Luga par vēlētājiem.

Pie galda sēž džeks un kārto papīrus. Meklē kādus skaitļus, ar kalkulatoru saskaita, pieraksta kaut kādā kladē un apmierināti pie sevis kaut ko dungo.

Pie durvim klauvē.

Iekšā!

Ienāk divi vīri un viena dāma. Labdien!

Labdien. Par ko tad man tāds gods?

Nu, redzi, esam iecerējuši startēt vēlēšanās un izdomājām, ka Tevi tas varētu interesēt.

Nu piesēdiet. Mani? Kāpēc mani tas varētu interesēt?

Nu Tu te mums esi tāds veiksmīgs, visu daudz maz ieredzēts puisis, darba devējs trim vietējiem miestiem, mēs arī tādi paši darbīgi ļaudis, izdomājām, ka vajag pamēģināt.

Ziniet, es jau agrāk esmu par to domājis. Es tik domāju, kad mums valstī meklē kādu amatpersonu, galu galā tāpat neapstiprina amatā, bet par parādīšanos vien tajos kandidātos, nolej ar dubļiem. Jums pašiem vai radiem nekādu grēku nav?

Nu, mēs jau arī par to domājām, bet kādam jau kaut kas ir jāmēģina darīt. Starp citu, ko tu tai Kļaviņai esi izēdis, stāsta visiem, kāds tu vergturis un darba tautas izmantotājs?

Ā, tas. Viņas Pēteris man ražošanas iekārtai mēģināja gludu apses bluķēnu vietā iebarot zarainu priedi. Labi, ka nopirku dārgāko muļķudrošo modeli, kas saprata, ka jākancelē viss process un jāsūta standarta īsziņa par erroru. No Rīgas atbraucu 4 stundas ātrāk, nenokārtojis pat pusi dienas plāna.

Es šim te Pēterim prasu - tev taču visu paskaidroja, kurai līnijai kādi materiāli, bet šis nemaz neizrādīja nekādu saprašanu, ka kaut ko īpaši nogrēkojies, nu gadījās, nu, ko gribi, ko piesējies, nekas taču nenotika. Nācās atlaist.

Uz skatuves esošā publika paņem galdu un krēslus un aiznes tālāk fonā. Apsēžas pie galda un katrs lasa kaut kādus dokumentus.

Skatuves priekšplānā iznes garu solu, uz kura sēž divas vidēja vecuma dāmas un trīs vīri, viens manāmā reibumā. Kļaviņa jau kuro reizi stāsta savu versiju par savu Pēteri un viņa darba devēju.

Kundze ap 50, Pētera sieva, aizgūtnēm stāsta pārējiem, kā darba devējs atlaidis viņas Pēteri: Un tad viņš atskrēja ar savu džipu no Rīgas. Tā mašīna, kas tos dēlīšus viņam taisa, esot muļku droša un šim esot ziņojusi, ka mans Pēteris nepareizu materiālu lieto. Tad tā mašīna ir gudra, un mans Pēteris ir muļķis, ja? Ar Pēteri viņš nemaz sākumā nerunāja, uzreiz pie savas "gudrās" mašīnas, kādus tur datus skatīties. Pēc desmit minūtēm nošņāca, ka, par laimi, nekas nav noticis un manu Pēteri sauc pie sevis uz pārrunām.

Kļaviņa nikni pablenž uz pārējiem, vai tie klausās un saprot viņas sāpi un turpina: Tik tās mašīnas viņu interesē, ne cilvēki! Pēteris nu viņam saka, ka nekas jau nenotika un tad viņs par sazin ko (nesapratne un izbrīns) pārskaitās un sāka atprasīt kaut kādas instrukcijas, kā skolā un pēc katras atbildes kaut ko atzīmēja uz lapas un beigās paziņoja, ka ne tu zini, kas tev jādara, ne tev ir pareiza atteiksme un atlaida!

Reibumā esošais vecis pamostas no pussnaudas, atraugājas un piebilst - tā viņš ir, prasa nezin ko, paši gan jau nezin un cilvēkam nav par ko smēķus nopirkt! Cilvēks ir galvenais, ne mašīna, vot! Atraugājas un apklust.

