumiem šim opusam ir tēmu apskate pēc it kā loģiska sakārtojuma, kas tomēr neatklāj reālās politikas darbību dinamikā un visādās ietekmēs. Tautas gudrība vai dumjība tiek apspriesta vienā nodaļā, kritizējot uzskatu, ka no šīm kategorijām varētu būt atkarīgas vēlēšanu tiesības, bet mūsdienu informāciajs pasaules ietekmes pat pieminētas netiek šaja nodaļā. Savukārt citā nodaļā gana labi aprakstītas mediju ietekmes un problēmas, bet atsauces uz loģisko saikni ar vēlētāja informētību, citiem vārdiem – gudrību vai dumjību vai iespēju bagātiem pilsoņiem vai interešu grupām pat pasūtīt sabiedrības viedokli – šīs atsauces nav.
Tādējādi tāds kārtīgs students iemācīsies, ka vēlētāju tiesības ir viena atsevišķa tēma un mediju ietekmes ir atkal viena pavisam cita tēma. Nereti forumos ir tādi beztēmas cerberi, kas sāk aizrādīt, ja kāds, viņuprāt, raksta kaut ko ārpus tēmas, reizēm tā ir, cilvēki forumā grib pļāpāt niekus, bet reizēm šie kritiķi paši nesaskata loģisku saikni, lai gan tā ir gan. Pedagoģiskais izaicinājums, protams, ir vai nu teikt priekšā vai ļaut atrast pašiem, speciāli uz to mudinot vai vienkārši nolasīt teorētisku lekciju, kam vajadzēs - atradīs.
Šai loģiskas saiknes neesamībai var būt arī cits izskaidrojums, tas gan diez vai attiecas uz konkrēto grāmatu, drīzāk pieder pie mediju manipulāciju paņēmieniem. Un proti, pateikts jau formāli ir, ka tāda loģiska saikne ir, bet kontekstu, lūdzu, uztveriet kā gribat. Paša nekustamo buma karstumā medijos daži ekonomisti uzstājās ar runām par to, ka mūsu valsts ekonomiskā politika neesot ilgtspējīga un var būt fiskālas problēmas! ko no tā sapratīs patērētājs, kas nupat ir aizņēmies vai varbūt tikai domā aizņemties naudu četristabu dzīvoklim? Formāli ir taču pateikts - šitā leiputrija nevar ilgt mūžīgi, tās cenas kritīs un jābeidz tērēt un aizņemties!
Labi, pietiks par to krīzi!
Mēģināsim apzināt, kā vieglajā valodā vajadzētu stāstīt tautai, no kā sastāv politika.
Vēl viena vilšanās bija, nonākot pie 233.lpp. Par demokrātisko elitismu, proti, ideju, ka vēlētājam būtu jāievēl elite, tās dažādās elites sacenšas un tad ir cerība par kvaliatīvu pārvaldi. Šo teoriju diskusijā parādas īstie, reālistiskie argumenti, kas tiešām apraksta vidējā vēlētāja īpašības, kāpēc tas nemaz nevar mācīties no savām kļūdām, jo diezgan maz ko saprot no pārvaldes un valsts ilgtermiņa procesiem. Viss pareizi, bet ne jau grāmatas beigās! Sākumā! Tādu mērenu nožēlu un rezignāciju par cilvēka grēcīgo dabu un nevēlēšanos domāt, tad pašreiz esošo piedāvājumu un tad par veidiem un iespējām, kā šo nepilnīgo un potenciāli nekvalitatīvo projektu – demokrātisko pārvaldi, reālpolitika tomēr pamanās pārvērst daudzmaz baudāmā produktā, par spīti sastāvdaļu apšaubāmajai kvalitātei! Vai arī nepamanās vis!
Tad nu te ir pirmā pretruna - kā vēlētājam, kurš ir vairāk vai mazāk slinks un varbūt vispār orientējas tikai uz patēriņu, pateikt, ka tam būtu jāinteresējas par pavisam ko citu, ko tas paradis darīt? Vai to vispār vajag darīt? Vai vēlētājs, kurš kaut ko būtisku nezina, ir pelnījis tikt informēts par savu neziņu un to, ka viņa lēmumi var būt aplami? Šeit nu gan liberālais pasauluzskats laikam būs par to, ka cilvēki var domāt, ko grib, ka teica Kerijs - ir tiesības būt stulbiem. Ir pamatotas aizdomas, ka liberālais stils varētu būt pārāk neaktualizēt šos jautājumus - formāli ārpus demokrātijas sasniegumu konteksta pateikts jau ir, ka vēlētāji nav ideāli, nu un miers ar viņiem, lai viņi ir kādi ir. Vai ir iespējama kāda atšķirīga rīcība, kas dotu labāku rezultātu?
Šeit ir vajadzīgs jauns termins, kas raksturotu kādu īpašu fenomenu - liberālo populismu. Tad nu mēģināsim tikt skaidrība ar populisma jēdzienu.
Populisms parastais
populisms kā birka
populisms, kas nemaz nav populsims bet politisku uzskatu kopums, kas aktualize tautas vērtības un tādēļ ir netīkams politiskajam oponentam, kam ir iespējas karināt birkas, jo ir pieeja medijiem
populisms kā drauds demokrātijai (vai tikai liberālismam)
populisms kā nepieciešams komponents lai vispār tiktu pie varas Tauta ir tik ...domājoša, ka citādi nevar, kaut kas jasola un tad tik var lemt, kā valstij jāfunkcionē
liberālais populisms - elastīgi pieskaņojas tautas domām un jūtām, izvairās no tās kritikas un uzmanīgi virza lietas sev vēlamajā virzienā, vārdos deklarē kaut ko atšķirīgu no reālās dienaskārtības
Jāapskata arī liberālais pasauluzskats. Te ieskatam noderētu festivāls LAMPA un dažas Ījaba lekcijas.
www.youtube.com/watch?v=vHQSbyVtZwY&noredirect=1
citu autoru domas http://home.lu.lv/~politics/raksti/totdem/totdem.htm
adresē 20.50 31.50 36.29 m 38.00 splib 40.49 neatk 44.00 85% jau pieņemts, Latvijas parlamentts tikai nospiež balsojuma pogas
http://play24.lv/video/8327/nacionalo-interesu-klubs-vai-latvijai-ir-plans-ka-iegut-no-brexit
Mantiskās nevienlīdzības un politiskās
Latest comments
izdomāts pastāsts.
SVIESTS! Vajadzētu atkal atnaudot lohus! - Smalkā, spiedzīgā balsī teica viens no slepenās sanāksmes dalībniekiem. Pēc nekustamo krīzes iegūtie triljoni sanākušajiem pasaules ekono