Sarunā iesaistās vēl viena kundze, apmēram tā paša vecuma: Skolā bija bērniem tikšanās ar uzņēmējiem un tur viņš esot teicis, ka tagad viss tā attīstās, tā attīstās, ka esot jāmacās tehnika un programmēt un ka lielo naudu pelnīšot tie, kas vai nu taisa robotus vai tos apkalpo un tā esot nākotne, jo tādam robotam nevajag ne šņabi, ne cigaretes, ne tas streiko, ne nepareizus materiālus izmanto un kļūdas neatzīst un tā esot nākotne. To esot arī viens zinošs cilvēks tv teicis, jā. Ko viņš ar to domāja? Tavu Pēteri? Ka viņš ir tas stulbenis, kas lauž mašīnas un kam tik vajag smēķus un šmigu?

 Skatuve satumst. Pēc pusminūtes ;aikā skatuve lēnām paliek gaišaka. Visi iepriekšējie personāži ir prom. Redzama  tāda kā apspriežu, tada kā prezentāciju telpa. Tāfele, kādi 6 krēsli, viens zīmē uz tāfeles kaut kādus aplīšus un kvadrātiņus, kas savienoti ar bultiņam un raksta klāt kaut ko katram rombiņam un kvadrātam. Pārejie uzmanīgi skatās.

Sapulces vadītājs vēršas pie auditorijas un skatītājiem.

Tā, cik tas viss ir nopietni? Vai viņi var dabūt būtisku vēlētāju daļu? Kāda publika te ir vēlētāji? Vai viņi mums traucē?  

 Fonā parādās četri vīri, kuri skatuves aizmugurējā plānā noliek četrus krēslus. Viņi aiziet, viens paliek un kaut ko pēta datora ekrānā. Ārpus aktuālās scēnas, aizmugurē, bet jūtams, ka seko tam, kas notiek skatuves priekšplānā. Kaut ko pieraksta uz lapas.

Sapulces vadītājs atgriežas pie tāfeles, rāda uz vienu savas sazīmētās shēmas pusi un saka - tā, te mums ir Andris . biznesmenis. Inovators, ziedojis naudu visam kam, 3 sievas, 4 bērni, kreisajos gajienos pieķerts nav. Kas pārējiem ir par viņu sakāms?  Atsaucas blēdīga paskata vīrelis - es domāju, ka juniors ir diezgan pespektīvs, sācis neiet uz skolu, šķirtā sieva diezgan viegli pavilksies uz pareizajiem stāstiem, nekāds labais kontakts viņam ar dēla māti nav. Kad, tagad sākam kaut ko stimulēt? Iejaucas parasta, grāmatvediska paskata vīs ap sešdesmit - es domāaju, ka par ātru, ja tagad, paspēs aizmirst. Man ir zināms, ka viņs aktīvi komunicē twiterī un pāris forumos, , vienā forumā strīdas ar sievietēm ( visi sāk smaidīt, viens kaut ko pieraksta) par tēmu - sieviešu izlikšanās un savu veču ignorēšana. (Fonā sēdošais steidzīgi paņem telefonu un kaut kam zvana un tad kādu minūti kaut ko runā.) Blēdīgā paskata vīrelis iejaucas - mums taja forumā ir 3 kurmji, Varm pasūtīt mūziku. Grāmatvediskā paskata vecis atbild - tur pa prasto nevarēs, viņš nelamājas, citus par idiotiem nesauc, tur kaut kas cits jāizdomā, kaut kā pesoniskāk jāuzbrauc, lai kaut kas notiktu. Kā domā, šeit un tagad vai nogaidam. Domāju, ka niogaidam,. Ar trīs kurmjiem būs par maz, vajag vēl kādus. Taisīsim tautas viedokli. Jūs piestrādiet pie gūgles tekstiem, lai pirmajās divās lapās būtu atsauces uz visādam kritikam par viņu, uzņēmumu un uzskatiem. Trešajā lai paliek viss pārējais.

Priekšējā publika savāc galdu, krēslus un tāfeli un aiziet. Izgaismo aizmugurē sēdošo džeku. pie galda. Tass zvana pa telefonu, dzirdams savienojums un saruna.

Hallo. Tu vari runāt?

Ja.

Nu, viņi ir sākuši!

Mēs nogaidam, vai kaut ko daram?

Te ir tāda situācija, viņi taisās izmantot to, ka Andrim ir tāds konfliktiņš ar pirmo sievu un dēls sācis pamazām izlaisties un taisīt mēslus. Tur kaut kas ir jādara, mēs gluži tā nevaram nogaidīt.

Tā sieviete ir reāli kontaktējama vai arī tur vilciens jau ir aizgājis?

Nu diezgan tālu aizgājis. Bet viņai patīk mantas, ceļojumi un izklaides. Varbūt gribēs kadu dariņu, kur var pagrozīties un pašefot un labi maksā. Tas bizness no ta necietīs.Domāju, kaut ko izdomasim.

Tur viņai tagad giemenē kads vecis ir, ko tas pusaudzis cienītu?

Nē, nav. Toni nosaka viņa.

Labi, domāsim, kas vēl.

Izdevas iesmērēt falšo par Aivaru un Inesi. Izskatās, ka ir noticējuši un pagaidām pietur, bet pirms vēlēšanām laidīs vaļā.

Priekšplānā tiek izveidots dzvojamās istabas modelis - klubkrēsli, televizors, dāma skatās tv. dzuirdams sižets. Hosē Luiss nemīl Mariju! Nē, viņš mīl Monseratu! Bet viņa nevar viņam piedot krāpšanu.... utt

Istabā ieskrien pusaudzis.

Mammu, es iešu uz stadionu.

Kundze pamāj.

Ej, ej...

 

 

 

Pāris uzmetumi un idejas, fragmenti un ieceres.

 

Tik jāizdomā, kam un kādu to tekstu iedot - vecim uz soliņa, kur aprunā prasīgo darba devēju, kas atļāvies pastāvēt uz principiem un attieksmi arī priekšvēlēšanu diskusijās, pamatojot savu domu vai pašiem jaunās politikas aktīvistiem un kādā kontekstā.

Varētu, piemēram, ar seju pret skatītājiem sēdēt vēlētājs, fonā skan politiska diskusija un tas vēlētājs jūt, ka tā taču ir patiesība, ka ar viņu rēķinās, runā kā ar reālu perosnu, kurai var stāstīt reālus faktus un reāli izdarāmus darbus, nevis solīt visu ko.

Un tad, laiku pa laikam tas vēlētājs, apskurbis no patiesības gaismas, klāsta savas izjūtas, ka viņš neko tādu iepriekš nav ne redzējis, ne dzirdējis.

 

Jāievieš lugā vēl viens tēls - kāda kritiski noskaņota būtne, kura, lai vai kādu ideju tai klāstītu, tā visas kritizē un nemitīgi piekasās. Dialoga viena puse ju ir.

Ko (Jūs tur mums vēlētājiem tagad stāstiet) tu tur gribi izvērst? Vecīt, vienīgais tavs Jūsu talants ir moralizēšana un tas nav smieklīgi. Tu neesi nekāds Skutelis, samierinies Jūs neesat nekādi Dombrovski vai Vīķes-Freibergas!

Redziet, kundze, Jums laikam nebūs noslēpums, ka krīze uzplauka tieši abu augšminēto spīdekļu laikā.

Manā variantā - tēlos jāiemieso populisms tik primitīvā formā, ka tas jau sāk riebties un palikt smieklīgs vidējam patērētājam. Un pretstats tam - realistiska politiska un saimnieciska uztvere kā kontrasts un tomēr kā zaudējoša vērtība pirmsvēlešanu iepatikšanās vēlētājiem diskusijās.

 

 

Jā, to džeku, kas žūpo, pamodina no rīta uz saka, zini vecais, mēs dabūjām gandrīz pusi balsu. Tagad domāsim, ka to mūsu REĀLO programmu ieviest, par spīti tam, kas bija jārunā, lai tiktu pie iespējas jel ko ieviest. Tad tie arī atskan.

 

džeks sež pie galda un dzer. Var redzet, ka nav pieradis, lej glāzē pāri malām, kustības neatbilst žūpas tēlam, inteliģents nedzērājs mēģina piedzerties. Un lasa rediģēto programmas izdevumu.

Tik labi bija izdomāts - un tagad viss ir sadirsts! Ar ko pēc šī te sūda (pakrata lapu žūksni ) mēs atšķiramies no tā, kas jau ir bijis? Jaunie nespratīs un vecie nesapratīs. Sievas ne tā uztvers un vīri pārpratīs, ka tos grib pamācīt. Bērni negribēs gaidīt, kamēr viņu klases gudrītis Latviajs Nokia izgudro. Skolotāja Krūmiņa apvainosies, ka viņa nav tik augsti novērtēta, kā inteneta mācību video autori un beigas tas viss labais ir pārvērsts par tādu glumu, bezveidīgu, poliktkotrektu žļurgu, kur nekas no tā labā, kas bija sākumā, vairs nav atrodams. Vienas vioenīgas tautai tīkamas un pareizas frāzes un sviests.

Nomet lapas uz grīdas un ielej pilnu glāzi un izdzer.

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/188562-kultura-veiksmes-stasts-d-a-jeb-makslinieki-un-politika.htm